Autors: RITA RUSKA.

Avots: “Latvijas Avīze”

Umurgas grāmatu svētku ietvaros notika “Latvijas Avīzes” organizētā publiskā diskusija “Nacionāla valsts un pilsonība”. Diskusijā ar iedzīvotājiem piedalījās 10. Saeimas deputāti:

INA DRUVIETE (PS), IVETA GRIGULE (ZZS), RAIVIS DZINTARS (“VL”/”TB”/LNNK), kā arī “SC” pārstāvis EGILS RUTKOVSKIS.

Ina Druviete: – Kāpēc mums vajadzīga sava nacionāla valsts? Lai mēs savā valstī justos kā mājās. Lai varētu dziedāt savas dziesmas, lai tiktu aizsargāta mūsu kultūra un valoda, lai Satver-smē ierakstītās normas tik tiešām būtu arī mūsu dzīves normas. Šī valsts ir vajadzīga ne tikai latviešiem. Visi, kas dzird šo dziesmu, šo valsti un tautu, visi, kas runā latviešu valodā, visi, kas dod savu ieguldījumu valsts labklājībā, ir mūsu nacionālās valsts neatņemama sastāvdaļa.

Nacionālai valstij tikai tad ir jēga, ja spējam aizsargāt savus cilvēkus, savu valodu un savu kultūru. Jo paēduši mēs varam būt jebkurā sabiedriski ekonomiskā formācijā, bet nacionāla valsts ir īpaša vērtība – tā ir virsvērtība.

Mēs varam izteikt neuzticību politiķiem, politiskajām partijām, mūs daudz kas var neapmierināt, bet mēs nevaram neticēt savai nacionālajai valstij. No ikviena iedzīvotāja, ne tikai no politiķiem, ir atkarīgs, vai valsts spēs pastāvēt šajā globalizētajā pasaulē.

Iveta Grigule: – Par nacionālu valsti runājam tad, kad pamatnācija ir vairākumā. Tendence ir diezgan kritiska, jo šodien esam 59%. Jāstrādā pie tā, lai demogrāfiskā situācija uzlabotos. Lai mūsu kultūra un nacionālā identitāte tiktu kopta, uzturēta, lai to atbalstītu ne tikai vārdos, bet arī finansiāli.

Raivis Dzintars: – Manā skatījumā nacionālas politikas mērķis ir latviskums. Tā ir mūsu valsts dvēsele vistiešākajā veidā. Ja tik daudzi cilvēki uzskata, ka latviskums ir svarīgs, tad latviskums ir dzīvs. Bet ar tā pastāvēšanu nākotnē ir ļoti būtiskas problēmas. Tāpēc par katru soli, ko veicam nacionālajā politikā, ir jājautā – vai tas atbilst mūsu nacionālās politikas mērķim. (Aplausi.)

Egils Rutkovskis: – Dažādu vēsturisko apstākļu rezultātā mums līdzās ir daudz citu etnisko pārstāvju jeb minoritātes. No šiem cilvēkiem 80% ir Latvijas pilsoņi. Tātad kopā jāceļ vienotā nacionālā valsts. Tas būs atkarīgs no tā, kādas būs mūsu iekšējās savstarpējās attiecības.

– Igaunijas konstitūcijā ierakstīts, ka Igaunijas valsts kalpo igauņu tautas suverenitātei, bet Latvijas Satversmē – Latvijas tautas suverenitātei. Vai tā ir Sa-tversmes nepilnība?

R. Dzintars: – Brīdī, kad teorētiķis kļūst par politiķi, viņam jārūpējas ne tikai par latviešiem, bet par katru Latvijas iedzīvotāju. Tajā pašā laikā visiem valsts pilsoņiem jeb tā sauktajai politiskajai nācijai jābalstās uz vienotām vērtībām, vienotiem ideāliem un mērķiem, kultūru un valodu.

Mūsu uzdevums ir panākt, ka cilvēkus neatkarīgi no tautības vieno kopīgas latviskās vērtības. Tas jāiestrādā Satversmē. Mēs cīnāmies un aizstāvam latviešu valodu kā vienotu valsts valodu gan publiskā telpā, gan saziņas līmenī.

Arī integrācijai jābūt ar mērķi, un, manā skatījumā, Latvijas pilsoņu integrācijas mērķis ir latviskums.

