Jāatgādina, ka Molotova–Ribentropa pakts 1939. gada augustā noteica ietekmes sfēras, atdodot Baltijas valstis PSRS. 1940. gada 15. jūnijā, kad sarkan-armija jau bija Lietuvā, Latvija bija ielenkta gandrīz no visām pusēm. K. Ulmanis, Latvijas valdība, kā arī armijas vadība zināja 1939. gada 17. septembra notikumus Polijā, kur no austrumiem iebruka PSRS. Polija uzsāka pretošanos, bet jau pēc 24 stundām pārtrauca, lai paglābtu poļu karavīrus un iedzīvotājus. Taču šīs pretošanās dēļ 242 000 poļu karavīrus aizveda uz gulagiem Krievijā, virsniekus nogādāja Katiņā un nošāva, bet 1,5 miljonus civiliedzīvotāju no Austrumpolijas izsūtīja uz Sibīriju. Militārspēku samērs toreiz starp trim Baltijas valstīm un sarkanarmiju bija 1:30!
Iebilde, ka, sākot karu, mēs apliecinātu pasaulei okupāciju, ir maldi. Latvijas okupāciju joprojām neatzīst tie, kuri okupēja mūsu valsti. Atjaunotās Latvijas valdībai jau 90. gadu sākumā vajadzēja visām pasaules valstīm nosūtīt informatīvus rakstus par padomju okupāciju un padomju varas noziegumiem no 1940. līdz 1990. gadam.
Nedrīkst nepretošanos skaidrot kā stratēģisku kļūdu. K. Ulmanis un valdība toreiz paglāba latviešu tautu no ātras bojāejas. Ka latviešu tauta neatzina okupāciju, to pierādīja Otrajā pasaules karā leģionāri, cīnoties pret padomju armiju un otrreizēju okupāciju.
Ar nacionālo partizānu karu (1945 – 1953) Ulmaņa laikā izauga tā pirmskara Latvijas patriotiskā paaudze, kura savās sirdīs saglabāja brīvas, neatkarīgas, nacionālas valsts ideju gan padomju okupētā Latvijā, gan trimdas zemēs.
Pabriks paziņoja, ka atjaunotā Latvija ilglaicīguma ziņā apsteigusi pirmskara Latviju. Vai ar to viņš gribēja pateikt, ka šodienas Latvija ir pārāka nekā pirms kara? Pirmskara Latvija 7883 dienās iedzīvotāju labklājības un citos rādītājos nonāca Eiropas vadošo valstu grupā, kad vācieši Latviju nodēvēja “Lettland ost Buterland” (Latvija – sviesta zeme), bet šodienas Latvija ir viena no Eiropas nabadzīgākajām valstīm. Protams, varam priecāties, ka vairāk nekā 7883 dienas esam brīvā valstī, taču salīdzināt ar pirmskara Latviju nevar un nedrīkst. Mans labs paziņa Osvalds Porietis – viens no sešiem žurnālistiem, kas pavadīja K. Ulmani braucienos pa Latviju, – 17. jūnija vakarā, kad Daugavā padomju karakuģis bija pagriezis stobrus pret prezidenta pili, bija aizgājis pie K. Ulmaņa un jautājis par pretošanās iespējamību. K. Ulmanis atbildējis, ka militāra pretošanās būtu latviešu tautas iznīcināšana.
Jācer, ka turpmāk pagātnes vērtējumos nebūs pārsteidzīgu, nepamatotu, nepatiesu apgalvojumu.
0 komentāri
Uzraksti, ko domā