… , “balstīts uz safabricētiem faktiem un Krievijas propagandas mājaslapas atziņām”, un ka šajā atzinumā tiekot “aizmirsta pati konvencijas būtība, proti, ka tā ir pret vardarbību”. Šis apgalvojums ir galīgi absurds un nepieņemams triju iemeslu dēļ.

Pirmkārt, J. Reirs nekur nav paskaidrojis, kādēļ šis atzinums ir “nekvalitatīvs” un kādi tieši fakti tajā būtu “sagrozīti”. Ir ļoti labi saprotams, kādēļ šī atzinuma saturs tik ļoti nepatīk pašam J. Reiram un pārējiem Stambulas konvencijas aizstāvjiem: tas atmasko un izvelk gaismā šīs konvencijas pamatā esošās ideoloģiskās nostādnes, kas nebūt nav tik skaistas un pievilcīgas, kā varētu spriest no šī dokumenta nosaukuma.

Protams, ka konvencijas aizstāvjiem nav patīkami, ka nav izdevies panākt tās parakstīšanu un ratifikāciju klusu un tautai nemanot, – no tā arī ceļas visa pašreizējā ažiotāža. Taču tas neattaisno atzinuma nodēvēšanu par “nekvalitatīvu” un “uz sagrozītiem faktiem balstītu”; šajā gadījumā tā ir valstsvīra necienīga un tukša emocionāla izrunāšanās, kas turklāt satur neslavas celšanas pazīmes.

Otrkārt, apgalvojums, ka atzinums kaut kādā veidā iespaidojoties no Krievijas propagandas vai atbalsta to, ir absurda kalngals, jo patiesība ir diametrāli pretēja. Šis J. Reira izteiktais apgalvojums liecina vienkārši par katastrofisku 20. gadsimta vēstures nepārzināšanu un atrautību no realitātes.

Īstenībā gan Padomju Savienības, gan tās mantinieces Krievijas ģeopolitiskais mērķis vienmēr ir bijusi Rietumu pasaules vājināšana, šķelšana un graušana no iekšpuses; šis mērķis joprojām ir spēkā un tiek aktīvi īstenots. Kremlim pietuvinātais “Eirāzisma” ideoloģijas sludinātājs filozofs Aleksandrs Dugins (kuru pazīstamais amerikāņu žurnāls “Foreign Affairs” nesen nodēvēja par “Putina smadzenēm”)¹, atklāti runā par nepieciešamību iznīcināt ASV un Rietumus kā tādus².

Bijušais komunistiskās Rumānijas slepenpolicijas ģenerālis Jons Mihajs Pačepa (Ion Mihai Pacepa), kurš 1978. gadā pārbēga uz Rietumiem, sadarbībā ar profesoru Ronaldu Ričlaku (Ronald J. Rychlak) sarakstīja ļoti vērtīgu grāmatu “Dezinformācija” (“Disinformation“)³, kurā aprakstīja daudzus piemērus, kā padomju specdienesti Aukstā kara laikā izmantoja, Ļeņina vārdiem sakot, “noderīgos stulbeņus” pašās Rietumu valstīs, lai grautu šo valstu pamatvērtības un vājinātu to drošību.

Šeit var minēt 1950. gada “Stokholmas aicinājumu”, dažādas demonstrācijas un kampaņas “Par mieru un kodolatbruņošanos”, 80. gados notikušos protestus pret ASV “Pershing-II” raķešu izvietošanu Rietumeiropā, cīņu pret tradicionālajām Rietumu vērtībām ASV un Rietumeiropas augstskolās, 60. un 70. gadu “seksuālo revolūciju”, utt. – tas viss notika ar VDK un GRU gādību un finansējumu. Nav nekāda pamata uzskatīt, ka šī stratēģija tagad vairs netiek īstenota.

Tātad, jo vairāk Rietumu valstu ieviesīs Stambulas konvenciju (kas, kā tas atzinumā jau ir pierādīts, apdraud un potenciāli vājina dalībvalstu sabiedrības struktūras), jo izdevīgāk tas būs Krievijai. Līdz ar to, pretēji J. Reira apgalvojumam, Kremļa “stabulē”, paši to neapjēgdami, pūš tieši tie, kas atbalsta šīs konvencijas parakstīšanu. Jāuzsver, ka pati Krievija nebūt negrasās tai pievienoties, un tas ir loģiski: Kremļa interesēs ir Latvijas un citu Rietumu valstu, nevis savas valsts vājināšana.

Visbeidzot, absurds ir J. Reira teiktais par “Krievijas propagandas mājaslapas atziņām”. Atzinumā patiešām ir atsauce uz vienu Krievijā reģistrētu mājaslapu. Taču, ja J. Reirs būtu pacenties to izlasīt, tad saprastu, ka tā ir nevis Krievijas valdības, bet, gluži otrādi, nevalstiskas organizācijas “Family Policy” mājaslapa, kas ir veltīta ģimenes tiesību aizsardzībai un kas bieži asi kritizē pašas Krievijas likumus, likumprojektus un politiskās iniciatīvas.

Šī organizācija sadarbojas ar Eiropas tiesību un taisnīguma centru (European Centre for Law and Justice), kas atrodas Strasburgā (Francijā) un regulāri piedalās Eiropas Cilvēktiesību tiesas procesos trešās puses statusā. Lai gan ne visiem tur paustajiem viedokļiem var piekrist, visi šajā lapā publicētie analītiskie atzinumi ir akadēmiski nevainojami un satur pārbaudāmas atsauces uz galvenokārt Rietumos publicētajiem avotiem. Šādu metodoloģisku skaidrību vēlētos novēlēt arī pašam J. Reiram.

¹ http://www.foreignaffairs.com/articles/russia-fsu/2014-03-31/putins-brain
² http://www.nationalreview.com/article/380614/dugins-evil-theology-robert-zubrin
³ Pacepa I.M., Rychlak R.J. Disinformation. Washington, DC: WND Books, 2013