Saeimā un Eiropas Savienības mājā norisinājās tikšanās ar domātāju un mākslinieku Bernāru Sordē (Bernard Sordet). Saruna notika saistībā ar Bernāra Sordē „Jaunai pasaulei pēc vētras” veltītās gleznas izstādi ES mājā un tā būs apskatāma līdz 31. janvārim. Savukārt Saeimā tikšanās norisinājās saistībā ar B.Sordē grāmatā “Iespējamā Eiropa” paustām atziņām.

Par autoru: Bernārs Sordē ir domātājs, mākslinieks, pasniedzējs, vairāku grāmatu un manuskriptu autors. Ieguvis inženiera, kibernētiķa un ekonomista izglītību un lielu daļu sava profesionālā mūža veltījis Eiropai un Latvijai. Septiņus gadus (no 1998. līdz 2005. gadam), Sordē strādāja par padomnieku Eiropas Komisijas delegācijā Rīgā ekonomikas un sociālajā politikā, veicinot Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā.

Bernāram Sordē Džordžones darbs licis domāt par pasaulē notiekošām pārmaiņām – pārliecināties par to, ka šīs pārmaiņas tiešām notiek, un vienlaikus paust savu pārliecību par tām. Kopā ar Džordžoni Bernārs Sordē apcer migrācijas, reliģijas, sabiedrības un sabiedrības formas jautājumus.

Savās pārdomās mākslinieks un domātājs izmanto tēmu, kas viņu nodarbina jau sen, un tā ir „pēc-Lieldienu” tēma, kas saistās ar „Vakariņām Emausā” un skar atmiņu, proti, kādu iespaidu uz cilvēku atmiņu atstājis Lieldienās piedzīvotais. Bernārs Sordē uzskata: „[..] Pasaules sarežģītību, kam pamatā ir egoisma radītās atšķirības, varēs atrisināt, tikai panākot pasaules un cilvēces vienotību – tā ir mācība no Karavadžo „Vakariņām Emausā” (1601) – visiem jānāk pie viena galda, lai risinātu jautājumus, kas saistās ar iekšējo pārliecību, cerību, ticību cilvēces daudzveidībai, tam, ka esam līdzīgi un savstarpēji papildinoši”.

Tikšanos Saeimā rīkoja Saeimas Deputātu grupa no integrālās politikas studijām, un uz to bija aicināti Saeimas deputāti, garīdzniecības pārstāvji un sabiedriskās domas veidotāji.

Sarunas centrā bija integrālā politika un B.Sordē grāmatā “Iespējamā Eiropa” paustās atziņas. Grāmata ir lieliska dāvana integrālās politikas domas izkopšanai Latvijā, uzskata deputātu grupas vadītājs Ilmārs Latkovskis (NA), skaidrojot, ka integrālā politika ir tāds skatījums uz politiku, kas vienlīdz ņem vērā ne tikai materiālās labklājības kritēriju, kas ir mūsu politikas pamatā, bet arī dzīves vidi, kultūru un garīgo dimensiju.
Tāpat integrālā politika ir par vienotu, nesadalītu personību politikā, norāda deputātu grupas vadītājs. “Tik bieži dzirdam atklāsmes – “kā cilvēks es darītu tā, bet kā politiķim man jārīkojas citādi”. Politikas koncepti sāk noteikt cilvēka būtību. Mums nemaz nenāk prātā, ka ejam pretējā virzienā. Cilvēciskajai būtībai jābūt tai, kas veido politiku,” atklājot diskusiju, sacīja I.Latkovskis, un uzsvēra – integrālās politikas studijas ir vingrināšanās atvērtai domāšanai.
Piedzīvojam ceļu uz citādu Eiropu

“Līdz ar patvēruma meklētājiem piedzīvojam mutāciju – ceļu uz citādu Eiropu,” diskusijā Latvijas parlamentā uzsvēra franču domātājs un rakstnieks Bernārs Sordē (Bernard Sordet).

