Zīmīgi, ka Latvijas baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis ticis atkārtoti ievēlēts baznīcas vadītāja amatā, turklāt atklātā intervijā izsaka savas domas par politiku- ziņo spektrs.com/la.lv intervē žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
Citi jūsu amata brāļi reizēm norobežojas no politikas – sak, nē, nē, mēs tikai Tam Kungam kalpojam. Vai jūs arī esat tik atturīgs?
– Tas ir jūtīgs jautājums. Ja dzīvojam demokrātiskā valstī, tad dīvaini klausīties bieži kultivēto viedokli, ka kristiešiem par politiskām lietām jāstāv klusu. Bet demokrātijā visiem ir ne tikai tiesības, bet pat pienākums iesaistīties. Baznīca, protams, nav jāpārvērš par priekšvēlēšanu aģitācijas punktu un nav jāsāk nodoties kādas partijas kalpībai, bet dažkārt liekas, ka viena otra nekristīgi noskaņota politiķu grupa šo atturību izmanto, praktizējot aptuveni šādu attieksmi – mēs darīsim, kā gribēsim, jo viņi tāpat nevar runāt pretim, un, ja palaidīs mēli, tad teiksim – re, viņi pārdevušies kādai partijai. Tas ir murgs. Baznīca nekam nav pārdevusies. Es atbildēšu Dieva priekšā un, liekot roku uz sirds zinu, nekam neesmu pārdevies. Pietiekami labi pazīstu citu baznīcu vadītājus un droši zinu – arī viņi nav nedz angažēti, nedz nopirkti. Vienkārši ir politiskie spēki, kuri gatavi veicināt sadarbību mūsu valsts labā un aicina uz dialogu, un ir citi, kam tas rūp daudz mazāk, maigi izsakoties.
Negribu ignorēt ekonomiskos jautājumus, taču es pirmkārt skatos uz tiem politiķiem, kuriem daudzmaz ar pamatvērtībām viss ir kārtībā. Piemēram, man sirdsapziņa un ticība neļauj balsot par politiķiem, kuri noraida ierosinājumu par ultraskaņas nepieciešamību pirms aborta. Tā ir liekulība un aprobežotība – uzskatīt, ka sievietei, kas aiziet uz abortu, nekas par bīstamību iepriekš nav jāzina un jāpaskaidro. Kā tas var būt, ka ar likumu ir noteikts, ka uz cigarešu paciņām ir jābrīdina par vēzi un pie alkohola reklāmas jāziņo, ka tas ir kaitīgs veselībai, bet pirms aborta nav jāsaka nekas. Ja raksta, ka smēķēšana izraisa vēzi, tad vajadzētu izskaidrot, ka aborts pavisam pārliecinoši izraisa nāvi. Tāpēc ir pienākums katrai sievietei, kas apsver abortu, parādīt, kas tur iekšā notiek, ka bērniņam jau pukst sirsniņa un kustas rociņas. Tur iekšā nav kļūda, bet bērns.
E. Līcītis: – Pirms vēlēšanām visu diskusiju objekts nr. 1. vismaz vārdos bija ekonomika, un pavisam maz skāra vērtību, tātad arī nacionālos jautājumus.
– Svētie raksti teic, ka Dievs nolicis katrai tautai vietu un laiku, kurā pastāvēt, un latviešu tautai dota šī zeme šajā vietā un laikā. Nekur citur latviešu valodu nekops un nesargās. Es esmu savas zemes patriots, pateicīgs Dievam, ka esmu latvietis, un lepojos ar to. Ārzemēs vienmēr stāstu par Latviju. Bet tāpat, kā gribam uzmanīties, lai ar kristīgo vērtību piesaukšanu politiķi nepiesegtu pavisam citu mērķu īstenošanu, svarīgi, lai arī latvietības piesaukšanu neizmantotu tikai kā aizsegu.
