Ēriks Jēkabsons, bijušais iekšlietu ministrs

Sekojot līdzi diskusijām par bēgļu uzņemšanu Latvijā pārsteidz valsts drošības aspekta trūkums tajās. Transnacionālā noziedzība lielā mērā kontrolē nelegālo imigrantu plūsmas.
Šī “nodarbe” ir saistīta un pārklājas ar nelegālo cilvēku tirdzniecību, narkotiku tirdzniecību un bieži nelegālo ieroču tirdzniecību. Pēc EUCE* aplēses 3600 organizētās noziedzības grupas ir izvērsušas savu darbību Eiropas Savienības teritorijā. Viņu rīcībā un ietekmē ir jaunākās IT tehnoloģijas un komunikācijas un šīs grupas aizvien kļūst globālākas, apgūstot un izmantojot transporta infrastruktūras un atvērto robežu “politiku” Eiropā.
Starptautiskajām tiesībsargājošām iestādēm nav ilūzijas, ka šo kriminālo realitāti varētu “izravēt” un likvidēt tuvākajā laikā. Tie panākumi, kas tiesībsargājošām iestādēm ir pret šo starptautisko mafiju, tomēr ir nožēlojami mazi iepretim nelegālajai “ekonomikai”, bezdarba pieaugumam, kā arī etniskās integrācijas fiasko Eiropā.
21.gadsimtā šī transnacionālā un transatlantiskā organizētā noziedzība aizvien vairāk atgādina labi organizētas multinacionālās korporācijas ar savu lobiju un efektīvu interešu pārstāvēšanu G-8 valstu tirgos un interešu sfērā. Šī ir aisberga neredzamā daļa.
Tas, kas šobrīd notiek Latvijā attiecībā uz Latvijas valdības “negaidīto” un slepeno piekāpšanos, kvotu pieņemšanu un publiskajām “par un pret” diskusijām ir tikai maza aisberga redzama daļa, pilna ar emocijām, labticību un politkorektu naivumu, kā arī pseido-reliģisku “līdzjūtību” un vispār neesošu plānu un izpratni par šo procesu cēloņiem un to novēršanu.
Politkorektais, sekulārajā humānismā balstītais pasaules uzskats, piesaucot brālību, vienlīdzību un sociālo taisnīgumu ir izveidojis milzīgas “humānas palīdzības” struktūras, kas būdamas simtiem miljonu eiro vērtas nav spējušas nodrošināt efektīvu procesu, lai “pasauli padarītu par labāku vietu” arī grūtdieņiem.
Tā vietā Francija, Zviedrija u.c. Eiropas valstis ir izveidojušas valsts pabalstos balstītas bezdarbnieku armijas, etniskos geto, radikālisma un kriminalitātes perēkļus. Tie izpaužas barbariskos masu nemieros, grautiņos, terorismā utt. (piem. Zviedrijā, Itālijā, Francijā, Dānijā tiek demolētas sociālās palīdzības ēkas, sprāgst granātas, slepkavību, izvarošanu statistika strauji iet augšup). Vai to dara “grūtdieņi”, nelegālie imigranti, politiskie bēgļi vai vienkārši barbari, ir citas un padziļinātas sarunas tēma.
Skaidrs ir viens, ka Latvija šobrīd ir pilnīgi nesagatavota tam, kas mūs sagaida. Vēl nav par vēlu kvotas atcelt, lai tuvākajā nākotnē varētu daudz ko mainīt un koriģēt t.s. bēgļu un imigrācijas politikā.
Nav jāpierāda, ka Eiropas multikulturālisms un etniskās integrācijas politika ir cietusi fiasko. Latvijai Eiropas Prezidentūras laikā bija lieliska iespēja aktualizēt un redefinēt Eiropas Savienības multikulturālisma izpratni, ES etniskās integrācijas definīciju un politiku. Tas nenotika, tāpēc nav brīnums, ka Laimdotas Straujumas un Riharda Kozlovska vadībā, Ministru Kabineta slepenās sēdes laikā notika piekāpšanās transnacionālā konglomerāta spiedienam. Šie ir tiesiskuma un nacionālās drošības jautājumi, kuru padziļinātai izpratnei vajadzēja būt, vispirms, iekšlietu ministram Rihardam Kozlovskim.
