Mēs daudzi, gan kristieši, gan nekristieši, lielākoties ar sajūsmu gaidām Ziemassvētku laiku. Tas parasti ir decembra mēnesis. Dāvanas, iepirkšanās, piparkūkas… Svecīšu liesmiņas eglītē sasilda sirdi. Visās radiostacijās, ne tikai Kristīgajā radio vien, skan īpašs, Ziemassvētku repertuārs. Veikalu plaukti lūzt no šokolādes salavečiem un eglīšu rotājumiem. Un tomēr, nav noslēpums, ka daudzos šie svētki izraisa arī pretrunīgas un negatīvas emocijas,- ziņo spektrs.com atsaucoties uz www.marcisjencitis.lv
Ziemassvētku vecīši un Sniegbaltītes, kamanas un ziemeļbrieži, rūķi un brīnuma gaidīšana. Tā kā mazliet par daudz šīs pasaku ilūzijas. „Zvaniņš skan!” Dziesma, kas visās malās dzirdama visdažādākajās variācijās divu mēnešu garumā, izraisa apmēram tādu pašu sajūtu, kā vienā paņēmienā apēsti divi kilogrami šokolādes.
Vislielāko nastu šajā laikā izjūt tie cilvēki, kuri ir sabiedriski, sociāli aktīvi vai kuriem ir bērni. Pirkšana un cepšana, eglīšu pušķošana un dāvanu saiņošana. „Pīrāgam, nabagam, abi gali…” Varbūt dažs labs pantiņus samācījies vai izdomājis ko oriģinālāku. Vairākas nedēļās pēc kārtas skolās un darbavietās notiek eglīšu pasākumi, karnevāli un citi jampadrači, kuru scenārijs jau visiem sen labi pazīstams un pēc kurām cilvēki jūtas vēl nogurušāki un garīgi tukšāki, nekā šo svētku pašā sākumā.
Tikai šo divu mēnešu garumā gandrīz nekur netiek piesaukts Kristus vārds, Kura dzimšanas dienu mēs it kā svinam. Tas izraisa pamatotus iebildumus un sašutumu daudzos patiesi ticīgos un dedzīgos kristiešos, kāpēc viņi tos vairs neuzskata par kristīgiem, bet gan pasaulīgiem svētkiem. Kāda tad ir patiesība par Ziemassvētkiem?
No kurienes Ziemassvētki, kāpēc tieši šajā datumā, kādas ir šo svētku saknes un pirmavoti, kas ir ticis sagrozīts, kas visā tajā ir labs un kas slikts. Par to stāsta draudzes Kristus Pasaulei mācītājs Mārcis Jencītis.
1. Kristus dzimšanas datums. „Vai patiešām jūs domājat, ka Tam, Kurš ir vakar, šodien un mūžīgi viens un Tas Pats, patiesībā būtu kāda dzimšanas diena?” – jautā mācītājs. „Tomēr noteikti ir konkrēts datums, kurā Jēzus ienāca šajā pasaulē kā cilvēks. Tātad mums it kā būtu pamats atzīmēt Kristus nākšanu virs Zemes. Tomēr Bībelē nav atrodamas norādes par to, ka pirmkristiešu draudze būtu svinējusi Jēzus dzimšanas dienu. Ir ziņas par Lieldienām, jeb Pashā svētkiem, ir ziņas par Vasarsvētkiem, bet par Ziemassvētkiem nav. Mēs nezinām, vai pirmie kristieši vispār svinēja Jēzus piedzimšanu un ja darīja, tad kad viņi to darīja. Esmu izpētījis vairākus vēsturiskus avotus. Pirmajos gadsimtos pastāvēja tradīcija Ziemassvētkus svinēt 6. janvārī, Jēzus kristību dienā. Trešajā gadsimtā pēc Kristus Ēģiptē Viņa dzimšanas dienu svinēja 25. martā. Austrumu baznīca un svētais Kipriāns ticēja, ka Tas Kungs nācis šajā pasaulē 28. martā. Savukārt astronomi izpētījuši, ka liela komēta, kura varētu būt Bībelē minētā Betlēmes zvaigzne, Zemes tuvumā parādījusies sešus gadus pirms mūsu ēras sākuma, kuru mēs pieņemam kā Kristus dzimšanu, un vasarā, 17. jūnijā! Tātad, neviens patiesībā nezina Jēzus dzimšanas datumu. Pirmajos gadsimtos draudzē par to bija karsti strīdi un diskusijas. 25. decembris par vispārpieņemtu Kristus dzimšanas dienas datumu kļuva tikai 6. gadsimtā. Kāpēc tieši šis datums?”
