“3 Un, kad viņš to redzēja, tad viņš cēlās, lai glābtu pats savu dzīvību, un nonāca Bēršebā, kas atrodas Jūdā. Un viņš tur atstāja savu puisi. 4 Bet pats viņš vienas dienas gājumu devās uz tuksnesi un apsēdās zem paegļa krūma, un viņš savā dvēselē vēlējās mirt. Un viņš sacīja: “Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks kā mani tēvi.” 5 Un viņš apgūlās un aizmiga zem kāda tuksneša krūma, bet te, redzi, eņģelis stāvēja viņa priekšā, un tas viņam sacīja: “Celies un ēd.” 6 Un viņš raudzījās, un redzi, pie viņa galvgaļa bija plācenis, kas cepts uz karstām oglēm, un apaļa krūze ar ūdeni; un viņš ēda un dzēra un apgūlās. 7 Un Tā Kunga eņģelis atnāca pie viņa otru reizi, pieskārās viņam un sacīja: “Celies un ēd, jo garš ceļš tev ir priekšā.” 8 Un viņš cēlās, ēda un dzēra un gāja, stiprinājies ar šo ēdienu, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam. 9 Un viņš iegāja alā un palika turpat pa nakti. Un redzi, Tā Kunga vārds nāca pār viņu, sacīdams: “No kurienes tu nākdams, Elija?” 10 Un viņš sacīja: “Degtin es esmu dedzis savā centībā Tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Tavu derību Israēla bērni ir atmetuši, Tavus altārus viņi ir sadragājuši un Tavus praviešus ar zobenu nokāvuši. Un es vienīgais esmu atlicies. Un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.” 11 Un Viņš sacīja: “Izej ārā un nostājies Tā Kunga priekšā kalnā.” Un redzi, Tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja Tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija Tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē. 12 Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns – lēna balss” (1ķēn 19, 3-12).
Mēs dzirdējām īsu epizodi no Bībeles nozīmīgākā – noslēpumainā un majestātiskā pravieša Elijas dzīves. Taču varētu jautāt – kāpēc mums būtu jāklausās šis senais Vecās Derības notikums Latvijas valsts dibināšanas svētkos? Varbūt tāpēc, ka tajā ir risināta kāda mūžam aktuāla tēma. Proti, te sastopam cilvēku, kas līdzīgi daudziem no mums, pieredz ļoti sarežģītu dzīves krīzi, tomēr tajā neiestrēgst, bet to pārspēj.
Pravietis Elija dzīvo politiski sarežģītā, dramatiskā laikā. Vērtību jomā viņa valstī valda pilnīgs juceklis. Tas ir tik sarežģīts, trokšņains laikmets, ka Dieva balss liekas apklususi. Vienīgo iespēju pastāvēšanai Elija redz nostājoties opozīcijā morāli degradētajam savas valsts vadītājam ķēniņam Ahabam.
Viņa izmisums ir tik liels, ka mūs nepārsteidz Elijas izvēle ķerties pie radikāliem līdzekļiem, fiziski izrēķinoties ar saviem pretiniekiem.
Taču, kā parasti, šāda rīcība neatnes nedz gandarījumu, nedz risinājumu. Bībele te tik skaidri iezīmē šo, šķiet, neatrisināmo situāciju. Te ir valsts vadītājs, kas izraisījis valstī krīzi, un šīs valsts pilsonis, kas, pēc savas izpratnes cīnoties ar krīzi, to tikai padziļina.
Jā, šai ziņā Elijā varam pamanīt ko pazīstamu. Kā mācēdams viņš ir cīnījies par labām lietām. Taču patiesībā radījis daudz sāpju un nu, savu labo nodomu radīto problēmu dēļ, viņam ir jābēg.
Bēgšana, protams, ir viens no populārākajiem krīzes risinājuma veidiem. Daudzi mūsdienās vispirms mēģina no savām problēmām kaut kā aizbēgt.
Tomēr bēgšana nereti var novest pie dramatiska lūzuma, līdzīga tam, ko pieredz pravietis Elija. Sākumā viņš savu dzīvību vēlas glābt, taču pakāpeniski zaudē motivāciju dzīvot: “Bet pats viņš vienas dienas gājumu devās uz tuksnesi un apsēdās zem paegļa krūma, un viņš savā dvēselē vēlējās mirt. Un viņš sacīja: “Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks kā mani tēvi.”
“Es vairs nevaru… Kāda jēga no visa, ko daru?” – ir tik pazīstams stāvoklis. Sastapt mūsu sabiedrībā cilvēku, kurš vairs negrib dzīvot nav nekas neparasts.
