pilsoniski aktīva juriste

Šobrīd ir ļoti svarīgi prast neļauties emocijām, jo tās grauj ne tikai mūsu pašapziņu, bet arī mūsu Latviju. Augstākās tiesas (AT) spriedums iespējamā balsu pirkšanas lietā daudzos raisījis negatīvas emocijas un jau atskan balsis par nopirkto tiesu, bezcerīgiem mēģinājumiem Latvijā jebkad panākt taisnīgus tiesu lēmumus, jo vienmēr soda tikai “mazos cilvēkus”, bet gandrīz nekad politiķus un “lielos dūžus”. Ar vārdu sakot, uzticība valstij joprojām samazinās. Tādēļ medijiem būtu jāatceras ne tikai uzkurināt sabiedrību, bet arī cilvēcīgi paskaidrot, kādēļ tiesa lēma tā, nevis citādi. Lai to darītu, nav nepieciešams gaidīt AT sprieduma pilno tekstu, dažus secinājumus var jau izdarīt no AT plašsaziņas līdzekļiem paustā saīsinātā sprieduma publiskošanas dienā.

AT sprieduma mediju skaidrojums ir vajadzīgs ne tikai pāris ziņu sižetos vai rakstos. Latvijā ir ne mazums cilvēku, kas apzināti vai neapzināti palīdz Putinam īstenot viņa ideju – panākt, lai valstīs, kuru teritorijas viņš ir iekārojis, iedzīvotāji vērstos paši pret savu valsti, atteiktos to aizstāvēt pret jebkādu ārēju agresivitāti. Tāpēc AT sprieduma patieso motīvu precīzam atspoguļojumam ir ļoti liela nozīme. Aicinu medijus izmantot patiesus, nevis skaļus un skandalozus virsrakstus.

Vispirms, manuprāt, jāskaidro, ka AT nelēma par konkrētā cilvēka, Dzintara Zaķa, vainu balsu pirkšanā vēlēšanās, bet lēma par pašu balsu pirkšanas faktu – vai pierādījumi ļauj tiesai secināt, ka balsu pirkšana ir notikusi. Jāteic, ka liecinieku teiktais: “Man stāstīja”, “Es dzirdēju” neļauj izdarīt drošus secinājumus, ka balsu pirkšana ir notikusi, turklāt tādos apmēros, kas būtiski ietekmē vēlēšanu rezultātus. Arī masu medijos daudz pieminētā žurnāliste liecināja nevis par balsu pirkšanas faktu, ko viņa ir redzējusi, bet gan par to, kā tapis viņas sižets televīzijā un ko viņai ir stāstījuši sastaptie cilvēki.

Līdzīgi bija ar SKDS vadītāja, sociologa Arņa Kaktiņa liecību. No vienas puses, viņš stāstīja, ka 2013.gada decembrī Dzintars Zaķis nav bijis atpazīstams Latgalē, jo par to liecinot socioloģiskais pētījums. No otras puses, sociologs nevarēja noliegt, ka aptaujāto respondentu skaits Latgalē bijis tikai 126 cilvēki, kas nepavisam nav nopietna pētījuma skaitļi. Līdzīgi ir arī ar šī gada jūnijā izdarīto aptauju, par kuru SKDS vadītājs sākumā klusēja – tajā Latgalē aptaujāto respondentu skaits ir mērāms dažos desmitos. Ļoti iespējams, ka deputāta kandidāta Zaķa atpazīstamība Latgalē tiešām bija zema, bet piedāvātās aptaujas diemžēl neko neliecina, drīzāk liek vaicāt, cik daudz tām var uzticēties.

Neaizstāvu ne Dzintaru Zaķi, ne viņa pārstāvēto partiju. Ļoti iespējams, ka balsu pirkšana tiešām notika. Iespējams, to darīja kādas personas ar deputāta kandidāta ziņu, iespējams arī, ka tas tika darīts, lai nomelnotu gan deputāta kandidātu, gan partiju. Ir vairāki notikušā iespējamie scenāriji. Bet Augstākā tiesa, tāpat kā jebkura cita tiesa, nevar pieņemt lēmumu uz baumu pamata. Stāsts par to, ko viena tante teica, nav pierādījums.

Vēl varētu piebilst, ka lemt taisnīgu tiesu palīdz cilvēki jeb sabiedrība. Ja nav drošu liecinieku, nav arī lietas.

AT spriedums neliedz Drošības policijai (DP) tupināt izmeklēšanu un noskaidrot, vai 12.Saeimas vēlēšanās ir notikusi balsu pirkšana. Varbūt ilgākā laika posmā tomēr atradīsies liecinieki, kurus neizdevās atrast dažās dienās. Jāatgādina, ka ir ierosināti 7 kriminālprocesi, no kuriem tikai viens attiecas uz Dzintaru Zaķi. Piemēram, Vidzemē tiek noskaidrots, vai balsis nav pirktas par labu “Saskaņas” deputātam Ivaram Zariņam. Ja kādā DP kriminālprocesā ar pierādījumiem tiks noskaidrots, ka balsis tiešām ir pirktas, būs tiesas procesi.

Tādēļ aicinu žurnālistus būt objektīviem, atspoguļot informāciju precīzi un neļauties emociju vilnim. Pietiek jau ar vēlētāju vilšanos, saprotot, ka mīnusiņu likšana biļetenos, nenozīmē politiķa izsvītrošanu no politikas.