2. Svētku patiesā izcelsme. „Gan senajiem romiešiem, gan citām tautām Eiropā pastāvēja paraža ziemas un vasaras saulgriežos svinēt svētkus pagānu dievībām”, – saka Mārcis. „Daudzus simtus un pat tūkstošus gadu pirms Kristus cilvēki Ziemas saulgriežos godāja Saules dievu. Romiešiem šajā laikā bija Saturna, zemkopības dieva, kults. Seno ķeltu priesteri saulgriežos ziedoja dieviem, karinot ziedojumus koku zaros. Arī latvieši un citas Baltijas tautas 25. decembrī ir godājušas līdzīgas dievības gan pirms, gan arī pēc kristietības pieņemšanas. Latviešiem šajā laikā bija izplatīta iešana budēļos jeb ķekatās, kā arī ozola bluķa vilkšana no mājas uz māju, kas ir senu pagānisku rituālu elementi. 274. gadā Romas imperators Marks Aurēlijs par godu neuzvaramajam Saules dievam izsludināja 25. decembri par valsts svētkiem. Pēc dažiem gadu desmitiem kristīgās baznīcas vadītāji, kā pretstatu Marka Aurēlija iedibinātajiem svētkiem, noteica Kristus dzimšanas svētkus svinēt 25. decembrī. Grūti sodien pateikt, cik šādam lēmumam pamatā bija vēlme mazināt pagānisko svētku nozīmi, cik – politiski apsvērumi. Tomēr rezultāts nebija gaidītais. Kristiīgā ticība tika sajaukta ar pagānismu. Daudzi cilvēki, kuri nepazina Kristu, turpināja savus pagānu rituālus zem Kristus dzimšanas svētku nosaukuma. Rezultātā izveidojās kristietības unpagānisma mistrojums. Vienkāršās tautas dzīvē pārsvaru parasti tomēr guva pagānisms. Kristus bija kļuvis kā viens no viņu daudzajiem dieviem.”
3. No kurienes Ziemassvētku eglīte? „Līdzīgi, kā saulgriežu datumu pielāgoja kristīgām vajadzībām, tieši tāpat arī senu pagānisku tradīciju pielāgoja, lai tuvinātu vienkāršo tautu Kristum, tikai šoreiz to darīja Eiropas tautas, latviešu tautu ieskaitot” – saka mācītājs Mārcis Jencītis. „Gandrīz visas Eiropas tautas izmantoja kokus savos pagāniskajos rituālos. Senie romieši dekorēja mūžzaļos kokus par godu zemkopības dievam Saturnam, un tas notika ziemas saulgriežos. Arī latviešiem bija populāri karināmi pušķojumi no salmiem. Paradumi uzpost kokus bija daudzām pagānu tautām jau ilgi pirms Kristus dzimšanas. Tomēr egles izmantošanu Ziemassvētku tradīcijā aizsāka tieši Ziemeļeiropas tautas. Ļoti iespējams, ka Ziemassvētku eglīte ir nākusi tieši no Latvijas. Pirmo reizi egle Rīgas Rātslaukumā bija 1510. gadā. Tā esot bijusi pušķota ar papīra puķēm un pēc tam sadedzināta. Tas sasaucas ar bluķa vilkšanas tradīciju, kas izplatīta mūsu tautā”, – saka mācītājs. Viņš atzīmē arī, ka eglītes tradīcijai ir daudz kas kopīgs ar bēru tradīcijām un mirušo godināšanu mūsu tautā, mūsu tautā. Taku, pa kuru aiznes nelaiķa zārku, jau no seniem laikiem kaisa ar skujām un izrotā ar eglītēm. Mūsu senčiem Ziemassvētki esot bijis arī aizgājēju pieminēšanas laiks. Parasti tad mirušā tuvinieki devās pie eglēm, kuras auga piederīgo kapu kopiņas tuvumā, lai pārdomātu aizgājēja dzīvi un atgūtu sirdsmieru. Ziemassvētku eglītes tradīcija tātad ir pārņemta sena mirušo godināšanas paraža. „Vai pēc visa tā tu vēl gribēsi stiept to koku savās mājās?” – jautā mācītājs. „Bet izlemtu tu vari pats!”