Taču mums šeit ir svarīgi un nozīmīgi jautāt: bet kas tas ir, kas notiek šajā cilvēkā starp “es nevaru” un pēkšņo saņemšanos celties un tomēr doties tālāk? Starp bēgšanu un uzdrīkstēšanos atgriezties. Kam jānotiek cilvēkā, lai pēc šī “es vairs nevaru, es gribu mirt”, rastos spēks atkal celties un… tomēr dzīvot?
Bēgot Elija nonāk tuksnesī un tur – klusumā, kad aiz muguras palikusi trokšņainā ikdiena, viņš piepeši saklausa ko jaunu – uzaicinājumu celties un iet uz Dieva kalnu, jā, sastapties ar ko lielāku par sevi.
Lai atrastu atbildi uz saviem rūgtajiem jautājumiem, kaut kam jāmainās tevī pašā.
Četrdesmit dienu garais Elijas gājums ir zīmīgs tēls. Tas ne tik daudz mudina pieķerties skaitlim “četrdesmit”, cik palīdz saprast, ka patiesas dzīves pārmaiņas, krīžu risinājumi prasa ilgu laiku, neatlaidību un pacietību. Ir jāuzticas garam ceļam, kurā tu, šķiet, katru dienu dari un redzi vienu un to pašu. To nevar īstenot dažās stundās, tam ir jāvelta milzīga tava laika daļa. Tā ir kā iešana “cauri tuksnesim” – cauri skarbiem notikumiem, kas ātrāk vai vēlāk tevi spiež beidzot iepazīties pašam ar sevi. Šis ceļš aizved pie rūgtām atziņām, kuras sākumā ir tik grūti pieņemt, atzīt, izsacīt. Cik svarīgi šeit dzirdēt Dieva pravieša (!) vārdus: es neesmu labāks kā mani tēvi.
Vai nav tā, ka katrai paaudzei liekas, ka tā pārspēs iepriekšējo, rīkosies gudrāk, godīgāk, patiesāk? Jauni cilvēki ideālisma pilni domā – mēs būsim labāki nekā tie, kas bija pirms mums! Bet tad paiet laiks un tu redzi – es neesmu labāks par viņiem… Kāpēc?
Kāpēc tā ir, ka, piemēram, daudzi patiesa ideālisma pilni cilvēki izvēlas doties politikā ar godīgu apņemšanos “mēs būsim labāki nekā viņi!”, bet pēc kāda laika spiesti atzīt – patiesībā mēs esam kļuvuši tieši tādi paši, varbūt pat sliktāki…
Tu ieraugi savas robežas, sevī mītošo agresiju, kas tikai iztukšo tevi pašu. Un, kamēr nav atrisināti šiejautājumi, nekas nav atrisināts, un nekad nekas nebūs labāks.
Kā tad izkļūt no strupceļiem, kuros sevi esam ieveduši paši? Kā nonākt pie patiesajiem dzīves mērogiem?
Ar labu apņemšanos vēl ir par maz. Šis Bībeles tēls saka – ir jāsatiekas ar Dievu klusumā. Jānotiek pārmaiņām cilvēkā, viņa apziņā. Pārmaiņas pasaulē ienāk tikai vienā veidā – caur pārvērstiem cilvēkiem.
Mēs lasījām, Dievs saka Elijam, – izej ārā un nostājies Manā priekšā kalnā. “Un redzi, Tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja Tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija Tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē. Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns – lēna balss.” Tā ir ļoti svarīga atziņa: Dievs nav atrodams troksnī, bet klusumā. Piepildītā klusumā.
Aptuveni pirms mēneša daži cilvēki nāca klajā ar iniciatīvu pasludināt Valsts svētkus par klusēšanas dienu. Lai arī šīs ierosmes autoriem, iespējams, bija citi motīvi, šajā iniciatīvā atrodams kas ļoti nozīmīgs! Proti – kā būtu pamēģināt nosvinēt Valsts svētkus pavisam citādāk nekā līdz šim – bez tukšas runāšanas, klusumā?
Bet tad patiešām ir jāapklust. Tas nozīmē – jābeidz producēt troksnis pašam un jāpārspēj troksnis sevī. Vismaz vienu dienu gadā, ja tā ir svarīga – paklusēt. Tas var būt ļoti auglīgi.
Ievērojamais 20.gs. garīgais līderis Mahatma Gandijs, arī atrazdamies Indijas ministru prezidenta amatā, vienu dienu nedēļā konsekventi pavadīja klusējot. Viņš uzskatīja, ka atsacīšanās no runāšanas vairo mieru. Klusums ir liela lieta. Visas melodijas sacenšas ar klusumu.
Mēs visi esam pārāk daudz runājuši, jā, tai skaitā, arī mēs, mācītāji. Izrunāto vārdu daudzums nevairo sacītā saturisko jēgu. Tieši otrādi, jo vairāk tu runā, jo biežāk savos vārdos ar izmisumu jākonstatē substances trūkumu.
