Varētu šķist, ka tas notiek Amerikā, kurā ļaunums tiek padarīts par labu, valsts mērogā un ir tālu no mūsu dārgās Latvijas. Taču vai tālu? Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs tikai pēc vēlēšanām “izkāpa no skapja”. „Mūsu valstij ir jārada tiesisks regulējums visu veidu partnerattiecībām, cīnīšos par to,” tā pēc sava paziņojuma par homoseksuālo orientāciju savā mikrobloga vietnē uzsvēra Rinkēvičs. Ilgi nebija jāgaida, kad valdībā parādījās Eiropas līmeņa likumprojekts “Stambulas konvencija”, taču, lai paātrinātu Latvijas integrēšanu LGBD sabiedrībā ar vairākiem paņēmieniem, (vispirms deputāts Veiko Spolītis un pēc viņa deputāts Juris Pūce) klajā nāca vietējais likumprojekts “Kopdzīves likums”.

Tas vairs nepārsteidz, ka aiz sieviešu mugurām slēpjas homoseksuāļi, lesbietes, feministes, „sociālais dzimums”, transseksuāļi, tādas paslēpes ir notikušas arī iepriekš. Latvijas tautas vārdā savākti 5758 paraksti iebilstot pret mēģinājumu grozīt Krimināllikuma 78.pantu iekļaujot tajā „seksuālās minoritātes” 

Latvijas vairākums ir izvēlējies sīvu cīņu iestājoties pret likumprojektiem „Stambulas konvencija”;, (Ir savākts 10 000 parakstu par Latvijas nepievienošanos “Stambulas konvencijai” ) „Kopdzīves likums”, kā arī asās debatēs iesaistās par izglītības satura maiņu „Skolas soma 2020”. No Latvijas vairākuma neatpalika arī Tieslietu ministrija, kura sabiedrībai izklāstīja bažas par „Stambulas konvenciju” un politiķis Gaidis Bērziņš (NA) izanalizēja „Kopdzīves likuma” slēpto mērķi.

Jaunvārdi „sociālais dzimums” ir noķerti un atmaskoti. Apspēle notiek. Tas ir svarīgi – diskutēt par sociālo dzimumu un dzimuma maiņu. Kaut arī Amerikā ir sākts no otra gala, taču apsveicams, ka ievirze pareizā virzienā ir sākusies. Un šo virzienu varam tālāk attīstīt arī Latvijā. Sākot ar pamatjautājuma uzdošanu. Vai brīvība no dzimumu disforijas ir iespējama?

Amerikā, izveidots filmprojekts, piecpadsmit bijušie transseksuāļi pievienojas daudziem ekspertiem, lai kliedētu neskaidrības un liecinātu par to, ka Jēzus Kristus var palīdzēt tiem, kas cīnās ar dzimumu disforiju.

Dzimuma disforija ir stāvoklis, kad personai rodas diskomforts vai diskomforts, jo pastāv atšķirība starp viņu bioloģisko dzimumu un dzimuma identitāti. To dažkārt sauc par dzimuma identitātes traucējumiem (GID), dzimuma nesaderību vai transgenderismu.

Džefrija Džonstona (Jeffrey Johnston) dzīvesstāsts

Amerikas Meinas štata iedzīvotājs padalījās ar stāstu, par to, ka agrāk bija transseksuāls. 20 gadus viņš dzīvoja “svešā” -sievietes – ķermenī. Bet viss mainījās pēc tam, kad vīrietis pievērsās Dievam un redzēja vīziju.

Viss sākās ar bērnībā piedzīvoto traumu, kas kļuva par katalizatoru šādām “nepatiesām” izmaiņām. 9 gadu vecumā, mazo Džefriju seksuāli izmantoja viņa tēva darbinieks.. Tas turpinājās aptuveni divus gadus. Pēc tam viņš vairs nevarēja justies “kā visi pārējie”. Pēc viņa teiktā, murgainais notikums ir novedis viņu uz tumsas, narkomānijas un dvēseliskām ciešanām.

17. gadu vecumā puisis pameta vecāku mājas un pārcēlās dzīvot Portlendē, kur apmeklēja geju bāru un satika dažus transseksuāļus. Drīz vien viņš sāka sevi pieķert pie domas, ka Dievs ir kļūdījies un patiesībā iekšēji viņš ir sieviete.

“No 9 līdz 17 gadu vecumam man bija daudz neskaidrību,” atceras Džonstons. “Es turpināju jautāt sev, kāpēc man patīk citi zēni? Bet, kad esi jauns puisis un ļaunprātīgi izmantots, tad tas ir arī viss, kas par to zināms. ”

Diemžēl Portlandē atkal viss atkārtojās, tikai šoreiz tajā piedalījās 4 cilvēki. Tas vēl vairāk pasliktināja situāciju. Kopš tā laika viņš nopietni sāka domāt par to, ka viņš ir sieviete. 18 gadu vecumā zēns apmeklēja ārstu, sāka dzert hormonus un gatavojās gaidāmajai operācijai.