Kad kāds politiskais spēks izpēta, ka tik un tik procentu vēlētāju atbalsta nacionālo nostāju, un tad ņemas vicināt šo karogu. Bet ir arī jāatceras, ka ar mums dzīvo 40% citu tautību cilvēku, un ir svarīgi, lai viņi iekļautos mūsu sabiedrībā. Rīgā, Liepājā, Daugavpilī un cituviet Latvijā ir pulciņš krievu baptistu draudžu, un man ar viņu mācītājiem vienmēr notiek labas sarunas un sadarbība.
V. Krustiņš: – Vai šie krievu ticīgie jūtas šai valstij piederīgi? Šeit viesojušies Maskavas kultūras darbinieki pamanījuši, ka ne tikai atsevišķi šeit dzīvojošie nevar un nevar pieņemt Latviju kā neatkarīgu valsti.
– Mazā daļā vecākās paaudzes cittautiešu varbūt piemīt atblāzma no imperiālistiskās domāšana, rezignācija par padomju laiku, kad iebraucēji te jutās vareni. Baptistu draudzēs gan lielākoties ir Latvijas patrioti, kuri vēl mūsu valstij labu, svētī to un ir priecīgi par atgūto neatkarību. Ja runājam par tiem, kuri nepieņem Latviju, domāju, ka tas saistīts ar politiskās uzticības un vispārējo krīzi valstī. Ir latvieši, kas pasaka, man šī zeme ir apnikusi, braucu prom uz Īriju. Saka – mīlu Latviju, neieredzu valdību. Latvieši aiziet šajā virzienā. Bet ko krievs dara? Viņš savos pašapziņas meklējumos dodas Krievijas virzienā. Viņam ir kur iet, un viņš paņem šo identitāti, ielikdams auto Krievijas karodziņu vai Georga lentīti. Pavisam gan negribas prom no Latvijas, jo tad taču būtu aizbraukuši, bet, ja būtu aizbraukuši un padzīvojuši, tad drīz būtu atkal atpakaļ.
– Kāds secinājums?
– Nepolarizēsim krievus un latviešus, jo no tā nekļūsim latviskāki. Kļūsim vēl sadalītāki. Jāatjaunojas uzticībai, ka ceļam šo valsti kopā, rūpējamies par vērtībām un brīvībām – arī kopā. Nošķirtība baznīcas iekšienē nav pārāk aktuāls jautājums, bet sabiedrība kopumā gan būtu jāvedina uz lielāku konsolidāciju. Domāju, jo vairāk būs Dievu mīlošu krievu, jo arī būs labāk. Kristietībā nenonicina tautības, tur ieraugām, ka tautība ir Dieva dāvana un ka visi esam brāļi, māsas un strādājam pie Dieva valstības celšanas, saprotot, ka mums jārūpējas par tās vietas, pilsētas, valsts labklājību, kur Dievs mūs nolicis. Kristieši, kā likums, vienmēr ir ļoti lojāli valsts pilsoņi – jo tā ir Bībeles mācība. Vienmēr būs krievu, latviešu draudzes, jo cilvēki primāri izvēlas lūgt savā valodā, bet sadarbībai noteikti jābūt.
E. Līcītis: – Kāds ir jūsu viedoklis par Bībeles mācības stundu ieviešanu skolās?
– Ideja ir laba, bet detaļas – apspriežamas. Tas pieder vērtību jautājumiem, jo kura tauta zaudē garīgu ticību, tā izmirst. Mēs esam liecinieki pie tā Latvijā, jo nav taisnība, ka bērni nedzimst tādēļ, ka viņu vecākiem maz naudas. Eiropa panīkst ne tāpēc, ka nav naudas, bet tāpēc, ka nerod jēgu dzīvot. Kad kļūstam tik sekulāri, ka vairs nav ticības mūžībai un ideāliem, ko vismaz Eiropas telpā gadsimtiem ilgi devusi kristīgā pārliecība, tad pēc kāda laika vismaz zemapziņā iezogas atskārsme, ka nav vērts arī vairoties. Jo – ja manai dzīvei trūkst jēgas, kādēļ to pavairot tālāk?
