Jēzus redzēja Nātānaēlu nākam un saka par viņu: “Redzi, patiesi israēlietis, kurā nav viltības!” Nātānaēls sacīja Viņam: “Kā Tu mani pazīsti?” Jēzus atbildēja viņam: “Pirms Filips tevi sauca, kad tu biji zem vīģes koka, Es tevi redzēju.” Nātānaēls atbildēja Viņam: “Rabi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš!” Jēzus viņam atbildēja: “Tu tici tāpēc, ka Es tev sacīju, ka redzēju tevi zem vīģes koka. Tu redzēsi lielākas lietas par šīm. (Jņ 1, 47-50)

Moto:           Tās asinis nav padevušās

Tās pāriet jaunā gadu simtā 

(Broņislava Martuževa)

Ikdienišķa situācija. Kristus atpazīst Nātanaēlu, kurš par to brīnās. Bet Jēzus nevēlas skaidrot viņam, kā tas noticis, jo ir lielākas, nozīmīgākas, būtiskākas lietas, kā tikai apmierināt godprātīgā cilvēka ikdienišķo ziņkāri. Ir kas daudz svarīgāks, kam pievērst uzmanību, par ko rūpēties, kam sevi ziedot.

Mēs esam līdzīgā situācijā. Kādēļ esam šodien, darbadienas rītā ienākuši dievnamā? Pēc kā ieradāmies? Ko saklausīt, sadzirdēt? Ko paņemt sev līdzi? Uzņemt kādu kristīgā ticībā balstītu patriotisma iedvesmu šai dienai?

Pestītājs šajā notikumā vēstīja par iespēju dzīvot lielāku, augstāku dzīvi kā ikdiena vien. Kristus māca skatīt lielās lietas, dzīvi ieraudzīt plaši. Mēs parasti uz sevi raugāmies ar diezgan īsu skatu, daži gadi atpakaļ, daži uz priekšu, tas arī viss. Bet noteikti būtu vērts ielūkoties pagātnē nopietni un dziļi, un attiecībā uz nākotni – ja arī nevaram paredzēt visu, kas notiks, taču varam izvēlēties attieksmi un savas vērtības, par kurām iestāties, kuras aizstāvēt.

Kristus saka: Tu redzēsi. Mēs varētu piebilst: ja skatīsies! Ja raugāmies uz sevi ne tikai kā uz atsevišķu indivīdu, bet uz kopumu – tautu, nāciju – tālāk, dziļāk, plašāk kā tikai viendienīgu izdzīvošanu, – kā tad redzam sevi lielajās vēstures sakarībās? Ne dažos gados, bet vismaz desmitgadēs? – Izcīnījām savu – latviešu valsti, izkopām to līdz Eiropas līmenim – labklājībā un kultūrā, tad zaudējām, pārcietām okupāciju, un atguvām savu Latvijas valsti. Nepazaudēsim to tagad!

Katoļu priesteris un vēlākais LV valstsvīrs Francis Trasuns 1917. gada latgaliešu kongresā sacīja vārdus, kas bija un joprojām ir nozīmīgi ne tikai Latgalei vien, bet arī visai Latvijai: Mums reiz jāizšķiras: vai iet kopā ar barbariem uz Austrumiem jeb ar kultūru uz Rietumiem! Mēs izšķīrāmies – toreiz, 1918. uc savai valstij nozīmīgos gados un vēlreiz 1991. Tāpēc, ka jau ilgi bijām pazinuši austrumu kaimiņu.

Lai šoreiz tās raksturojam pietiek tikai ar tās dzejnieka Tjutčeva (Федор Иванович Тютчев) sniegto: Русская история до Петра Великого сплошная панихида, а после Петра Великого – одно уголовное дело. Proti: Krievijas vēsture līdz Pēterim I bija viens vienīgs aizlūgums par mirušajiem un pēc Pētera I - viena vienīga krimināllieta.

Mēs to izbaudījām, drīzāk – pārdzīvojām, pārcietām, līdz spējām 1991.g. nokratīt grūstošās impērijas žņaugus. Bet nu esam dīvainā situācijā. Vārda parastajā nozīmē kara nav, bet miers arī nav. Tas tādēļ, ka norisinās t.s. jaunās paaudzes karš – hibrīdais karš, kura pirmie posmi ir informatīvais, psiholoģiskais un vērtību karš.