Savā uzrunā B.Sordē pieskārās pašreizējiem starptautiskajiem izaicinājumiem, tostarp “Islāma valstij” un Arābijas pussalas valstīm, kas kļuvušas turīgas derīgo izrakteņu dēļ. Viņš uzsvēra, ka notiekošais ir vairāk nekā karš. Lai nonāktu pie ilgstoša miera, valstis jāpulcē pie sarunu galda un jāvieš skaidrība – kāda ir katras valsts loma pasaulē, kas ir tās atbalstītāji un pretinieki valsts iekšienē un ārpus tās. Ir nepieciešama valstu saliedētība to iekšienē, gan arī ārējs biedriskums, pauda B.Sordē.
I.Latkovskis uzsvēra, ka divos Sordē pozitīvi apskatītajos jautājumos nevar nerēķināties ar latviešu traumatisko pieredzi. Viens jautājums ir migrācija, otrs ir aicinājumi pret privātīpašumu. Abi saistās ar vardarbību pret latviešiem padomju laikos.
Uz jautājumu, kādu lomu nākotnes Eiropā B.Sordē redz kristietībai, viņš atbildēja, ka redz tās evolūciju. Kristietība mūsdienās vairs nav tikai kaut kas iekšējs, tā ir sekularizējusies un ir atvērta citām reliģijām.

Diskusijā Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs pauda viedokli, ka kristietība mijiedarbojas ar pasauli, kas ir kustībā, taču tās kodols ir nemainīgs. Ja kristieši nezaudēs būtību, Eiropa saglabāsies, sacīja Z.Stankevičs un uzsvēra – mums ir jāpalīdz reālajiem patvēruma meklētājiem, bet nedrīkstam pakļauties viņu diktētiem noteikumiem. Vienlaikus arhibīskaps aktualizēja jautājumu par Eiropas identitātes jautājumu un retorisku vaicāja – vai mēs zinām, kāda tā ir, atzīmējot – patvēruma meklētāji par savu identitāti ir pārliecināti.
Integrālās politikas studiju grupa ir tās dalībnieku pašpalīdzības grupa cilvēciskās, garīgās dimensijas nepazaudēšanai politikā, informē I.Latkovskis. Plānots, ka grupa rīkos lekcijas un priekšlasījumus arī plašākai auditorijai; diskusija ar B.Sordē dalību ir pirmais šāds pasākums.
Foto: Reinis Inkēns, Saeimas Kanceleja

Ilmāra Latkovska pārdomas par dzirdēto: Piepildījušās bažas, kuras nenožēloju

Sordē sarunai piešķiļ dzirksti, viņa domas lidojumam ir augstums un dziļums. Bija bažas, ka Bernārs Sordē daudziem politiķiem paliks nesaprasts. Bija bažas, ka dažiem Sordē stāstījums šķitīs kaut kāds murgs. Attiecībā uz daudziem šīs bažas patiešām piepildījās. Bet es ne kripatiņu nenožēloju to, ka uzaicinājām Sordē uzstāties politiķu auditorijā.
Manuprāt, Sordē ļoti precīzi tver un formulē vairākus mūsdienu cilvēku un politiku novārdzinošu problēmu cēloņus, piemēram:
a) patēriņa sērgas nospiedošā dominance pār kultūru un radošumu;
b) cilvēka atsvešinātība no sava darba un tā augļiem, t.sk., politiskās darbības;
c) globālo korporāciju dominance pār nacionālo valstu un kultūru interesēm;
d) politiķu nespēja sadarboties kopīgā labuma interesēs.
Iepriekš mani uzrunāja arī Sordē atziņa, ka pārmērīgā un nekontrolētā migrācija arī ir kultūras un cilvēka būtību degradējoša iezīme. Es pieņēmu, ka ar šo Sordē ir lieliski raksturojis arī akūto migrācijas krīzi Eiropā. Izrādījās, ka pats Sordē tādam attiecinājumam nepiekrita. Es viņam teicu, ka man jau tādas aizdomas bija, taču tik un tā viņa idejas paturu savā argumentācijas arsenālā. Kaut gan man zināmas korekcijas savās domās bija jāievieš gan. Pieļauju, ka pēc migrantu bēdīgi slavenajām Jaungada nakts izdarībām Ķelnē arī Sordē šo to varētu koriģēt savos uzskatos.
Sordē dedzīgi runā par diviem jautājumiem, kuros latviešiem vēl dzīvā atmiņā nelāga pieredze – pret privātīpašumu un par migrāciju. Šajos jautājumos jāuzmanās abpusēji. Parasti grūti ir saprast, ka tava personiskā pieredze nav vis izsmeļoša patiesība, gluži tāpat kā nesatricināmie koncepti, kurus tu esi pieņēmis.
Sordē mums teic: Eiropai neizvairīties no būtiskām pārmaiņām. Cik daudz mēs vēlamies par to dzirdēt un domāt?