Džefrijs sāka dzīvot kā transseksuāla sieviete Žanete (Janelle) un mainīja visus savus juridiskos dokumentus. Vēlāk viņam tika veikta operācija. Operācija tika veikta degunam, lūpām, vaigiem un piena dziedzeriem. Izvēloties pārcelties uz citu štatu, puisis iekārtojās strādāt bārā “vīriešiem” un nostrādāja tur vairāk nekā 20 gadus.

“Šajā dzīves laikā narkotikas, alkohols, izvirtis dzīvesveids,” stāsta Džefrijs.” Tāda bija mana dzīve no 19 līdz 41 gadam.”

Izmaiņas dzīvē sāka notikt, kad kādu dienu nokrita pa kāpnēm. Viņš bija tik spēcīgi savilcies čiekurā no sāpēm, ka nespēja pakustēties.

Tad kāds pārdabisks spēks pieskārās viņam un sāpes pazuda. Kad viņš nonāca slimnīcā, kāda sieviete piegāja pie viņa un jautāja: “Vai tu zini Jēzu?”. Kopš tā brīža, neatkarīgi no tā, kur viņš bija, šis jautājums ilgu laiku neizgāja no prāta. Viņš cīnījās ar sevi, un kaut kas iekšēji neļāva viņam paklausīt šai balsij no Dieva.

Mājās viņš juta briesmīgas sāpes un tajā pašā laikā skaidri apzinājās, kā kāds gars neļauj viņam atbrīvoties. Džefrijs nolēma paklausīt iekšējai balsij un ieslēgt kristīgo TV kanālu.

“Šis gars strauji purināja manu galvu pa kreisi, un pa labi. Un es sāku rēkt kā vilks. Es gulēju uz muguras, un mana mugura bija izliekta – tās bija šausmīgas sajūtas. Tad es ieslēdzu kristīgo kanālu, un tieši tajā brīdī mācītājs teica, ka pat tad, ja es guļu uz muguras, man jāpieceļas no gultas un jāizsaka lūgšana. Es nodomāju, Ak, Dievs, viņš runā ar mani. ”

Tad Džefrijs nožēloja savus grēkus un lūdza Svēto Garu ienākt viņa dzīvē. Viņš to darīja trīs dienas pēc kārtas.

Pēc neilga laika, kādu dienu pēkšņi sajuta Dieva roku uz labā pleca un tika parādīta visa viņa dzīve. Džefrijs redzēja visu gluži kā filmā – visu, sākot no dzimšanas brīža.

“Dievs man teica – Dārgais – tas neesi Tu. Tas bija, ko velns ar Tevi izdarīja. “Es biju tik apmulsis, ka Viņš mani sauca “Dārgais,” Dievs, no visiem miljardiem cilvēku visā pasaulē, izvēlējās laiku, lai runātu tieši ar mani personīgi.

Un tajā brīdī es sajutu Dieva mīlestību vairāk nekā jebkad agrāk. Dievs turpināja runāt. Viņš man parādīja vīziju, ka transpersonas atrodas melu pinekļos, un velns uzliek viņiem uz sejas mākslīgu ​​”svešu” masku. Dievs man paskaidroja, ka tā ir “viltus sievietes” maska.”

Pēc tam Džefrijs paskatījās uz savu ķermeni un skaidri apzinājās, ka viss, ko viņš pats ar sevi izdarījis, bija mākslīgs. Viņš sāka iedziļināties Dievā un Viņa vārdā. Bībele burtiski vienmēr guļ uz viņa spilvena.

Vēlāk viņš nolēma atgriezties savā dzimtajā pilsētā un ar savu māsu un viņas vīru katru svētdienu devās uz draudzi. Džefrijs atbrīvojās no visiem implantiem, kosmētikas un sieviešu apģērba. Viņš atzīst, ka pēc piedzīvotā, pagātnes dzīve izraisa riebumu.

“Lai gan ārēji es vēl nebiju cilvēks, kāds es gribēju būt, bet Svētais Gars darbojās un mainīja manu dzīvi. Un apkārtējiem cilvēkiem nācās to pieņemt. Es dalījos ar savu dzīves stāstu baznīcā un stāstīju visu, kā tas ir.

Velns stingri tur transpersonas savās rokās un neļauj viņiem izbēgt. Pārāk bieži kristieši vērtē cilvēkus pēc ārējā izskata. Bet tas viss ir saistāms ar Dieva mīlestību. Izturēties pret viņiem tāpat kā pret Jēzu. Tad Dieva Gars caur tevi kalpos viņiem,” stāsta Džefrijs.

Kad Džefrijs iestājas par transseksuāļiem, viņš lūdz, lai Dievs noņem viltus maskas garīgajā pasaulē, jo šie cilvēki neredz sevi tā, kā Dievs viņus ir radījis.

„He Lived as a Transgender Woman for Over 20 Years Until He Heard God Speak to Him” 

No angļu valodas tulkoja Spektrs.com