Kā katram karam, arī šim bija savs iemesls. Tiklīdz Latvija pasludināja vēlmi iestāties Eiropas Savienībā un NATO, sākās arī informatīvie uzbrukumi. Austrumu kaimiņš saprata, ka izejam no tā ietekmes zonas. Jau 1992.g. krievu ģeopolitika Sergeja Karaganova doktrīna vēstīja: Krievvalodīgie iedzīvotāji – ir varens Krievijas aktīvs. Jādara viss iespējamais, lai atstātu krievvalodīgos iedzīvotājus tajos reģionos, kur tie pašreiz atrodas. Tāpēc, ka mums tur jāatstāj ietekmes sviras ar tālāku perspektīvu.[1] Tas bija nu jau īstenojies nodoms paturēt Padomijas migrantus kā civilokupantus. Vēlākās t.s. krievu pasaules aktivitātes un īpaši valodas referendums nebija nejaušība.

Kāds tam sakars ar šodienu? Ne tikai tas, ka 16.martā ik gadus īpaši sarosās neostaļinisms putiniskā rašisma veidā. Klausot Kristus padomam centīsimies ieraudzīt lielākās lietas. Kas līdzās atziņām par austrumu agresora dabu mums vēl ir jāiegūst?

Ģenerālis R.Bangerskis savā pēdējā pavēlē leģionāriem sacīja: Jūsu alga lai ir apziņā, ka esat darījuši savas valsts un tautas labā visu, kas cilvēka prātam un spēkam iespējams. Šī apziņa lai dod ticību un izturību arī turpmākajā liktenī.

Tātad leģionāri savu ir paveikuši. No viņiem nekas vairāk netiek prasīts. Tāpēc, ka mēs, nākamās paaudzes, baudām viņu cīņas augļus, tagad tiek prasīts no mums. Kāda ir mūsu paaudzes daļa? – Pieminēt kritušos, godināt dzīvos? Vai tikai? – Daudz vairāk un svarīgāk ir iemantot viņu garu, cīņas motīvu. Kāds tas ir?

Leģionāru vārdos neizteiktā, bet kaujas laukos īstenotā devīze bija: Kamēr cīnos, tikmēr esmu. Kamēr esmu, tikmēr cīnos.

Leģionāri ir paraugs kā un kāpēc cīnīties bezcerīgā situācijā – tad, un īpaši tad, ja uzvara nav vēl saredzama. Cīņa nav spēle un karavīrs nav spēlētājs, kurš cīnās tikai tik ilgi, kamēr ir iespējas uzvarēt un jūt morālas tiesības spēli pārtraukt, ja iespējas uzvarēt ir izsmeltas un viņš vairs nebūs čempions. Karavīrs ir savējo un savas Dzimtenes aizstāvis, kurš cīnās līdz pēdējam elpas vilcienam, jo viņš karo ne tikai par uzvaru. Karavīra likme ir daudz augstāka. Viņš aizstāv arī savas tautas godu un pašcieņu.

Katrs leģionāru atsistais krievu uzbrukums, katra nosargātā zemes pēda nozīmēja vēl vienu brīvības dienu, – dienu bez laupīšanām, slepkavībām, izvarošanām, dienu bez deportācijas. Tas nozīmēja brīva cilvēka dzīvi kaut mēnesi, nedēļu, pat dažas dienas ilgāk. Leģionāru cīņa no jauna parādīja seno patiesību, ka brīvam būt nozīmē ne tikai būt noteicējam par savu dzīvi, bet arī gribēt, varēt un spēt brīvību aizstāvēt.

Broņislava Martuževa savam brālim, leģionāram veltīja šādas rindas:

Tie krituši, bet nesakauti

Stāv aizsardzības pozīcijās

Tā, brālīt, visa mūsu tauta.

