Ieva Brante, pilsoniski aktīva juriste

Jautājums var likties dīvains, jo Latvija, tāpat kā Eiropas Savienība, atbalsta Ukrainas valsts teritorijas nedalāmību un neatkarību. Tātad arī mūsu valsts pilsoņi individuāli, domubiedru grupās vai apvienojoties biedrībās to var darīt.

Protams, Biedrību un nodibinājumu likums nosaka, ka biedrības un nodibinājuma nosaukums un simbolika nedrīkst būt pretrunā ar normatīvajiem aktiem, tajā nedrīkst ietvert militāra formējuma vai tādas organizācijas vai grupas nosaukumu vai simboliku, kura atzīta par noziedzīgu vai antikonstitucionālu, nosaukums un simbolika nedrīkst radīt pozitīvu attieksmi pret vardarbību. Ar šo normu likumdevējs ir ierobežojis tādu biedrību darbību, kuras vēlas popularizēt jebkādus militārus formējumus, kā arī tādas organizācijas, kas var tikt atzītas par noziedzīgām un antikonstitucionālām. Turklāt arī Krimināllikuma 772.pants ierobežo finanšu līdzekļu vai citas mantas tiešu vai netiešu vākšanu vai nodošanu ārpus Latvijas Republikas teritorijas notiekošā bruņotā konfliktā iesaistītai pusei, kuras darbība vērsta pret valsts teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību vai citādi ir pretrunā ar Latvijas Republikai saistošām starptautiskajām tiesībām. Tik tālu vismaz teorētiski viss tā kā būtu skaidrs.

Atbalsts Ukrainas valsts cīņai par savu neatkarību un teritoriālo nedalāmību neatbilst ne vienā, ne otrā likumā ierakstītajiem nosacījumiem, kuru dēļ varētu atteiktis reģistrēt biedrību, kas vēlas palīdzēt Ukrainai. Taču prakse, izrādās, ir pavisam cita.

Savulaik izveidojām domubiedru grupu, kas joprojām vāc palīdzību Ukrainas armijai, sākot no jakām, zeķēm un cimdiem līdz marles saitēm un vatei. Protams, par jebkāda veida militāriem līdzekļiem, neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav letāli, neesam pat domājuši un neko tādu neesam mēģinājuši sagādāt. Darbojamies likuma ietvoros.

Šī gada februārī nolēmām dibināt biedrību „SOS PALĪDZĪBA UKRAINAS ARMIJAI”, iesniedzām pieteikumu un citus vajadzīgos dokumentus LR Uzņēmumu reģistrā. Dokumentu izskatīšanas termiņš tika pagarināts divas reizes. Uzņēmumu reģistrs izprasīja Latvijas Ārlietu ministrijas, Drošības policijas un citu iestāžu un ekspertu viedokli par biedrības dibināšanu. 14.maijā beidzot saņēmām atbildi un jāteic, ka es vairs nesaprotu, kādā valstī dzīvoju.

Biedrības ierakstīšana biedrību un nodibinājumu reģistrā ir atlikta, jo Ārlietu ministrijas viedoklī, kas izteikts 2015.gada 23.aprīļa vēstulē par biedrības mērķu atbilstību Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem, norādīts uz pastāvošu risku Latvijas valsts drošībai un reputācijai, reģistrējot biedrības, kuras saistītas ar bruņotā konflikta puses atbalstīšanu. Savukārt, ņemot vērā Drošības policijas 2015.gada 6.maija vēstulē norādīto informāciju, brīvprātīgo vienību darbība bruņota konflikta laikā Ukrainas dienvidaustrumos nav vērtējama viennozīmīgi.

Kaut gan biedrības izvirzītie mērķi neiekļauj konkrētu brīvprātīgo vienību nosaukumus un militārās vienības nav atzītas par antikonstitucionālām, un tā plāno sniegt atbalstu bruņotā konfliktā iesaistītajai pusei, kas iestājas par valsts teritoriālo nedalāmību, valsts institūcijas uzskata, ka pastāv risks, ka biedrība atbalstīs tādas militāras organizācijas, kuras darbojas pretēji Latvijai saistošajām starptautiskajām tiesībām.

Ar vārdu sakot, Ukrainas karavīru un brīvprātīgo cīņa par savas valsts neatkarību un teritoriālo nedalāmību nav vērtējama viennozīmīgi, un tiek pieļauta iespēja, ka mēs, Ukrainas atbalstītāji, kādā brīdī varētu sākt sadarboties ar tiem, kas ir pret neatkarīgu un vienotu Ukrainu. Kā šāda nostāja saskan ar Latvijas nostāju jautājumā par Ukrainu? Kurā brīdī mūsu domubiedru grupa ir kļuvusi neuzticama un aizdomīga? Esam saņēmuši pateicības par savu darbību, mūs pozītīvi vērtē vairākas valsts iestādes, tiekam aicināti uz dažādiem valstiski svarīgiem notikumiem, bet tagad izrādās, ka esam neuzticami, varam „pārmest kažoku” un darboties pret savu valsti? Uz kā pamatojas šādi Ārlietu ministrijas secinājumi? Kā varam graut Latvijas tēlu, atbalstot Ukrainas cīņu par savu valsti?

Tajā pašā laikā iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis vēl nesen publiski atzina, ka Latvijā šobrīd darbojas gandrīz 100 valstij nedraudzīgas organizācijas, piebilstot, ka daļa no šīm organizācijām darbojas nelegāli. Rodas pamatots jautājums – kā varēja reģistrēt tās valstij nedraudzīgās organizācijas, kuras tagad darbojas pavisam legāli? Vai šīs organizācijas reģistrējās, kā rokdarbnieču pulciņi un pīrādziņu cepēji un to darbību nav iespējams apturēt? Nemaz nerunājot par nereģistrētiem veidojumiem un nelegālajām organizācijām. Tām vispār nav likumu un kontroles?

Kā tas var būt, ka domubiedru grupai, kas atbalsta Ukrainas cīņu par savas valsts neatkarību un nedalāmību, tiek likti šķēršļi savas darbības reģistrēšanai? Mūsu darbs saskan ar Latvijas valsts ārpolitiku – atbalstīt Ukrainas nedalāmību. Mēs strādājam likuma ietvaros. Kāpēc esam kļuvuši nevēlami?