Bernāra Sordē piecas galvenās atziņas par darbības virzieniem jaunas Eiropas izveidē

Pirmkārt, jauna Eiropa dzims, cilvēkiem atļaujoties pārkāpt pašreizējās, finansēs balstītās Sistēmas uzspiestos „evolūcijas” likumus. Kultūras vara aizpilda tukšo un noplicināto formu, ko radījusi pašreizējā paradigma. Tieši kultūras vara ir tā, kas ļaus cilvēkiem pašorganizēties, tādējādi saglabājot savu kultūru. Piemēram, Gvijāns, Gvadelupe, Martinika rakstnieki, dzejnieki, kuri vēlas veidot savu, Klusā okeāna kultūras brīvības telpu, kas nenozīmē Parīzes vai Vašingtonas uzspiestu kultūru. Arī Latvijā novērota spēja pulcēt cilvēkus, piemēram, dzejas un citos kultūras pasākumos, tādējādi transcendējot kultūras. Cilvēki piedzīvo aicinājumu „vairs nekam neticēt”. Tā nozīmē pretoties ilūziju institucionalizēšanai, kas notiek, Eiropas institūcijām „piesavinoties” jēdzienus, vārdus, kas ir svarīgi cilvēkiem (nabadzības apkarošana, solidaritāte, darbavietas, utt.), radot ilūziju, ka institūcijas nodarbojas ar šīm lietām. Taču cilvēki redz, ka uzlabojumu nav; institūcijas patiesībā attālina cilvēkus no iespējamiem risinājumiem. Institūcijas rada ilūzijas cilvēkos, lai tikai saglabātu pašreizējo paradigmu, bet cilvēki šīm institūcijām vairs netic.

Otrkārt, jauna Eiropa veidosies, cilvēkiem pašorganizējoties tādā federācijā, kas pievēršas vērtību meklējumiem. Cilvēki, kuri uzdrošinās pārkāpt pašreizējās, finansēs balstītās Sistēmas uzspiestos „evolūcijas” likumus, mobilizējas, mēģinot atgūt kādreiz zaudētās vērtības, kā arī definējot jaunas vērtības, centrā izvirzot solidaritāti, jo tā ļauj pašorganizēties un veidot tādu pasauli, kur valda unikālais, individuāli risinājumi. Eiropu var vienot tikai tādas programmas, kas spēj mainīt vērtību morfoloģiju, tāpēc, piemēram, Eiropas stratēģijās izvirzītā pētniecības finansējuma mērķa vietā būtu jārunā par to, kā attīstīt radošumu valstī. Ja gribam, lai attīstītos pētniecība, jāstrādā pie tādas vides radīšanas, kas veicina cilvēku radošumu.