Kas ticēja, kas nenobijās

Leģions bija mūsu zemes un tautas aizstāvēšana un vēlme atgūt zaudēto suverenitāti tā, kā tas tobrīd bija iespējams. Pulkvedis Voldemārs Veiss sacīja: Mums jātiek pie ieročiem. Tos mums tagad piedāvā. Mums tāpat būs jācīnās par savas valsts brīvības atgūšanu. Nav svarīgi, kādos tērpos mūs ietērps. Galvenais šodien ir ieroči.

Cīņas cena bija prasība uzvilkt vācu formas un karot viņu karaspēkā, bet ieguvums bija iespēja cīnīties vismaz pret vienu no okupantiem.

Par latviešu leģionāru motivāciju 15. divīzijas komandieris vācietis virspulkvedis Ādolfs Akss ziņoja savai priekšniecībai: Viņi ir latvieši, un vēlas patstāvīgu latviešu nacionālo valsti. Nostādīti izvēles priekšā – Vācija vai Krievija, viņi ir izšķīrušies par Vāciju. Vācu virskundzība viņiem liekas mazākais ļaunums. Naidu pret Krieviju padziļināja okupācija. Viņi uzskata cīņu pret Krieviju par nacionālo pienākumu.

Pēc kapitulācijas vairāk nekā 4000 leģionāru devās Latvijas mežos, lai turpinātu savu karu pret sarkano okupāciju.

Tātad kopsavelkot – leģions ir būtiska, loģiska, vēsturiski pamatota mūsu tautas nemitīgo brīvības cīņu sastāvdaļa. Mēs esam šīs cīņas nākamais posms. Viņi cīnījās militāri konvenciālajā karā, mēs –apzināmies to vai nē, – esam jau ierauti informatīvajā karā, vērtībcīņā. Svarīgi tikai – vai esam tā neapzināti upuri vai aktīvi cīnītāji.

Ja uz leģionāriem raidīja bumbas un mīnas, tad tagad Latvija tiek apveltīta ar informatīvā kara šrapneļiem, kas sprāgst cilvēku sirdīs un prātos, nodarot ne mazāku postu kā fiziskās šķembas.

Lielajās – megastratēģiskajās līnijās nekas būtiski nav mainījies. No jauna apstiprinās vēsturiskā patiesība, ka Krievija kaimiņiem liek mieru tikai tik ilgi, kamēr ir vāja. Kolīdz plēsoņa pieņemas spēkos, tā agresīvie instinkti liek sevi zināt. Uzbrukumi turpinās – toreiz mūsu fiziskai, šodien mūsu vērtībtelpai.

Mums ir ko mantot no saviem cīnītājiem, bet arī civilokupantiem un to priekšpulkam – 5.kolonai ir savs mantojums. Mēs dzīvojam situācijā, kad Sarkanās armijas kara noziedznieki – slepkavas faktiski nav meklēti un nav tiesāti; tie joprojām dzīvo tepat un mums jānoskatās, kā viņi ik gadu svin savus noziegumus. Nemānīsim sevi, ka viņi 9.maijā pie Pārdaugavas monstra tikai piemin savus kara upurus; labi zinām, ka tas tā nav.

Iebrucēji un viņu idejiskie mantinieki ir tepat ar savām slepkavnieciskajām antivērtībām, un ar tām turpina uzbrukt mūsu nacionālajai un valsts identitātei, aizskarot un pazemojot mūsu pašcieņu. Informatīvā un psiholoģiskā kara ieroči izraisa attiecīgo iedarbību latviešu smadzenēs un sirdīs – psiholoģiskos, informatīvos zaudējumus – morālo nāvi, nacionālās gribas paralīzi, neizlēmību, bailību, mīkstčaulību, bezmugurkaulainību, kuslumu. Cilvēki jau sāk jautāt – vai šī kara rezultātā Latvijā jau pastāv jauns okupācijas paveids – gļēvokupācija?

Ukrainas piemērs sniedz vismaz 2 būtiskas atziņas. Pirmā – tautas cīņa norit vienlaikus divās frontēs – iekšējā pret valdošo korupciju un ārējā pret svešzemju agresoru. Tiklīdz pirmā ir novājināta, tā otrā nekavējas. Otrā – ja nācija pienācīgi nepretojas agresoram informatīvajā karā, tā piedzīvo militāru karu.

Tātad, lielajās līnijās nekas nav mainījies – Krievija joprojām grib mūs pakļaut, mēs joprojām negribam pakļauties.

