Vakar, 18 novembra vakarā par godu Republikas proklamēšanas 92.gadadienai kristīgajā centrā Prieka Vēsts notika svētku dievkalpojums. Ikvienam klātesošajam radot iespēju šajā dienā baudīt Latvijas patriotisko, taču arī mājīgo gaisotni. Dievnams tika izrotāts ar Latvijas simboliku un Latvijas valsts karodziņiem, bet pār visu dievnama skatuvi pārklājās gigantisks sarkanbaltsarkanais karogs. Pie altāra tumšsarkanos ziedos, stikla traukos ūdens peldē dega svecītes,-ziņo spektrs.com

Draudzes priekšā iznāca mācītājs Vilnis Gleške, kuram pie krūtīm tika piesprausts Latvijas karodziņš, arī mūzikas daļas vadītājam  Valteram Gleškei uzvalka kaklasaite bija ar Latvijas simbolikas akcentu un Latvijas karodziņš pie krūtīm. Šķiet, ka ko gan vēl var gribēt, jo sirds tik ļoti gavilē un priecājas par tik lielu rūpību un gādību par Latvijas nozīmīgās dienas atzīmēšanu, taču drīz vien uz skatuves kāpa sarkanbaltsarkanos toņos tērpti kora dalībnieki un dievkalpojums sākās ar slavas dziesmu un nobeigumā skanēja latviešu patriotiska dziesma „Tev mūžam dzīvot Latvija” kā arī izskanēja Latvijas himna „Dievs, svētī Latviju!”

Ja tāda attieksme pret latviešu nāciju degs ikviena latvieša sirdī, tad latviskais Gars ar Tēvzemes mīlestību un Dieva bijību izplatīsies visā pasaulē tik lielā spēkā, ka par viņu vairs nevarēs uzkundzēties neviena lielvara un atkal paverdzināt, jo bīsies no tā, kas stāv tās aizsardzībā, vien spēs tikai atdzīt ”Svētīga tā tauta, kam Tas Kungs ir par Dievu!”(Ps. 144:15)

Latvija pagātnē un tagadnē

Vilnis Gleške par valsts svētkiem iegrima atmiņās, salīdzinot kādi svētki bija PSRS laikos un kādi tie ir tagadnes izpratnē. Viņš teica: „Pagātnes svētki daudzu atmiņās saistījās ar svešiem svētkiem ar oficiālo brīvdienu, taču šodienas svētki ir „mūsu” svētki. Mūsu valsts svētki!”
Mācītājs izteica domu arī attiecībā par Lāčplēša dienu pieminot, ka nav saprotams, kāpēc tie ir nosaukti eposa varoņa vārdā, kaut gan par Latvijas brīvību tika izlietas reālu latviešu puišu asinis. Vāji apbruņoti un vāji apmācīti viņi varonīgi cīnījās, lai mums šodien būtu sava zeme.
Gleške turpina : „Šodien varam lepoties ar lūgšanas brokastīm, kurās piedalās politiķi un Latvijas prezidents. Šajā gadā lūgšanas brokastis bija saistāmas ar cerību un Latvijas prezidents tajās teica runu par cerību. Arī šodien valsts prezidents izteica lūgšanu ekumēniskajā dievkalpojumā Doma Baznīcā. Tas ir progress!”

Mācītājs aicināja klātesošos pārdomāt, kāda ir Latvijas valsts nozīme. „Latvijas valsts ir mūsu valsts- svarīga un mums dārga. Latvijai ir 92 gadi, tā ir viena no jaunākajām valstīm pasaulē. Tomēr domājot par valsti mums noteikti ikkatram ir duālas sajūtas. No vienas puses mēs ilgojāmies, lai mums būtu „sava” brīva valsts, kurā var runāt „savā” valodā, bet no otras puses mēs jau zinām, ka valsts var kļūt par tādu aklu monstru vai briesmoni, kas var sabradāt un apēst sapratni par pilsonību. Par kuru vēl dažus gadus atpakaļ tika runāts ar romantisku dedzību. Par kuru lūdza Dievu un cīnījās par to.
Ne tikai kreditori palīdzējuši bankrotēt daudziem, bet tas viss notika ar valsts līdzdalību. Mēs esam piedzīvojuši, ka valsts allaž ir bijusi tādā kā opozīcijā un nostājusies pret dedzīgajiem Dieva meklētājiem,” teica mācītājs Vilnis Gleške.

