Romas katoļu baznīcas kardināla Jāņa Pujata izteikumi par nepieciešamību skolās ieviest Bībeles mācību ir izraisījuši plašu rezonansi, taču skaidrs, ka tuvojošos vēlēšanu kontekstā jautājums par to, kā mainīt politiķu un sabiedrības vērtības, morāles normas un tikumus, ir krietni plašāks. 18.augusta publiskajās debatēs „Kas notiek Latvijā?” (KNL) ziņo Lāsma Rozenfelde
Par iespējamajiem risinājumiem skanēja atšķirīgi viedokļi, uzsverot zināšanu vai, gluži otrādi, sankciju nozīmi.
„Es domāju, tur nav speciāla reklāma, es gribētu, ka visas partijas es varētu tāpat nosaukt, bet diemžēl tai brīdī bija tikai viena atsaukusies,” J.Pujats skaidroja, kāpēc uzrunā Aglonā bija starp citām partijām izcēlis apvienību „Par labu Latviju”. Kardināls KNL skaidroja, ka, ja cilvēks netic Dievam, viņš nedalīsies ar tuvāko, bet „rāva un raus sev”. Taču viņš neapstrīdēja to, ka politiķi nepārstās „raut” tāpēc vien, ka nobalsos par likumprojektu, kas paredzēs skolās ieviest Bībeles mācību. J.Pujats savu pozīciju pamatoja ar to, ka jaunatne augs ar Bībeli „un ar laiku tas dos augļus”. Viņš atzina, ka nedomā, ka visi politiķi, kas gājuši uz dievkalpojumiem, „būtu ļoti, ļoti ticīgi cilvēki”, bet arī ar to pamatoja vēlmi ieviest Bībeles mācību – lai nākotnē „izaugtu politiķi kārtīgi”.
Citi debašu dalībnieki morāles mācīšanas pieejā saskatīja trūkumus. RSU asociētais profesors Sergejs Kruks atgādināja, ka deviņdesmitie gadi iezīmējās ar to, ka skolās lika akcentu uz humanitāriem priekšmetiem. „Ko mēs redzam? Cilvēki morālāki nepaliek,” viņš novērtēja un secināja, ka problēma ir nevis tajā, ka cilvēki nezina, kas ir morāli, bet tajā, ka trūkst sankciju institūcijas. Arī Publisko tiesību institūta direktors Arvīds Dravnieks piekrita, ka sabiedrībā tikumi ir pagrimuši un tā var turēties „tikai uz tikumiem, ne uz likumiem”, bet viņš apšaubīja iespēju iedibināt tikumus ar konkrēta teksta mācību. Aktieris un uzņēmējs Juris Žagars izteica versiju, ka nostrādāt varētu princips, ka „uzvesties godīgi ir izdevīgi”. LU asociētais profesors Jānis Ikstens atzina, ka daļai cilvēku Dievs strādā kā „iekšējais uzraugs”, kas ir sankcija, bet citiem cilvēkiem tā ir tukša skaņa, līdz ar to viņš piekrita versijai par godīguma izdevīgumu kā risinājumu. Taču J.Ikstens aizrādīja, ka mēs gribam rezultātus „rīt uz brokastlaiku, bet tikumi tik ātri nemainās”.

>>VIDEO<<