4. Ziemassvētku nozīme šodien. „Daudzi svētki gadu gaitā maina savu sākotnējo nozīmi un tagad tiek svinēti pavisam citu iemeslu un motīvu dēļ, nekā sākumā”, – saka mācītājs Mārcis. „Tomēr kā visā, mēs tajā varam saskatīt labas un sliktas lietas. Svētki ar pagānisku izcelsmi saulgriežu laikā ir kļuvuši par kristīgiem svētkiem. Tomēr daudzas draudzes šos svētkus svin ar pareiziem motīviem meklēr Kristu, pagodināt Viņu un apdāvināt savu tuvāko. Tā ir lieliska iespēja pastāstīt par Jēzu tiem, kuri uz baznīcu aiziet vienu vai divas reizes gadā. Tomēr jāatceras, ka mūsu sabiedrībā kopumā šiem svētkiem ir minimāls sakars ar Kristu!” Mārcis stāsta par lata monētu, kuru uz Ziemassvētkiem izlaidusi Latvijas Banka, un kuras vienu pusi rotā eglīte, bet otru – ķekatas, maskas un budēļi. „Lūk, ko patiesībā nozīmē šie svētki mūsu tautai kopumā un tās vadītājiem!”- saka Mārcis. Šeit var tikai piebilst, ka vairākās Eiropas valstīs patlaban vērojami centieni panākt to, lai Kristus dzimšanas dienā nemaz nedrīkstētu pieminēt Kristus vārdu…
Kādai būtu jābūt mūsu attieksmei mums, kristiešiem? „Mēs katrs drīkstam izdarīt savu izvēli, svinēt šos svētkus, vai nesvinēt. Un ja svinēt, tad kā svinēt.” – saka mācītājs. „Fakti, kurus es šeit minēju, ir tikai tāpēc, lai tu gūtu dziļāku ieskatu šo svētku īstajā būtībā. Tomēr lēmums tev jāizdara pašam. Personīgi man šie svētki jau daudzus gadus nenozīmē neko!” – saka Mārcis Jencītis. „Man Glābējs ir dzīvs, es ar Viņu tiekos savā personiskajā lūgšanu istabā katru dienu, nevis tikai Ziemassvētkos vien. tomēr daudziem patiesi ticīgajiem Kristus dzimšanas svētki nozīmē daudz un viņi tos svin ar tīru sirdi, godājot Jēzu, Kurš reiz ienāca šajā pasaulē kā mazs cilvēka bērns. Tapēc nevienam nav tiesību kādu tiesāt vai nosodīt. Atcerēsimies, ka nevis svētki, bet Kristus ir Glābējs!”

Romiešiem 14:1-13 Pieņemiet tos, kas ticībā vēl vāji, un netiesājiet viņu domas. Cits savā ticībā ēd visu, bet cits nav tik stiprs un ēd tikai dārzaugus. Tas, kas ēd, lai nenicina to, kas neēd; bet tas, kas neēd, lai netiesā to, kas ēd visu. Jo Dievs viņu pieņēmis. Kas tu tāds esi, ka tu tiesā cita kalpu? Viņš stāv vai krīt savam Kungam. Un viņš stāvēs, jo viņa Kungs spēj viņu stiprināt. Dažs ievēro vienu dienu vairāk par otru, dažs turpretim visas dienas tur vienādas: ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā! Tas, kas kādu dienu sevišķi ievēro, to ievēro Tam Kungam par godu un, kas ko ēd, ēd to Tam Kungam par godu, jo viņš par to pateicas Dievam. Bet arī tas, kas neēd, to dara Tam Kungam par godu, jo arī viņš pateicas Dievam. Jo neviens mūsu starpā nedzīvo sev pašam, un neviens nemirst sev pašam. Jo, ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam. Jo tādēļ Kristus ir miris un dzīvs tapis, lai būtu Kungs pār mirušiem un dzīviem. Bet kā tad tu tiesā savu brāli? Jeb arī: kāpēc tu nicini savu brāli? Mēs taču reiz visi stāvēsim Dieva soģa krēsla priekšā! Jo ir rakstīts: tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Tas Kungs, Manā priekšā lieksies visi ceļi, un visas mēles atzīsies Dievam. Tātad ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi. Tāpēc netiesāsim vairs cits citu, bet labāk spriediet, ka netopat brālim par piedauzību vai par iemeslu viņa krišanai.