I. Druviete: – Lai šajā nacionālajā valstī mēs visi kopīgi orientējamies uz vienotām nacionālajām vērtībām. Mums svarīgi, lai mūsu minoritātes būtu Latvijas ukraiņi, Latvijas baltkrievi, Latvijas igauņi utt. Lai līdztekus savai identitātei, kuras saglabāšana ir svarīgs uzdevums un ko mūsu valsts garantē, tomēr justu šo kopīgo, vienojošo tieši nacionālajā politikā.

I. Grigule: – Mums jāsāk pašiem ar sevi – ar latvieša nacionālo lepnumu, ar latvieša identitāti. Jāsāk ar mūsu bērniem, mazbērniem, jāaudzina viņos patriotisms. Lai mūsu bērni uz jautājumu, kas ir tava nacionalitāte, ar lepnumu teiktu – esmu latviete, nevis – Eiropas pilsone.

E. Rutkovskis: – Šodien mūsu valoda ir aizsargājama. Ja kādam tādēļ ir diskomforts, tas nepatīk, viņš var pārcelties uz savu etnisko teritoriju. Latvietim šī ir vienīgā teritorija.

Ar Latvijā dzīvojošajām minoritātēm mums ir jārod savstarpēja komunikācija. Ja izvirzām kādu mērķi, ko gribam sasniegt, jāizstāsta, lai viņi saprastu, kāpēc tieši tā mēs to darām. Te daudz varētu palīdzēt mediji. Nesaasināt problēmas, bet pareizi izskaidrot cilvēkiem to, ko pateicis politiķis, nevis spēlēt sabojāto telefonu.

– Viena informācijas telpa – vai tā ir telpa tikai vienā valodā?

R. Dzintars: – Jāiet uz to, lai sabiedrība jau pārskatāmā nākotnē dzīvotu vienā informācijas telpā, nevis vieni lasītu latviešu, bet citi krievu avīzes. Ceļā uz to katra politiķa konkrēts ieguldījums, kas neko nemaksātu, būtu runāt ar Latvijas medijiem tikai latviešu valodā.

Mēs varam nemitīgi atkārtot, ka latviešiem jābūt saimniekiem savā zemē. Bet, kad jābalso par grozījumiem Darba likumā vai Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas virzīti uz latviešu valodas stiprināšanu, kāda tad ir politiķu konsekvence? Reālie balsojumi parāda, kurš ir īsts patriots un kurš tāds ir tikai vārdos. (Aplausi.)

I. Druviete: – Mums jāpanāk, lai citu tautību pārstāvji spētu un gribētu izmantot plašsaziņas līdzekļus arī latviešu valodā.

Man ļoti žēl, ka 20 gadu laikā neesmu varējusi pārliecināt mūsu deputātus, ministrus, augstākos ierēdņus, ka intervijas Latvijas plašsaziņas līdzekļiem jāsniedz latviešu valodā. Šādi tiek demonstrēta attieksme pret valsti. Nekādā gadījumā to nevar uzskatīt par sīkumu – sak, kā gribu, tā runāju, es taču tik labi protu izteikties krieviski utt. Jautājums ir par principu, par cieņu, par attieksmi pret valsti.

Bet galvenais mūsu reformā ir neoficiālā saruna, ko nevar ietekmēt ar likumu. Satiekas latvietis ar citas tautības pārstāvi, un normai būtu jābūt sarunai latviešu valodā. Bet diemžēl grēko paši latvieši. Jāsaprot, ka tu neesi tikai privātpersona, tev ir ne tikai tiesības, bet pienākums runāt latviešu valodā.

No zāles: – Kāpēc Latvijai jāfinansē krievu skolas? Kā var ienākt svešā valstī un uzstādīt savus likumus? Valsts apmaksātu izglītību tikai latviešu valodā!

I. Druviete: – Pašlaik nedaudzajās mācību iestādēs ar krievu mācību valodu (no 724 skolām 127 ir krievu skolas) viss notiek latviešu valodā vismaz 50 – 60% gadījumu. Daži izglītības modeļi paredz mācības pat līdz 90% priekšmetu latviešu valodā. Kas par to šaubās, var ieiet mājas lapā “www.valoda.lv”, kur publicēti pētījumu rezultāti.

Protams, vienmēr atradīsim kādu skolotāju, kas slikti runā latviski, vai skolēnu, kas tikai ar grūtībām varētu studēt augstskolā, bet tā nav tendence. Sistēma ir labi veidota un dod pozitīvus rezultātus. Pakāpeniski pēc 10 gadiem praktiski visa izglītība būtu pārgājusi uz latviešu valodu dabiskā, mierīgā ceļā. Nedrīkst nepamatoti darba sludinājumos prasīt krievu valodas prasmi, bet kas šo normu noraidīja? Mūsu pašu latviešu darba devēji, arodbiedrības – tas, lūk, kropļošot konkurenci. Kāda pretestība, lai sodītu par valsts valodas nelietošanu juridiskās personas!