Katrs karš, cīņa vispirms ir vērtību sadursme, vērtību konflikts.

Kāpēc gan prokremliskie spēki tik ļoti uztraucas par 16.martu, nevis par 11. vai 18.novembri? Tāpēc, ka mūsu valstiskums ir jau valdošo mazspējas gana diskreditēts. Bet 16.marts ir spontāni kļuvis par tautas nacionālās pretestības dienu, kas netīk ne Krievijas imperiālismam, ne vietējam gļēvlatvismam, jo abiem atgādina, ka Latvijā joprojām ir patrioti, kuri vadās pēc augstākiem motīviem nekā tikai savtīgie. Peripetijas ap 16. martu parāda, ka bijušie ienaidnieki diemžēl nav bijušie, bet joprojām esošie. Krievijas imperiālisms joprojām nav samierinājies ar Latvijas pastāvēšanu.

Šodiena no mums, leģionāru mantiniekiem, vēl neprasa ņemt rokā ieroci. Bet – Ukrainas piemērs rāda – Krievija ir neaprēķināma. Ja nu Latvijas pilsoņiem vecumā no 18 – 55 gadiem tiek jautāts – kāpēc neesi vēl iestājies Zemessardzē vai nebūs jāstomās? Pat ja pats neesi pieteicies tajā vecuma vai veselības pēc, vai atbalsti kādu, kurš tajā ir? Vai tavi bērni vai mazbērni ir jaunsargi?

Jā, pagaidām mums „tikai” jāsargā savu vērtību un informatīvo telpu, jābūt aktīviem savas zemes patriotiem.

Patriotisms nav kas arhaisks vai neaktuāls, gluži otrādi. Par spīti uzbāzīgi arogantai globalizācijas ideoloģijai, redzam, ka tautas nevēlas atteikties no savas nacionālās identitātes. Baski, īri, skoti, kurdi un daudzas citas tautas vēlas savu suverenitāti. Dienvidslāvija un PSRS izjuka nacionālo iemeslu dēļ. Šobrīd nacionālisma tendenci vēl vairāk pastiprina straujā Eiropas islamizācija un Eiropas civilizācijas kristīgo pamatu iznīdēšana. Atteikšanās no nacionālās identitātes noplicina cilvēku, padara nabagāku. Ja cilvēks pakļaujas globālisma iedvestajam mietpilsonisma ideoloģijas iespaidam, ļaujas uz to pierunāties, viņš sevi apzog. Patriotisms kā tautas pašcieņas veids taču balstās cilvēkam Dieva sākotnēji dotajās fundamentālvērtībās – ģimenē, mājās, dzimtenē. Cilvēks bez nacionālās piederības faktiski ir klaidonis, sava veida bomzis (no krievu val. без определённого места жительства, tulk. – bez noteiktas dzīves vietas). Par tādiem mūs gribēja padarīt PSRS, un par tiem mūs šobrīd vēlas padarīt Eiropas Savienība. Jo kas ir tās galvenā vērtība? – brīva darbaspēka plūsma. Nevis nacionālā suverenitāte, pat ne kultūra. Mēs Eiropas Savienībai esam galvenokārt demogrāfiskais faktors, lielo korporāciju alkatības noteikts brīvi migrējošs ražošanas spēks.

1998.g. 29.oktobrī Saeima pieņēma deklarāciju Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā, kura uzliek par pienākumu Latvijas valdībai rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs. Tātad, mūsu, nodokļu maksātāju, uzturētajai valdībai ir pienākums veikt skaidrojošo darbu visos līmeņos – no izglītības iestādēm līdz ārvalstu diplomātiem. Un nevajag aizbildināties, ka Eiropa nesapratīs. Jārunā tā, lai saprastu. Ja kāda amatpresona nespēj iestāties par patiesību un mūsu tautas interesēm, lai dod vietu tiem, kuri to prot, var un grib.

