Jautājums: Kāpēc valdībā sēž zagļu banda?
Atbilde:

Saimnieks

„Kurš saimnieko mūsu mājās, tas saimnieko mūsu valstī!” –es.

Daudzviet Bībelē lasām, ka Dievs koncentrē savu uzmanību uz kādu svarīgu detaļu, jeb pamatnostādni „Ja tu turēsi Manus baušļus, tad Es tevi paaugstināšu”.
Vai latviešu tauta kopumā tur Dieva baušļus? Nē! Latviešu tauta tic dievekļiem un sava paša „gudrībai” vairāk, nekā Dievam. Bieži vien saņemu, vēl vienu jautājumu: „Kāpēc Dievs neko nedara manā (Latvijas) labā?” Atbildēju tad un atbildu no jauna ar pretjautājumu : ”Vai Tu (Latvija) turi Dieva baušļus?”
Latviešu tauta, Tu pati atsakies no Dieva, bet vēlāk atbildību no Viņa prasi, bet ar kādām tiesībām? Kurš tiek ielaists par saimnieku savās (Latvijas) mājās, lai pēc tam prasītu atbildību? Vai mājās valda Dievs? Nē! Mēs viņu izmantojam tad, kad mums tas ir izdevīgi, sagrozām faktus, paši „ savārām putru” un no tās darvas garšas spļaudamies un atbildību par to prasām nevis no sevis, bet no kāda cita, vai arī no Dieva.
Ieva Akurātere reiz dziedāja „Palīdzi Dievs, palīdzi Dievs, visai latviešu tautai!” Mūsu himna skan „Dievs svētī Latviju!” dziedot patriotiskas un garīgas dziesmas barikāžu laikā latvieši raudāja no visas sirds, bet vai ar to bija viss? Saņēmām savu loloto brīvību un cīņa beigusies? Nē, mīļīši, viss tikai sākās, vienīgi ieroči nolikti istabas kaktā un pārklājušies ar zirnekļu tīkliem. Un, lūk, rezultāti šodien.

Valdībā – zagļu banda

Mēs vainojam valdību Latvijas izzagšanā, jeb izsaimniekošanā. Jā, piekrītu viņu vajag vainot, nu, ja tā gribas un sakrājies uz sirds, bet varbūt vaina ir jāmeklē kaut kur arī dziļākos zemes dzīļu slāņos? Paraksim kopā! Ko tad mēs esam palaiduši garām, vai arī nespējam sasniegt?
Ko var gribēt no valdības? Kādi paši, tāda arī attiecīgi valdība. Pirms tieksies mani apmētāt akmeņiem, izlasi līdz galam. Tātad ieskatīsimies netālā vēsturē.
Otrais Pasaules karš. Kāds bija Krievu valdības mērķis Latvijā, ja ņem vērā, ka sabiedrība turas uz „gaišiem prātiem” vajag izskaust tos- ganus un aitu bars izklīdīs. Tad savukārt „vilki” var ietērpties „aitu drēbēs” un izlikties par avīm-līderiem, tas ir, jauniem ganiem. Un medības var sākties.
Sibīrijas koncentrācijas nometnēs tika izvesti daudzi, bet sākotnēji tika izvesti vai arī noslepkavoti Latvijas inteliģence, neskatoties pēc nacionalitātes . Visi bija „Vrag naroda” – tautas ienaidnieks. Tikai tie, kuri bija Dieva gudrībā, tika brīdināti un tādējādi pasargājās un Dieva virsvadībā slēpti, bet tie bija uz pirkstiem saskaitāmi.. Latvijā ienāca jauni svešzemes saimnieki, no tās saucamās „darba tautas slāņa”. Viņi uzskatīja to, par vienlīdzību, bet vai gluži tāda tā ir? Šaubos..

Uzskatu, ka līdzīga „vienlīdzība” – post-komunistiskais iedīglis, arī dziļi iespiežas kristietības diasporā. Visus esošos pielīdzinot vienlīdzības statusā sakot, ka „visi mēs vienādi Dieva priekšā” Vai, no tā izriet, ka viens darīs Dieva darbu un nokļūs debesīs tajā pašā līmenī, kādā nokļūs tie, kuri neko nedara, bet toties ir Pestīti, turpina grēcīgo dzīvīti un mūža baigās cer, ka paspēs Dievam palūgt piedošanu un nokļūt debesīs, pie Jēzus labās rokas? Arī par to māc šaubas, vai tā ir gluži kristietiska pieeja.

