29. martā, plkst. 18.00, Rīgas sv. Jēkaba katedrālē V. E. Jānis Kardināls Pujats savas priesterības 60 gadu jubilejā svinēja pateicības Svēto Misi, uz kuru tika aicināti visi ticīgie.

Kardināla priesterības jubilejas dievkalpojumā piedalījās Svētā Krēsla apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs, arhibīskaps Luidži Bonaci, Rīgas arhidiecēzes priesteri, Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, Rīgas un visas Latvijas Pareizticīgo Baznīcas Metropolīts Aleksandrs, Latvijas Baptistu Draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis, LR Saeimas spīkere, Rīgas Domes priekšsēdētājs, bijušie Latvijas Republikas vēstnieki pie Svētā Krēsla Aija Odiņa un Alberts Sarkanis u.c.,-ziņo spektrs.com/katolis.lv

Pirms sešdesmit gadiem – 1951. gada 29. martā – preses uzmanības centrā bija nupat ievēlētās Latvijas PSR Augstākās Padomes pirmā sēde. Avīzes ziņoja arī par I Baltijas padomju folkloristu konferenci, kas todien noslēdzās, un uzslavēja rūpnīcas „Sarkanais Kvadrāts” brigādi, kas maiņā no konveijera bija noņēmusi 1500 pāru apavu, plānā paredzēto 980 vietā. Tikmēr lielā slepenībā Rīgas arhibīskapa – metropolīta Antonija Springoviča privātajā kapelā par priesteri tika ordinēts 21 gadu vecais Jānis Pujats. Tikai trīs mēnešus iepriekš ar Latvijas PSR Ministru Padomes rīkojumu bija slēgts Rīgas Metropolijas Garīgais seminārs. Arī pirms tam J.Pujatam līdzīgi kā citiem savas paaudzes priesteriem daudzas lietas bija jāapgūst pašmācības ceļā, jo padomju vara bija arestējusi daudzus Garīgā semināra pasniedzējus.

Savu pirmo Svēto Misi Jānis Pujats svinēja 1951. gada 15. aprīlī Preiļu Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas baznīcā, bet draudzes gana gaitas sāka 1951. gada 3. jūlijā Zosnas sv. Erceņģeļa Miķeļa draudzes baznīcā, Baltas sv. Erceņģeļa Miķeļa draudzes kapelā un Dukstigala Jaunavas Marijas draudzes baznīcā. Pēc iesvētīšanas J.Pujats strādāja daudzās Latgales draudzēs. Rudzātos viņš saveda kārtībā avārijas stāvoklī esošu baznīcu – torņa daļu uzbūvējot pilnīgi no jauna.

Kopš 1958. gada viņš kalpoja Rīgas baznīcās, vēlāk arī Garīgajā seminārā. Viņš ieguva lielu bīskapa Julijana Vaivoda ievērību kā dedzīgs, garīdznieka darbu mīlošs un čakls priesteris. Šī iemesla dēļ bīskaps viņam uzticēja priesterības kandidātu audzināšanas darbu Garīgajā seminārā. J.Pujats izpelnījās tik lielu bīskapa uzticību, ka 1979. gadā viņš to iecēla par savu ģenerālvikāru, neraugoties uz to, ka pēc Baznīcas kanonu likumiem priekšroka bija dodama palīgbīskapam.

Jau septiņdesmitajos gados, strādājot Garīgajā seminārā, riskēdams ne tikai ar savu darbu, bet arī ar brīvību, J. Pujats pavairoja bērnu sagatavošanai pirmajiem svētajiem Sakramentiem tik vajadzīgo ticības pamatjautājumus skaidrojošo grāmatiņu – katehismu, un paslepus to nogādāja prāvestiem. Vēlāk viņam izdevās dabūt oficiālu atļauju lūgšanu grāmatā ievietot katehismu ar nosaukumu – Lasīšanai svētdienās.

Otrs darbības virziens bija Liturģijas reforma pēc Vatikāna II koncila. J.Pujats strādāja kā liturģiskas profesors Garīgajā seminārā. Lai īstenotu reformu Latvijā līdz galam, viņam vajadzēja izstrādāt izmaiņas ceremonijās, Sv. Mises darbībās, iztulkot un izdot jaunas rituālgrāmatas, Misāli, lekcionārijus, lūgšanu grāmatas, kas atbilstu liturģiskajai reformai. Tas prasīja lielu piepūli un daudzas negulētas naktis.

To visu redzēja bīskaps Julijans, un kad 1982. gadā vajadzēja izvirzīt kandidātus nākamā bīskapa amatam, viņš bez šaubīšanās izvirzīja savu ģenerālvikāru J.Pujatu. Bet padomju iestādes viņam šo ieceri īstenot neļāva. Tomēr tas realizējās 1991. gada 8. maijā, kad J.Pujats tika iecelts par Rīgas Metropolijas arhibīskapu – metropolītu.

J. Pujats organizēja pāvesta uzņemšanu 1993. gadā un palīdzēja vienoties par vairākiem Baznīcas legālā statusa jautājumiem pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, kas deva pamatu līgumam starp Latvijas valsti un Vatikānu 2000. gada novembrī. 2001. gadā pāvests paziņoja, ka Pujats ir bijis kardināls „In Pectore” jeb kardināls noslēpumā kopš 1998.gada