Anita Kuglere uz Latviju raugās ar vācbaltietes skatienu. Lai gan pati dzimusi un augusi Vācijā, viņas saknes ir Latvijā. Viņas mātes dzimtai Lodiņiem reiz piederējusi alus darītava Bauskā, viņas onkulis arhitekts Pīrangs piedalījies Rīgas Centrāltirgus projektēšanā,-ziņo spektrs.com/la.lv/Toms Ancītis 

“Es jūtu piederību Latvijai. Latvijas vēsture ir arī manu senču vēsture.”

Ilgus gadus A. Kuglere strādājusi par žurnālisti un komentētāju vācu kreisajā laikrakstā “TAZ”, sarakstījusi arī vairākas grāmatas. Pazīstamākais ir viņas dokumentālais romāns “Šervica noslēpums. Ebrejs, SS virsnieks Rīgā”, kas tulkots arī latviski. Šā darba galvenais varonis ir reāla persona – Ēleke Šervics. Pats būdams ebrejs, Šervics vadījis koncen­trācijas nometni “Lenta” Mežaparkā Rīgā. Tajā strādājošie dēvējuši viņu par jūdu ķēniņu, jo šajā nometnē ieslodzītajiem ticis dots gandrīz viss, izņemot brīvību: savas drēbes, standarta Vērmahta ēdiens, gultasveļa, brīvas svētdienas. Par to Šervics gādājis, liekot lietā savu “kriminālo enerģiju” un uzpērkot tolaik jau pilnīgi korumpētās SS organizācijas amatpersonas. Viņš tika apcietināts 1948. gadā Minhenē kā iespējamais kara noziedznieks. Tolaik Ē. Šervics, mainot identitāti, jau bija paspējis pārsviesties otrā pusē – strādāja par Nacionāl­sociālisma upuru reģionālā aprūpes dienesta vadītāju.

“Nepieskaita ebrejus pie tautas”

Diskusijās par 20. gadsimta vēsturi Vācijā par latviešiem pieņemts runāt sliktu, atzīst A. Kuglere. Latvieši bijuši ebreju slaktētāji, aktīvi holokausta atbalstītāji. “Tēls ir ļoti negatīvs. Vēl vairāk to pastiprina veids, kā latvieši šodien paši apietas ar savu pagātni. Rīgā gājienā iet leģionāri, radot iespaidu, it kā latvieši ir tie paši vecie nacisti, kādi bijuši agrāk. Taču es saku, ka tas nav tiesa.” Protams, latviešu līdzdalība holokaustā neesot noliedzama. “Līdzās speciālajām soda komandām jūdu slepkavošanā piedalījās arī lokālās brīvprātīgo vienības. Taču tas pats notika arī Lietuvā, Ukrainā. Turklāt ne tik plašos mērogos, kā tiek uzskatīts Vācijā. Starp latviešiem, ja salīdzina ar Vāciju, proporcionāli bija nesalīdzināmi vairāk cilvēku, kas iesaistījās ebreju slēpšanā un glābšanā,” skaidro A. Kuglere.

Tomēr, viņasprāt, ir negodīgi padomju teroru stādīt pāri holokaustam Latvijā. “Latvieši argumentē: nacisti iznīcināja ebrejus un pēc tam vēl varbūt trīs tūkstošus etnisko latviešu, turpretī padomju režīms iznīcināja 50 tūkstošus latviešu. Taču šajā rēķinā netiek iekļauti ebreji!

Latvijas problēma ir tā, ka latvieši neakceptē ebrejus kā savas vēstures daļu, nepieskaita viņus savai tautai. Viņi nošķir ebrejus no latviešiem un tādēļ saka: zem padomju jūga mums gāja daudz sliktāk.”

Godīgāk būtu atzīt, ka nacistu un padomju režīms – tie ir divi vienlīdz briesmīgu iebrucēju režīmi, viņa uzskata. “Bet, ja teiksit tā, tad jūs atkal nesapratīs Vācijā… To uzsvēra, piemēram, Sandra Kalniete, stāstot par savu grāmatu “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”. Viņas skaidrojums: padomju iebrucēju režīms bija krimināls režīms, kas sekoja nacistu kriminālajam režīmam. Vāciešu reakcija bija skeptiska: ak tā, viņi vēlas pataisīt tos abus vienādus, viņi ir relativizētāji… Es tam nepiekrītu. Te nav runas par relativizēšanu, tas ir pārāk vienkāršots skatījums. Vāciešiem vienkārši vajadzētu atzīt, ka latvieši ir pārdzīvojuši divas diktatūras, nevis tikai vienu. Bet latviešiem jāakceptē ebreji kā savas tautas daļa, kas tika iznīcināta. Tad diskusija būtu saturīgāka.”