Savas pārdomas mācītājs balstīja uz Bībelē rakstīto: „Un Dāvids manīja, ka Tas Kungs viņu bija apstiprinājis Israēlam par ķēniņu un ka Viņš bija pavairojis viņa ķēniņa valsts varu Savas tautas, Israēla, dēļ.” (2 Samuela 5:12)

„Sava” valsts

Mācītājs īpaši akcentēja izlasīto vārdu „sava”, salīdzinot Bībelē teikto ar Latvijas valsti, jo arī mūsu Latvijas valsts – tapa. Viņš teica, ka apmēram 3000 gadu atpakaļ Izraēlas Valsts tapa un Dāvids bija pirmais tās valsts vīrs. Dāvids saprata, ka valsts nav izveidota viņa dēļ ar kuras palīdzību apmierināt savas varas tieksmes un bagātības celšanu sev, bet gan Dievs viņu ir iecēlis par valdnieku „savas” tautas dēļ.
Dievs nolika laiku un dienu, kad piedzima arī Latvijas valsts. Un, ja Dievs ir vēlējies kaut kam piedzimt, tas piedzims. Latvija piedzima. Mācītājs Gleške lasīja no vēstures grāmatas, kādu Latvijas zemi redzēja 17.gs. Mācītājs Huplers un G. Merķelis.
Aprakstāmais stāsts ir neapskaužams. Latvieši vergu statusā. Lasītie fragmenti no grāmatas ir baisi. Pēc citātu lasīšanas mācītājs teica, ka pēc lasītā saprotams, cik ļoti latviešiem bija svarīga un nepieciešama sava valsts. Mācītājs nobeigumā centās aprakstīt kādi laiki ir bijuši, lai izceltu īpašo valsts nozīmi šodien, viņš teica, ka acīmredzot Dievam bija kāds savs plāns, lai starp lielām valstīm izveidotos maza Latvijas valsts.
Par Latvijas uzdevumu un nozīmi mācītājs ieskatoties Bībelē teica, ka apustulis Pāvils ir izteicis dziļus un pravietiskus vārdus: „Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos. Un Viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā Viņam kā vajadzētu: Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu; Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot.” (Ap.d.17:24)

Dievs bija noteicis Latvijas piedzimšanas laiku. Viņš bija nospraudis cilvēkus, kuri riskēs ar visu un ar pašu dārgāko kas viņiem ir tā ir dzīvība. Kuri ņems šauteni un skries pretī lodēm un tās cīņu proporcijas nebija izdevīgas,

kā mēs jau bijām runājuši Lāčplēša dienā veltītajā dievkalpojumā Bet mūsu senči uzdrošinājās un ticēja, ka tas ir iespējams. Viņi skrēja nostādamies pretī vācu un krievu lodēm cerot, ka tā ir tā Dieva dotā iespēja un tā tas tiešām bija. Redziet, Dievs piemin par laiku un robežām, Latvijas valsts nav pašmērķis. Tai ir savs nodoms. Lai cilvēki meklētu Dievu. Apustulis Pāvels tālāk saka: „lai tie meklētu Dievu.” (Ap.d.17:24).

Vērtību devalvācija

Latvijas valsts nav tā vieta, kurā mēs beidzot kļūsim bagāti un laimīgi izveidojot Paradīzi zemes virsū. Tas nav galvenais. Šobrīd šis laiks ir unikāls ar to, ka lielas cilvēku masas apjauš, ka viņiem kaut kas pieder, sasniedzot, nopērkot, nokreditējot. Tagad pieder māja, automašīna un vel kas cits, cerot, ka rīt viņi dzīvos labāk. Bet gadu tūkstošiem cilvēki ir cīnījušies par dzīvību, ticot, ka viņu bērni netiks pārdoti verdzībā, viņi vēlējās redzēt savus bērnus pieaugušus, pastāvīgus, spējīgus nodibināt savas ģimenes un spēs sasniegt kaut kādus rezultātus un iztiku.

Mēs ar Jums šodien esam tajā laika periodā, kad cilvēki vairs nevēlas cīnīties, mirt par vērtībām, un tiem vairs nevajag Debesis un Dievu. Pēkšņi mums ir radusies iespēja modernizēt savu dzīvojamo platību, domājam kā atpūsties ārzemēs un t.t. pēkšņi mums vairs nevajag garīgo Paradīzi. Tā nekad agrāk nav bijis. Bet ļaujiet man atgādināt, ka pirmais tāds mēģinājums savas Paradīzes celšanā bez Dieva bija izgāzies jau Bābeles celšanas laikā.

Dieva meklētāji

Latvija nav domāta „mūsu” paradīzes celšanai, bet gan tā ir atbildība, iespēja un uzdevums, tā ir iespēja kļūt par Dieva meklētājiem. Lai mēs spētu apzināties, ka nevis Latvija pastāv mūsu labklājībai, bet gan, ka tā ir dota, lai mēs meklētu Dievu. Latvieši vairs nav vergi, lai meklētu Dievu. Latviešus nesūta svešos karos, lai mēs meklētu Dievu. Kaut to spētu saprast mūsu tauta un politiķi.
Latvija pastāv, lai mēs meklētu Dievu, ja mēs pārstāsim meklēt Dievu Latvijai pienāks beigas. Vai tas ir iespējams? Nebūsim naivi, tas ir iespējams,” teica Vilnis Gleške dievkalpojuma noslēgumā.