Latvijas patriotiem ir jāieņem konsekventu, nepiekāpīgu nacionālu attieksmi. Tas nozīmē arī nepieņemt gļēvi rāpulīgo attieksmi – ko nu mēs, mēs jau neko nespējam, piesaucot vēl mītu par 700 verdzības gadiem. Tādiem jāatgādina strēlnieku, Brīvības cīņu karavīru, leģionāru, nacionālo partizānu veikums un tautas pretestība okupācijas gados.

Protams, ir izaugušas pāris padomjlaika paaudzes, kuras turētas mākslīgā neziņā par Latvijas patieso vēsturi, kuru nacionālo pašapziņu kropļoja un nīdēja. Savukārt šodienas pret patriotiskajām vērtībām nihilistiski noskaņotās liberālās ideoloģijas centrā ir Homo oeconomicus – ar ārpusekonomiskajiem faktoriem nemotivēta būtne, t.i., patērētājs, mietpilsonis, egoists, kas ieinteresēts tikai savā labklājībā. Bet tas nav ideāls, kas iedvesmo. Kuram patērētājam jebkad ir celts piemineklis? Cilvēki, īpaši jaunieši dabiski alkst pēc augstākām vērtībām. Leģiona cīņām un vēsturei ir milzu patriotisma potenciāls.

Ir jārada un jāuztur sabiedrības atmosfēra, kas konsekventi prasa ievērot vēsturisko taisnīgumu. Ja viena valsts amatpersona izsaka nodomu piedalīties 16.marta pasākumos, tad par šo nodomu vien tiek atcelta. Tā bija pilnīgi nedemokrātiska un patvaļīga varas lietošana. Tajā pat laikā citas amatpersonas 9.maijā var brīvi doties pie Pārdaugavas monstra un godināt mūsu tautas slepkavas.

Protams, tās ir sekas tam, ka joprojām nav noticis svarīgākais Eiropas pēckara vēsturē. Ir bijusi Nirnberga 1, bet vēl nav notikusi Nirnberga 2. Mums ir atklāti jāpauž, ka daudzas problēmas atražo joprojām nepārvarētās okupācijas sekas. Kamēr vēsturiskais taisnīgums nav īstenots, nav iespējams godprātīgi un konsekventi runāt par jelkādu izlīgumu. Slepkava un upuris nevar sēdēt pie viena galda, kamēr pirmais nav saņēmis pelnīto sodu, nožēlojis paveikto un publiski lūdzis piedošanu. Bez taisnības triumfa morāle ir neiespējama, tā būtu liekulība. Ir vērts mācīties no Izraēlas. Šī valsts rūpīgi uzmeklē un grib tiesāt visus, kuri tās skatījumā ir noziegušies pret ebreju tautas pārstāvjiem.

Ir jāatbrīvojas no pārprastā politkorektuma. Dīvainā kārtā visiem citiem Latvijā ir nez kādas tiesības, tikai ne tās pamatnācijai. Bet tieši latvieši taču ir Latvijas valstsnācija, kas sev izkaroja un nodibināja Latvijas Republiku. Nevienam no šeit dzīvojošo citu tautu pārstāvjiem Latvija kā nacionāla valsts nebija un nav vitāli nepieciešama. Vienīgi mēs, latvieši, esam savas sirdsapziņas, nākamo paaudžu un Dieva priekšā atbildīgi par to, kas un kā mūsu Dzimtenē notiek. Vai esam tās īstie saimnieki?

Lai veicinātu patriotismu, ir vajadzīga apzināta un argumentēta nācijas ideja, nacionālā ideoloģija. Satversmes preambula var kalpot kā tās iedīglis. Patriotiskai inteliģencei te daudz kas darāms, – kā katram latvietim, kurš vēlas redzēt uzplaukstam savu zemi un tautu.

Tās asinis nav padevušās

Tās pāriet jaunā gadu simtā

rakstīja B.Martuževa

Skatoties uz jums, kas šodien esat atnākuši godināt leģionārus, gribas sacīt: tās asinis ne tikai ir pārgājušas jaunajā gadu simtā, bet, kas ir daudz svarīgāk – arī jaunajā paaudzē.

Kristus mūs aicināja skatīt lielās lietas. Ieraudzīsim un novērtēsim vismaz šo vienu – būt savas zemes un tautas aktīviem patriotiem, lai tad arī dzīvotu un cīnītos saskaņā ar šo motīvu.