Transnacionālās noziedzības un nelegālisma izplatības ietekme uz Eiropas Savienības valstīm ir raksturojama ar vienu vārdu – korupcija. Korupcija pēc definīcijas nozīmē ne tikai pretlikumīgas un nelegālas finansiālas, politiskas darbības savu mērķu sasniegšanai, bet arī amatpersonu rīcību vai amatpersonu ne-rīcību(!) situācijās, kas ietekmē valsts un sabiedrības tiesiskumu, likumību, vedot to pretī degradācijai.
Tātad runa ir arī par amatpersonu apzināti vai neapzināti kaitniecisku pasivitāti (neredzēšanu, acu pievēršanu). Kā, lai saskata, ja nav spējas/gribas redzēt ētiskās un patriotiskās dimensijās. Tas arī ir valsts vīzijas un morālēs jautājums tiesiskuma kontekstā un pilnas situācijas izpratnē.
Piemēram, jau gadu desmitiem Zviedrijā radītajā, sociālo pabalstu sistēmā izaugušas paaudzes, kas parazitē uz valsts rēķina un destruktīvi vēršas pret sabiedrību, kurā viņi dzīvo. “Ko sēsi, to pļausi!”. Tas sākās ar beznosacījumu palīdzību nelegālajiem imigrantiem, bēgļiem. Humānās palīdzības politiskais bizness ar NVO, un lielā mērā Zviedrijas liberālās baznīcas palīdzību, lika ielāpus tur, kur jau vairs tiem sen nebija vietas. Rezultātā sabiedrība polarizējās, kas rada nestabilitāti un draudus valsts drošībai.
“Jēzus nāk bēgļu veidā pie mums”, izteicās kāds latviešu teologs. Citi, no konteksta izņemti, citē pavestu Franci, kas sacījis, ka “visi mēs esam bēgļi uz šīs zemes”.
Protams, ka grūtdieņiem ir jāpalīdz. Protams, ka ir jādara viss, lai glābtu cilvēku dzīvības. Protams, ka mums ir jāparāda žēlsirdība. Taču ir jābūt līdzsvaroti reālistiskam, lai saprastu un izprastu, ka nevis Jēzus nāk pie mums nelegālo imigrantu veidolā, bet gan transnacionālā mafija, kā civilizāciju sadursmju karš, kas jau ir pārņēmis pasauli (ISIS, visi pasaules un Tuvo Austrumu konflikti). Nu, tas ienāk ari Latvijā. Solidaritātei un palīdzībai ir jābūt arī no Latvijas puses, taču ir jābūt ļoti rūpīgai un tālredzīgai stratēģijai, plānam, apstākļu un situācijas izpratnei. Piemēram, kāpēc Eiropas Savienībai būtu jāmaksā “tik un tik” simtiem miljonu eiro, lai pārvietotu lielu skaitu afrikāņu uz Eiropu, ja par daudz mazāku summu varētu ierīkot bēgļu nometnes pašā Āfrikā, tā gan palīdzot, gan ari radot jaunas darba vietas utt..
Eiropas Savienībā vārds “izolacionisms” nav cieņā. Es esmu pret izolacionismu, bet par “protekcionismu”- savas valsts nacionālo, ekonomisko, kultūras, demokrātisko un etnisko interešu aizstāvību.
Francijas prezidents Nikola Sarkozi (Nicolas Sarkozy), kuru man bija tas gods satikt un runāt par šiem jautājumiem, saprata, ka Francijai ir jāiet protekcionisma ceļš, lai saglabātu Francijas identitāti, valstiskumu un nacionālās intereses. Latvijai ir jādara tas pats ! Ne tikai “jāmēģina attīstīties”, bet valstiski ir jāpiemēro protekcionisma – savas valsts sargāšanas un stiprināšanas ideoloģijā, tās visplašākajā un dziļākajā nozīmē.
P.S. Manas īsas pārdomas par šo visai pretrunīgo un nopietno tēmu ir ilgstošas darbības un pieredzes rezultātā esot Latvijas iekšlietu ministra amatā, ka arī, darbojoties divos ASV fondos, kuru viens no darbības virzieniem ir vērsts krīzes situāciju risināšanā Tuvo Austrumu valstīs un citur.
* EUCE – European Union Center of North Carolina, EU Briefings

Līdzīga ziņa- Ēriks Jēkabsons: Visa Eiropa ir nopietnu izaicinājumu priekšā