Diezgan absurdi, ka par šiem vārdiem vēl ir jācīnās un jāpierāda. Nu jau katru gadu Krievijas TV kompānijas Latvijā veido propagandas satura filmas, lai it kā pierādītu, ka Baltijas valstis nebija okupētas un ka Latvijā latvieši netika izsūtīti uz Sibīriju un nebija masveida „asins pirts”.
Par Latvijas neatkarību maksāts dārgi, ļoti dārgi. Un par to maksājam vēl aizvien, kaut arī daudzi to aizmirst, nepievērš uzmanību, bet mūsu jaunatnei par to bieži vien vispār nospļauties.
Milzīgs prieks par Latvijas latviešu plūsmas kristīgām draudzēm, kuras spēj iestāties ne tikai par kristīgām vērtībām, bet gan arī par Latvijas valsts vērtībām.
Šodien, Doma baznīcas rītā notiks speciāls Latvijas neatkarības pasludināšanas dienai veltīts dievkalpojums.
Bet pašlaik iesaku draudzes „Prieka vēsts” piedāvājumu.
„Prieka vēsts” milzīgās zāles lielo skatuvi no grieztiem līdz pat tās pamatiem rotā mega-izmēra sarkanbalts karogs. Labās puses skatuvē novietots standarta izmēra Latvijas karogs. Kora dziedātāji sarkanbaltsarkanos apģērbos. Dziedāšanas laikā uz skatuves dejo skaistas meitenes ar karogiem. Katedras priekšā sarkanbaltsarkans rožu pušķis. Līdz asarām saviļņo patriotisma atmosfēra un draudzes sacerētā dziesma, jeb veltījums Latvijas neatkarības pasludināšanas dienai. Dziesmas vārdi vēl ilgi ir iespiedušies atmiņā „ Nāk mūsu zemei liela atmoda, nāk mūsu zemei liela atmošanās, Un ikviens, kas piesauc Jēzus vārdu, būs glābts.” Nobeigumā: Latvijas himna „Dievs, svētī Latviju!”
Draudzes „Prieka vēsts” mācītāja Viļņa Gleškes uzruna.
1918. gadā 18 novembrī tika pasludināta Latvijas valsts neatkarība.
Interesanti, ka iepriekšējā dienā sanāca kopā cilvēki un izvēlējās tautas padomi. Savukārt tautas padome izvēlēja pagaidu valdību. Varbūt tā no malas izskatās, ka tādas lietas var notikt ar starptautiski atzītu personu palīdzību. Bet mūsu valsts tapa uz ticības pamatiem. Neskatoties uz to, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāji bija izsūtīti uz Sibīriju, nogalināti, novārdzināti un nabadzīgi, tomēr spēja nosargāt pozīcijas. Pateicoties jaundibinātai valstij mēs varam būt neatkarīgi un baudīt rezultātus.
Pirms mums bija savs draudzes nams, mēs īrējām telpas „Vef” kultūras pilī, izmaksas ar katru reizi cēlās. Kādu reizi pie mums uz dievkalpojumu atbrauca kāds ārzemju viesis un jautāja, ko mēs vēlamies. Pirmais ko es pateicu tas ir mēs vēlamies savu draudzes namu. Viesis teica, ka tad, kad mums būs savs nams izmaksas par to būs daudz dārgākas. Tagad varu teikt, ka tā tas tiešām ir.
Kādreiz pirms valsts izveides bija citādā sapratne par valsti. Mums bija iemācītas citas vērtības, vienā teikumā var teikt, līdzīgi kā pazīstamajā dziesmā „Moj adres ņe dom i ņe uļica moj dom Savetskij Sajuz” (Mana adrese nav māja, ne iela, mana māja ir Padomju Savienība.) Un attieksme pret plašo Padomju Savienību bija attiecīga, bet tagad, mums ir sava valsts. Saprotams, ka izmaksas par to ir lielākas. Kādreiz mums likās, ka tas būtu brīnums, ka mums pašiem būtu sava valoda un sava valsts, tagad mums tā ir.
Bet sāpīgā patiesība ir tāda, ka mēs vēl nespējam pieņemt, ka sava valsts ir dārgāka, nekā tad, kad Tev savas valsts nav. Tad tev tā īsti nerūp, Tev tā ir sveša vieta un sveša zeme, sveša kārtība un sveša valdība. Tu pret viņu vari izturēties kā pret „slaucamu govi” censties no viņas dabūt pēc iespējas vairāk. Bet tagad, kad mums ir sava valsts tad, tā mums ir daudz dārgāka nekā sveša valsts.
Skatoties uz sevi var uzdodot jautājumu, ja man ir tāda attieksme pret savu valsti uzskatot, ka tai tikai jādēj ” zelta olas”, tad kāpēc gan man tā ir vajadzīga. Ja mums katram būs tāda attieksme, tad drīz vairs nebūs mums tādas valsts. Ja mēs vēlamies, lai mums būtu sava valsts, tad tas uzliek uz mūsu pleciem atbildību un līdz ar to papildus izmaksas. Papildus pienākumu uz mūsu sirdsapziņu, godīgumu, patriotismu un nesavtību. Tas uzliek uz mums papildus pienākumu, lai to arī mācītu mūsu bērniem, lai viņi spētu iemīlēt mūsu zemi. Manuprāt, mēs neesam raduši mācīt saviem bērniem to, lai viņi kaut ko mīlētu.
Es izaugu Golgatas baptistu draudzē un man nekad neienāca prātā pamest savu draudzi. Mēs mācījāmies mīlēt un stāvēt par draudzes principiem. Un ja mēs nemācīsim savus bērnus mīlēt savu valsti, mēs tos pazaudēsim un ziniet mūsu valdība nemaz nevar iemācīt mūsu bērniem patriotismu pret savu valsti, bet gan mēs vecāki.
Valdība nāk un aiziet, bet mēs paliekam.
Tā ir Dieva dotā zeme. Tā ir mūsu zeme. Cik mēs patiesībā esam tādi, kuri ir norūpējušies par mūsu zemi? Mēs esam izvirzījuši politikā Raimondu Timi un, manuprāt, viņš jūtas diezgan vientuļš, mēs aizmirstam viņu atbalstīt un iet līdzās. Mēs vienmēr gaidām, lai kāds cits uzņemas atbildību un sakārto mūsu valsti. Mēs gaidām mesiju lai viņš izglābj mūsu zemi, bet es domāju, ja Dievs mums ir iedevis šo zemi, tad mums par to ir arī jāatbild.
Es aicinu mums ikkatram padomāt, vai mēs asam gatavi atteikties no šīs zemes, vai arī mēs tomēr spējam novērtēt Dieva doto dāvanu un nopietni par to arī iestāties.
Ne tikai lūgšanā, bet arī kaut ko darīt!
Atrast veidus kā atbalstīt savu zemi, jo bez mums viņa ir pazudusi.
Šodien mēs svinam 91 gadadienu, pateicoties mūsu ticības vīriem. Arī turpmāk par mūsu valsts vērtībām var iestāties un turpināt uzsākto ceļu, tikai ticības vīri.
Jautājums tāds, vai mēs tādi esam?
0 komentāri
Uzraksti, ko domā