Aizmirstais karš – tā Rietumos sāk dēvēt Ukrainas austrumos notiekošo. Krievijas atbalstītās bandas ieročus nav nolikušas, joprojām skan šāvieni un mirst cilvēki. Un ne tikai kaujas laukā, bet arī atjaunotās čekas pagrabos,- ziņo spektrs.com/kasjauns.lv

Mācītājam Aleksandram Homčenko laimējās izdzīvot mūsdienu staļinistu gūstā. Par piedzīvoto viņš pavēstījis Briselē, kur uzklausītas liecības par kara noziegumiem Ukrainā pirms gaidāmās Starptautiskās tiesas sēdes Hāgā.

Poļi vēlas tiesāt teroristus
Kopā ar Homčenko uz Briseli devās vēl divi bijušie gūstekņi. Par vienu no viņiem rakstīja „Kas Jauns Avīze” jau rakstīja – Irinu Dovgaņu par palīdzēšanu Ukrainas karavīriem ar drēbēm un pārtiku spīdzināja un nostādīja Doņeckā uz ielas – lai vietējie „zombiji” sper, sit un spļauj sejā. Ļvovas students Jurijs Jacenko pavadīja Krievijas cietumā gadu, pēc safabricētas apsūdzības par 41 grama medību šaujampulvera glabāšanu.

Pirmie viņu liecības pierakstīja Polijas policisti – Eiropas Parlamenta deputātes Malgožatas Gosevskas uzdevumā. Homčenko ir neizpratnē, ka Ukrainas spēka struktūras tas īpaši neinteresē, Drošības dienesta darbinieki iztaujājuši tikai par viņa mocītāju vārdiem un segvārdiem, bet ne nodarījumiem.

Tieši poļi iesniedza prasību Hāgā, norādot ar konkrētiem piemēriem, ka Doņeckas un Luhanskas „republikas” ir starptautiskas teroristu organizācijas, ko atbalsta Krievija.

Nenāca tikai Maskavas popi
Homčenko „vaina” bija lūgšana par savu valsti. 2014. gada pavasarī un vasarā viņš ar domubiedriem no draudzes „Dzīvības vārds” Doņeckas centrā, Konstitūcijas laukumā, katru vakaru aicināja visu konfesiju piederīgos uz kopīgu dievkalpojumu.

“Nebija mūsu vidū tikai Maskavas patriarhāta garīdznieku,” intervijā Ukrainas izdevumam „Fakti” saka Homčenko. “Sākumā laukumā pulcējās 300 cilvēku. Bet ar katru dienu situācija mainījās, pilsētā kļuva aizvien vairāk kaujinieku, bet ļaudis uz dievkalpojumiem nāca ar katru dienu mazāk.”

Baidījās, nogalināt varēja jau tikai par Ukrainas krāsām – dzeltenzilu lentīti pie apģērba. Arī dievlūdzēji tās noņēma. 2014. gada jūlijā viņiem uzbruka bataljona „Oplot” izsitēji – telti nojauca, skaņu tehniku sadauzīja, lūgšanas par mieru „atbrīvotājiem” nepatika. Cilvēki vēl mēģināja pulcēties, tad piedraudēja nošaut, un daudzi izbijās.

“Jūsu ceļš ved uz nekurieni”
Homčenko gūstā bija četras dienas, un šajā laikā viņu trīs reizes veda uz nošaušanu. “Kad pirmo reizi pielika pie sienas, automāta kārtu nolaida virs galvas. Kaut gan, godīgi sakot, biju gatavs, ka mani nogalinās.”

Viņš redzēja un dzirdēja, kā slepkavo ukraiņus. Vienu nolika uz ceļiem un nošāva ar pistoli pakausī, pēc čekas un nacistu parauga. Citu izmantoja par granātmetēja mērķi.

“Otrajā reizē mani veda nogalināt uz Makejevku. Nolika bedres malā, kas bija pilnā ar nošauto gūstekņu līķiem. Pēc kara mēs atradīsim vēl daudz tādu brāļu kapu,” tobrīd Aleksandra acu priekšā pazibēja visa dzīve, viņš sapratis, kad pret kādu bijis netaisns, nožēlojis grēkus. Un uzrunājis četrus bendes savā priekšā: “Paldies jums, mani draugi. Es zinu, kurp dodos, bet jūsu ceļš ved uz nekurieni.”

Atskanēja šāvieni, bet visas lodes aizlidoja garām. Galu galā bandītu pretizlūkošanas priekšnieks pavēlēja “batjušku neaiztikt”. Pie čekas pulcējās mācītāja draudze, skaļi lūdzās, un kaujinieki atdeva mācītāju.

Starp citu, no Aleksandra mocītājiem neviens vairs neesot dzīvs, visi devušies uz nekurieni.

Pilns teksts