Darāmā ir daudz, bet pašreiz neuzskatu, ka vajadzētu ķerties klāt vislabāk sakārtotajai sistēmai – mazākumtautību skolām. Tādēļ neatbalstu Nacionālās apvienības centienus sarīkot referendumu. Tas nav īstais spēka pielikšanas punkts.

– Pie kādas augstskolas Rīgā novietots sauklis: “Izglītību Eiropas Savienībā krievu valodā!” Vai tas ir normāli?

I. Druviete: – Ja runa ir par Baltijas Starptautisko akadēmiju, jānorāda, ka gadu no gada šajā augstskolā strauji sarūk to programmu un studentu skaits, kuri mācās krievu valodā. Jaunieši paši sapratuši, ka izglītības eksports uz NVS valstīm ir pilnīgs mīts un ka strādāt vajadzēs Latvijā.

Turklāt 90% studentu atzina, ka viens no galvenajiem stimuliem apgūt latviešu valodu esot tas, ka mācības augstskolās notiek latviešu valodā.

R. Dzintars: – Nekādā gadījumā nevēlos aicināt ierobežot mediju darbību vai slēgt medijus, kas raksta, raida, runā citā valodā. Bet uzdevums ir, lai ievērojami lielākā sabiedrības daļa nonāktu līdz mērķim – vienotai informācijas telpai.

Mūsu priekšlikums neparedz, ka vienā dienā jāslēdz visas krievu skolas. Sākums būs mācības tikai latviešu valodā visās pirmajās klasēs, tad pirmajās un otrajās utt. Tā pakāpeniski notiks iekļaušanās latviskajā telpā.

I. Grigule: – Spēks rada pretspēku. Mēs noteikti esam par latviešu valodas uzturēšanu un pakāpenisku pāriešanu uz mācībām tikai latviešu valodā, bet pretreakcija šai akcijai ir sāktā parakstu vākšana par otras valsts valodas noteikšanu krievu valodai. Tas liecina, ka akcija par izglītību latviešu valodā nenotiek īstajā laikā. Negribam, lai tas radītu nevajadzīgu spriedzi, konfliktus. Bilingvālās klases dod pirmos augļus.

E. Rutkovskis: – Latviešu bērni vidējā līmenī zina angļu valodu, slikti vai vispār nezina krievu valodu, savukārt krievu bērni labi zina latviešu, krievu, angļu valodu. Nedrīkst aizmirst, ka kaimiņos mums ir Krievija ar tās ekonomiku. Krievu valodai ir lielas perspektīvas.

Pensionēta skolotāja ar 42 darba gadu stāžu: – Raivi Dzintar, vai esat pārliecināts, ka uzvarēsiet referendumā? Un ja vinnē krievu valoda kā otra valsts valoda? Pašlaik tādiem referendumiem nav īstais brīdis. (Aplausi.)

R. Dzintars: – Gaidot piemērotāko brīdi, mēs visus šos gadus esam nepārtraukti atkāpušies no savām pozīcijām nacionālajos jautājumos. Ja ķerties klāt tikai tiem jautājumiem, kam paredzama droša uzvara, mēs neko nebūtu panākuši no tā, kas jau ir panākts. Tas, ka mūsu ierosinājumu parakstīja 10 tūkstoši cilvēku, jau ir panākums. Jo vairāk mēs savāksim nākamajās pakāpēs, jo mērķim būsim tuvāk. Ja vienmēr ar bailēm skatīsimies, ka tik kāds kaut ko nepadomā, dvēseli valstij neradīsim.

I. Druviete: – Iztērēsim referendumā divus miljonus, lai panāktu to, kas iespējams pašreizējās likumdošanas ietvaros. Lai grozītu Satversmi, jābūt ļoti lielam dalībnieku kvorumam. Ja parakstus nesavāksim, to varēs interpretēt, ka latvieši paši atteikušies no mācībām latviešu valodā visās valsts finansētajās skolās. Tāpēc ir šī bīstamība.

R. Dzintars: – Ja referendums ir līdzekļu tērēšana pa tukšo, tad no Satversmes jāņem laukā punkts, ka tautai ir tiesības izteikt savu viedokli referenduma ceļā. Piekrītu, ka pašreizējās problēmas varam atrisināt esošās likumdošanas ietvaros. Bet tas nenotiek, un tieši tādēļ ir vajadzīgs referendums.