Tas var skanēt dīvaini, bet, iespējams, tas varētu būt jēgpilni tieši šodien, mums visiem tik svarīgos svētkos – mūsu valsts dibināšanas gada dienā atrast vismaz pusstundu laika, lai apstātos un paklusētu. Iespējams, tieši tā varēsim saņemt būtiskākos impulsus, lai saprastu - kas mums un mūsu valstij patiešām ir vajadzīgs. Tā varētu būt pati dziļākā svinēšanas forma, tas varētu būt pats auglīgākais laiks šajā dienā.
Šis ir skaļš, trokšņains laiks. Visi kaut ko runā un retais klausās. Varbūt arī tāpēc, ka dažās situācijās mēs, cilvēki, viens otram patiešām neko daudz pasacīt nevaram. Līdzīgi kā pravieša Elijas situācijā.
Nu, tad jāapklust un jāklausās. Klusumā.
Apklušana ir milzu iespēja. Tā var palīdzēt mums saprast ko pilnīgi jaunu. Apklustot tu pēkšņi vari atklāt tos sevis un visas esības aspektus, kas vēl nav pamanīti. Tas palīdz sadzirdēt to, ko parasti nedzird. Tāpēc, cilvēkam apklustot, var dzimt dziļākās atziņas un dziļākās atbildes.
Vai patiesa sastapšanās ar sevi nav nesalīdzināmi auglīgāka nekā izmisīga skraidīšana apkārt, katru nedēļu vairākas reizes mainot savu viedokli?
Tieši krīžu brīžos tik ļoti nepieciešams patiesi sastapties ar sevi un tad – ar ko lielāku par sevi, ar Dievu!
Taču Dievs nav atrodams troksnī, bet klusumā!
Lai būtu ko runāt, jāapklust. Lai saprastu, ko darīt, jāpadomā. Lai ieraudzītu lietas tādas, kādas tās ir, ir vērīgi jāieskatās. Produktīvākā rīcība ne vienmēr izriet no tā, ko man kāds pateiks priekšā, bet no tā, ko es būšu saklausījis pats sevī, savas esības dziļumos.
Es domāju un ceru, ka jūs mani sapratīsiet pareizi. Stāsts jau nav par to, ka vārdi būtu nevajadzīgi un nenozīmīgi. Mums tikai jāatrod līdzsvars starp klusēšanu un runāšanu. Lai īstie vārdi dzimtu nevis mūsu plānā ego seklumā, bet mūsu esības dzīlēs, tur, kur mājo mūsu patiesā būtība un tad atkal aizvestu līdz radošam, jēgpilnam klusumam.
Bībelē nav daudz tekstu, kur par sastapšanos ar Dievu būtu pasacīts kas tik nozīmīgs un dziļš kā šeit.
Pārāk dziļi iestrēgstot ikdienas politisko norišu nežēlīgajās cīņās, lietojot risinājumus, kas trāpās pa rokai, Elija zaudē dzīves prieku un galu galā pašu vēlēšanos dzīvot.
Tikai sevis iepazīšana tuksnesī un ieklausīšanās Dievā kā klusuma balsī atgriež zaudēto dzīves jēgu un mērķi. Tāda ir atbilde sarežģītā laikmetā šim cilvēkam viņa dzīves krīzē.
Vai tā varētu būt atbilde arī man? Vai – veselai tautai, valstij? Jā, protams, kurš gan var atbildēt par visiem?
Un tomēr varbūt varētu pamēģināt… Apstādināt tukšos runas plūdus, paklusēt. Būt vienkārši vērīgam un uzmanīgam. Būt tagad un šeit. Jā, un vērt atkal vaļā muti tikai tad, kad patiesi ir ko teikt…
Elija ir cilvēka simbols, kas gribējis aizbēgt no krīzes, bet piedzīvojis, ka tā palīdzējusi viņam mainīties, īstenot pāreju no agresīvas uz garīgu dzīvi. No bezcerības uz cerību, no nevēlēšanās dzīvot uz gribu celties un iet tālāk.
Pie tā Elijam palīdzējis klusums.
Blakus mūsu nemitīgi skanošajam balsu korim ir vēl kāda ļoti nozīmīga, pati nozīmīgākā Balss, kas katram, katram patiešām būtu jādzird. Taču to var sadzirdēt tikai tad, kad viss pārējais patiešām apklust.
Arī šodien, šeit ir sastopams Dievs. Taču ne mūsu radītajā troksnī, tai skaitā, arī ne mūsu vārdos, bet klusumā.
Tāpēc es novēlu mums visiem šodien mazliet klusuma. Āmen.
0 komentāri
Uzraksti, ko domā