Trešais darbības virziens jaunas Eiropas izveidē ir tas, ko var dēvēt par korekciju ieviešanu ar savu vai ārpusē iegūtu „cilmes šūnu” palīdzību. Viens ukraiņu filozofs sacīja, ka Kijevas Maidans pārstāv daudz „cilmes šūnu”, kas transformēs Eiropu, ļaus koriģēt tās evolūciju. Var tam piekrist. Ukrainā ir cilvēki, kas saprot, kas Eiropai būtu jādara. Bieži vien tieši kāds no ārpuses palīdz mainīties. Pārāk daudz tiek klausīts cilvēkiem, kuri atbalsta esošo paradigmu. Bet būtu vērts pajautāt grieķiem – kādas izmaiņas viņi rekomendē Eiropai? Vai Tunisijai, kas dzīvo apakšuzņēmēju (ekonomikas) modelī un pārstāv ķēdes beigu posmu. Redzams, ka cilvēki vēlas veidot jaunu modeli.

Piemēram, tādu, kas ļaus samazināt enerģijas rēķinus, samazinot kopējo preču un pakalpojumu patēriņu; samazināt nodokļu slogu, kas gulstas uz darbu, un pārcelt to uz kapitālu, uzkrājumiem. Starp citu, uzņēmējiem jāsaprot, ka sociālais nodoklis pieaudzis tamdēļ, ka uzņēmumi atteikušies no sociālām funkcijām. Sociālā funkcija ir izšķiroša, lai uzņēmums spētu sekmīgi funkcionēt.

Ceturtais posms jaunas Eiropas izveidē, ir autonoma kultūru „konstitucionalizācija”. Ikvienā valstī dzīvo vairākas kultūras, un tām pašām būtu jāvienojas par kopdzīves modeli, nevis jāgaida, ka valsts to definēs. „Piedāvājuma” jeb „no augšas” diktētas politikas laiks ir beidzies. Tā vietā nāks cilvēku „pieprasījums” pēc (sociālas) ētikas sabiedrībā. Eiropu veidos autonoma kultūru pašorganizēšanās, un valstu, institūciju uzdevums būs atbalstīt šo sadarbību starp dažādām kopienām.

Piektajam darbības virzienam jaunas Eiropas izveidē raksturīga līdzatbildība par pasauli. Nevar dzīvot atrauti no pasaules. Nevar piekrist apgalvojumam, ka Eiropa nevar uzņemties rūpes par visām pasaules likstām. Gluži otrādi – mums, Eiropai, ir jārūpējas par pasauli.

Migranti, kas ierodas Itālijā, Rumānijā, Bulgārijā, Grieķijā… vai arī čigāni nav tikai Rumānijas vai Francijas lieta. Mūsu laiks prasa daudz lielāku mobilizēšanos un pievēršanos pasaulei, nekā to spēj nodrošināt dažādas Eiropas vai pasaules mēroga (sadarbības vai palīdzības) programmas.

Runājot par šo darbības virzienu, tas ir kaut kas vairāk par eksperimentālu pieeju (pamēģināsim, un tad jau redzēs, kas iznāks…); tā nozīmē kolektīvu vizionārismu. Cilvēki paši noteiks savu nākotni un attīstības ceļu, neuzņemoties Finanšu diktētās attīstības slogu, noraidot kapitālisma un imperiālisma savienību.

Ejam jaunā – solidaritātes un līdzatbildības – laikmeta virzienā. Tas būs intro-renesanses laikmets. Mainoties savā iekšējās revolūcijas procesā, atdzimst valstis, jo pievēršas vērtībām. Iekšējā renesanse ļauj cilvēkam apzināties, ka viņš nav vergs, bet gan pētnieks un sava amata meistars, pietiekami nobriedusi personība, kas spēj definēt nepieciešamos nosacījumus savas pētniecības un amata meistarības turpināšanai. Sistēmas „evolūcijas” likumu pārkāpšana notiks katrā indivīdā, radot iekšēju renesansi. Tās būs kapitālisma un imperiālismu beigas un izpaudīsies kā solidāra Dzīves ekonomika, kur nauda un finanses vairs nebūs noteicošais.

Līdzīga ziņa: Bernārs Sordē: Esmu norūpējies par pasaules konfliktu