Slēptā afēra

Kāds krievu harizmātiskās draudzes mācītājs no sava „stikla troņa” sauc: „Priecājieties, ka nav kara.” Jā, var priecāties, un turpināt pūst miglu acīs, bet nedomāju, ka apzīmējums -„karš” var būt vienīgi kodolkarš. Latvijā karš turpinās vēl joprojām, slēptā formā. „Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā”. (Ef. 6:12) Bet ko lai dara, ka ticības ieroči atstāti istabas kaktā un latvieši palikuši infantili, bet paši pēc tam brīnās par „rezultātiem”. Ja ierocis nav uzlādēts un neesi sardzē, tad veltīgi domāt, ka ienaidnieks neuzglūnēs. Kamēr latvieši guļ, tikmēr pa Latviju siro ienaidnieks tērpies avju drēbēs.
Latviešu tauta! Cīņa nav beigusies ar barikādēm. Pārāk agri Tu esi nomierinājusies, var jau būt, ka Tu domā, ka dzīvojam neatkarīgā Latvijas zemē un caurmērā viss ir kārtībā. Un ja citiem nav ko darīt, tad lai jau tur „plēšās”. Bet plēšanās ne vienmēr var būt fiziskā un redzamā formā. Tā var būt rūpīgi izplānota, pārdomāta un veicināta daudzu gadu garumā, ietērpjot savu ideju pat kristietiskā formātā un pamazām piepildot savu paša mērķi.
Iepriekš pieminētais mācītājs, kad tuvojas latviešu tautai zīmīgi datumi, tad bieži vien dievkalpojumos uzsver, ka arī viņš ir bijis barikādēs un redzējis īsto ainu. Nu, labi, ka tu biji, bet vai nesanāk tā, ka Tu tur biji, lai pēc tam to bāztu kā skabargu latviešu tautas acīs, lai to pie izdevības atgādinātu un pārmestu? Tad kāda tam ir vērtība? Vai Tu pats mācītāj, ienes Latvijā mieru? Kāda Gara Tu pats esi pildīts? Nodarbojoties ar krievu tautas musināšanu un iešanu cīņā pret pamatiedzīvotājiem un viņu vērtībām! Uzskatot, ka krievu tauta Latvijā ir līdzīga kā Izraēlas tauta, kura izgāja no Ēģiptes zemes un iegājusi „apsolītajā zemē” Izraēlā! Un pēc tam lūgt Dievu pret latviešu nacionālajām vērtībām nodēvējot tās par „nacionālo garu” kas viņaprāt ir dēmoniska padarīšana. Starp citu, pret latviešu „nacionālo garu,, lūdz daudzas krievu un baltkrievu plūsmas draudzes. Viss šeit notiek pamazām, tā, ka tu pat neko nepamani, kad esi nokļuvis slazdos. Slazdos savā zemē, toties brīvajā..
Kad šim mācītājam tika uzdots jautājums, vai nebūtu vieglāk iemācīties latviešu valodu un izprast latviešu tautas tradīcijas un ienākt svešā zemē ar mīlestību? Atbilde sekoja, ka šis cilvēks ir „buntarj”- dumpinieks! Un, ka šim cilvēkam šeit nav vietas! Bet līdz brīdim, kad bija izdevīgs, tad vieta vienmēr atradās..
Lepna garīgās autoritātes sirds, padara trulu savu ideju pamatos. Par ko es runāju? Tu teiksi, ka man nav cieņas pret garīgu autoritāti. Tad ieskatīsimies lielākā autoritātē, tas ir Bībelē, tajā teikts:  Sākāt garā, beidzāt miesā! (Gal.3:3) Skarbi, bet patiesi vārdi. Sākums labs! Ideja – atmoda! Bet par ko tā jau sen ir pārvērtusies?
Protams, žēl, ka raugoties uz tādām lietām, tauta uz kristietību raugās ar skepsi. Bet mums jāņem vērā arī cilvēka psiholoģija, ka cilvēks ir tendēts uz salīdzināšanu, līdz ko viņš atrod sev piemērotu atbildi, jeb attaisnojumu savam uzskatam, viņš pie tā uzreiz pieķeras kā pie salmiņa un turas pie tā, visiem spēkiem.

Mūsu saknes

Kāds redzot cita problēmu, kurš nesājas pa dzīvi „vēja spārniem” nesaprazdams, ka kādreiz vajag tos spārniņus arī atpūtināt un nolaisties uz kādas klints, dod padomu sakot: „Tev vajag iesakņoties!” Tajā brīdī varbūt spēji, kā vien atkārtot viņa teikto vārdu „iesakņoties”, bet nākamais jautājums skan „Kur?” Un ir labi, ja tā ir pareiza augsne un palaistās saknītes spēj aizsniegt pazemes ūdens avotus.
Kādā augsnē mēs sakņojamies? Vai mēs pietiekami izpētām pirms to darām? Bieži vien kopīgā masas sindroma iespaidā, mēs iesakņojamies tajā augsnē, kas ir pa rokai. Un tad, arī smeļam rezultātus „tukšuma sajūtu”. Bībele saka:„pārbaudiet viņu augļus!” Vai pārbaudām?
Cik ir tādu, kuri apdedzinājušies, tā arī neatrod sev vietu. Un, kad uzpūš vējš, augs bez saknēm tiek mētāts no viena grāvja otrā. Viens pats, nesaprasts. Viens. Cīņā par uzvaru, bet viens. Cik ilgi noturēsies viens? Un ko tu panāksi viens? Jā, sabiedrotie vajadzīgi, bet kādi? Augsne ir vajadzīga, bet kāda?
Rainis reiz teica „Vējš augstākās priedes nolauza, kas kāpās pie Jūrmalas stāvēja…
tu vari mūs liegt, tu vari mūs lauzt, mēs tāles sniegsim kur saule aust.” Bet vai mēs tiecamies pēc tās vietas, kur saule aust?