Kultūras ministrijas izstrādātās sabiedrības integrācijas vadlīnijas izpelnījušās bargu kritiku no prokrieviskajiem spēkiem un medijiem. Pirmo reizi mūsu atjaunotās valsts vēsturē par sabiedrības integrāciju atbildīgā ministrija ir skaidri pateikusi, ka sabiedrības integrācija var notikt tikai uz latviešu valodas, kultūras un vēsturiskās apziņas bāzes. Tieši šī pašsaprotamā lieta daudziem šķiet tik diskutabla,-spektrs.com ziņo Rīgas Latviešu biedrības Nacionālās identitātes komisija
Opozīcijas galvenie “argumenti” – “Kāpēc latvieši ir kaut kas sevišķs? Kādēļ latviešu valoda jānostāda kādā priviliģētā stāvoklī? Nodokļus maksā visi iedzīvotāji utt.” prasa nepārprotamu atbildi ne tikai saistībā ar dokumenta tapšanu vien. Fakts, ka šādi jautājumi tiek nosaukti par argumentiem jau vien norāda, ka slimība ir ielaista un prasa ķirurģisku iejaukšanos.
Ir skaidri jāpasaka, ka Latvijas valsts mērķis ir latviešu nācijas pastāvēšana un attīstība. Mūsu valsts tika radīta, lai nodrošinātu latviešu tautai labvēlīgus attīstības nosacījumus.
Tādēļ vēl jo svarīgāk dokumentā patiesi un drosmīgi nosaukt problēmas, nebaidoties nepatikt ļaudīm (par sabiedrības daļu tos grūti nosaukt), kas nevēl labu mūsu valstij. Puspatiesība ir ļaunāka par meliem, jo tai nevar ar visu sirdi piekrist un tāpat arī nevar noliegt. Tā piemēram, grūti piekrist apgalvojumam “Ikviens latvietis un Latvijas pilsonis (arī tie, kas dzīvo svešumā), ikviens Latvijas iedzīvotājs ir vajadzīgs Latvijai”, taču pietiktu ielikt vārdu “lojāls” pirms “iedzīvotājs”, lai tam piekristu lielākā tautas daļa.
Nevar piekrist tam, ka zem termina “imigrants” tiek ietilpināti vairāk kā miljons kolonistu un bijušās PSRS militārpersonu, atsaucoties uz “Lisabonas līgumu”. Ir daudz senāki un piemērotaki līgumi, uz kuriem atsaukties, lai definētu, kas ir “piecdesmit gadu laikā ieradušies 1,5 miljoni PSRS iedzīvotāji”. Jo ir milzīga starpība starp cilvēku, kas ieradies okupētā zemē un ar varas atbalstu baudījis privilēģijas uz apspiestās tautas rēķina un ekonomisko imigrantu, kas ieradies jau neatkarīgā valstī un pieņem tās pastāvēšanas nosacījumus kā realitāti, ar ko jārēķinās.
Tikai apzinoties un nosaucot vārdā problēmas, būs iespējams novērst virzību uz divkopienu valsti. Jo pretēji dokumentā apgalvotajam, ka “Atjaunotās Latvijas divās dekādēs ir daudz paveikts, lai pārvarētu divu “paralēlu sabiedrību” realitāti, kas izveidojās Latvijas okupācijas laikā” var droši apgalvot, ka sabiedrības integrācijai ir iztērēta milzu nauda, taču no tā nav bijis nekāda labuma – vismaz Latvijas valstij un pamatnācijai.
Tieši šī atzīšanās būtu spēcīgs arguments, kādēļ pilnībā tiek mainītas valsts nostādnes integrācijas jautājumos. Pamats tam ir – bīstami liela daļa Latvijas iedzīvotāju tikai fiziski uzturas Latvijā, bet garīgi dzīvo Krievijas informācijas, kultūras un valodas telpā un jebkuru saskari ar faktu, ka te (de iure un de facto) ir Latvijas valsts ar savu valodu, kultūru un vēsturisko apziņu, uztver mazākais kā nepatīkamu pārsteigumu.
Novēlam, lai Kultūras ministrija turpina darbu pie dokumenta un ņem vērā seno krievu politikas pamatprincipu, kas, atšķirībā no rietumnieciskās domāšanas, jebkuru ielaišanās kompromisos uzskata kā vājuma pazīmi. Te vietā sens ebreju teiciens: “Pajautā ienaidniekam pēc padoma un tad rīkojies tieši pretēji”.
Jo “Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var pilnvērtīgi attīstīties latviešu valoda un kultūra. Latviešu valoda un kultūra ir pašvērtība un vienlaikus resurss, lai cilvēkus piesaistītu Latvijai, tas ir Latvijas valsts pamats. To saglabāt, nostiprināt un attīstīt ir Latvijas sabiedrības un valsts atbildība un pienākums gan nākamo paaudžu priekšā, gan arī, lai dotu savu ieguldījumu pasaules daudzveidībā. Valstis, kas saglabā un attīsta savu nacionālo un kultūrvēsturisko identitāti iegūst vērā ņemamas salīdzinošas priekšrocības globālajā pasaulē.”
0 komentāri
Uzraksti, ko domā