Labāks materiālais stāvoklis, protams, var līdzēt demogrāfiskās situācijas uzlabošanā, bet pamatos tam, ka ar demogrāfiju tomēr ir tik slikti, ir vērtību krīze. Nedomāju, ka krīzi atrisināsim ar viena Bībeles priekšmeta ieviešanu skolās. Taču tas ir viens veids, kā tuvināt cilvēkus izpratnei. Nemēdzu iedziļināties interneta komentāros, taču šad tad pie rakstiem par reliģiju pašķīst liela dubļu lavīna – diezgan tumsonīga lavīna. Katram ir tiesības uz viedokli, bet pirms ieņemt tik noraidošu attieksmi pret lietām, kas ir Eiropas mantojumā, vismaz iepazīstieties ar to būtību. Droši vien vēl ir neatbildēti jautājumi – ko mēs gribam, kā vislabāk to izdarīt, kā nodrošināt kvalitāti šajās mācību stundās? Varbūt arī Saeimā pasteidzās ar šī jautājuma kārtošanu, bet domāju, ka pie tā ar laiku atgriezīsies un pieņems gudru un tālredzīgu lēmumu par Bībeles mācību skolās. Tas ir tikai laika jautājums. Lai nu tikai, kad tas Saeimas vairākumam pielēks, nebūtu jau par vēlu.
V. Krustiņš: – Kas, jūsuprāt, Latvijas cilvēku garīgajā dzīvē ir uztraucošākais faktors, kas jūs norūpē?
– Varu pateikt, kas mani priecē baptistu baznīcā – jauni cilvēki pieteicas kalpošanai, sāk dibināt jaunas draudzes. Latvijā veidojas jaunu draudžu dibināšanas kustība. Turpmākos gados par to dzirdēsim arvien biežāk. Man daudz lielāku cerību dod ļaudis, kas uzdrīkstas sludināt Evaņģēliju un iziet dibināt jaunas draudzes, kā politiķu solījumi un polittehnoloģijas manevri.
Satraucošākais ir tas, ka par maz vai pārāk virspusēji runā par demogrāfisko situāciju Latvijā. Katrā ziņā tas pārāk ilgi ir ignorēts. Otra nepatīkama lieta ir bezcerība un apātija, kam cilvēki padodas. Zinām, ka Latvija, pēc statistikas, ir ļoti augstā vietā pēc pašnāvību skaita. Tas parāda, ka ir jārunā par vērtībām, par ideāliem, par ticību Dievam. Vienubrīd, ekonomiskajai dzīvei sitot augstu vilni, likās, ka cerība ir materiālajā izaugsmē. Viss, kam pieskāries, kļuva dārgāks un to varēja labāk pārdot, un materiālisma dievs stipri pārņēma daudzus, bet nu materiālisma dievs, kas daudziem visu bija apsolījis, pievīla un nomira. Tas jau ir kapā vairāk nekā trīs dienas, un nav zīmju, ka tik drīz augšāmcelsies.
E. Līcītis: – Bet tā teica, ka no krīzes mēs iznākšot gudrāki, tādi kā apskaidrotāki…
– Tā saka, ka gudrs mācās no citu kļūdām, muļķis no savējām, bet pavisam muļķis nemācās vispār. Tā arī te vienam otram, kolīdz radīsies iespēja pelnīt, viss pārējais aizmirsīsies un klapes aizvērsies. Gribu gan cerēt, ka cilvēki pieķersies kādām reālākām, nevis iluzorām vērtībām. Man nav nekas pretī, ka cilvēki labi nopelna, būvē smukas mājas, taču kaut viņi arī saprastu, ka tas nav gluži viss, kāpēc dzīvojam uz šīs pasaules. Kā saka – tu neesi miesa, kurai uz laiku ir iedota dvēsele, bet tu esi dvēsele, kurai tikai uz īso dzīves laiku ir dota miesa.
0 komentāri
Uzraksti, ko domā