Savā vēstulē Kalniņš norāda, ka tas, uz kurieni mūs šobrīd kā aitu baru dzen, ir neliels aploks federatīvas Eiropas nomalē. „Mēs taču gribējām pasaulē būt kā līdzīgie starp līdzīgajiem – paši vadīt savu tautsaimniecību, paši veidot savas attiecības ar citām valstīm un paši noteikt savus orientierus visos mūsu cilvēku un sabiedriskās dzīves aspektos,” sašutumu pauž komponists.
Viņš saka, ka runa jau nav par eiro, bet runa ir par to, vai mēs vēlamies izšķīst federatīvā Eiropā, kas mūsu tautas nākotnei ir nāvējoša, vai arī mēs gribam veidot tādu valsti, par kādu sapņojām, sākoties Trešajai atmodai.
„Pievienošanās eirozonai tik vien mums dos, kā stipri apgrūtinās mūsu izkļūšanu no šīm nāvējošajām skavām. Latviešu tauta nav balsojusi par pievienošanos federatīvai Eiropai, tāpēc šoreiz referendums ir obligāts. Tikai jautājumam ir jābūt nevis par pievienošanos eirozonai, bet par nepievienošanos utopiskam projektam, kuru sauc federatīva Eiropas valsts,” uzskata Kalniņš.
Komponists pieļauj – iespējams, ka mūsu atjaunotajai valstij ir trūcis prasmīgu cilvēku, turklāt tādu, kam valsts un tautas liktenis ir bijis sirds jautājums. „Iespējams, ka tāds mums pagaidām ir bijis tikai viens – Kārlis Ulmanis. Patriotismu – to nu gan mums nevar pārmest. Tās mantas mums ir gana, brīžiem tik daudz, ka aizmiglojas acis un maz kas ir skaidri saskatāms.”
Kalniņš arī norāda, ka pašu prasmes trūkums ir aizvietots ar instrukcijām, ar to, kas kaut kur tiek pateikts priekšā. Bet arī ar priekšā teicējiem tomēr viss neesot gluži skaidrs – tas viņu kauss ar visu viņu finanšu un eiro politiku ir vieglāks par vieglu, jo uz otra kausa guļ ne ar ko neatsveramais – mūsu tautas un cilvēku liktenis.
„Jūs runājat par drošību, grūzdami mūsu tautu tādā nedrošībā, kādu mums vēl nebūs nācies pieredzēt. Jā, PSRS laikos mūsu tautas miesa tika nežēlīgi plosīta un bendēta. Taču tautas gars uzplauka neredzētā spožumā – tādu kultūras un mākslas uzplaukumu kā pagājušā gadsimta sešdesmitajos-deviņdesmitajos gados Latvija vēl nebija pieredzējusi. Jūs ironizējat par nostalģiju pēc tiem laikiem. Taču akli ir tie, kas neredz, ka slavenais dzelzs priekškars lielā mērā pasargāja mūsu apziņu no tās kloākas, kas tagad dāsni gāžas pār mums no rietumiem un cunamiskā vienaldzībā noposta visas tās aizsargbarjeras, ko mūsu tauta gadu tūkstošos ir uzcēlusi, lai pasargātu savus cilvēkus un sevi saglabātu,” pauž komponists.
Kalniņš uzsver, ka Latvija un tauta ir domāta kam labākam – pilnvērtīgai, skaistai, neapdraudētai nākotnei, bet uzbrūkošās Rietumu „vērtības” tādu nākotni nenodrošina.
„Iespējams, ka Austrumeiropas tautas, no vienām važām atbrīvodamās, ir palaidušas garām iespēju iet savas identitātes saglabāšanas un attīstības ceļu. Bet varbūt arī vēl nav par vēlu. Un, ja tā, tad mums ir ciešāk jāpaskatās uz sevi un uz tiem, ko mēs dēvējam par saviem draugiem un sabiedrotajiem,” teikts vēstulē.
Bijušais politiķis norāda, ka Latvija ir tikusi brutāli piemuļķota un aptīrīta. Un mūsu līdzšinējo līderu gudrība ir pietikusi vien priekš tā, lai ieraudzītu sev izdevīgo un papūlētos kaut ko no tā visa dabūt arī sev.
„Tā vērtību sistēma, kuru propagandē Rietumu civilizācija, ir pilnībā bankrotējusi, bet mēs tur spiežamies iekšā par katru cenu un par saviem padomdevējiem ņemam tos, kas apziņas deģenerāciju sauc par progresu un tūkstošgadīgu cilvēces orientieru noārdīšanu par „rietumu vērtībām”,” pauž Kalniņš.
Kalniņš uzver, ka ikviens, kas cenšas nosargāt savu tautu un savu valsti, ir mūsu draugs un sabiedrotais un tiem, kam šodien šīs briesmas patiešām draud, ir jākļūst par sabiedrotajiem. „Šodien visiem, kas grib sevi un savu tautu saglabāt un nosargāt, jābūt vienos ierakumos. Šodien mēs nedrīkstam būt ieroči vecās raganas Politikas gadsimtiem nemazgātajās ķepās.”
Kalniņam esot nepieņemams un biedējošs tas, kas šodien notiek Latvijā. «Es meklēju pasaulē pēc tiem, kas cenšas tam pretoties, un redzu, kā mūsu kaimiņvalsts Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko pūlas savu tautu un valsti nosargāt, lai kā nesmilkstētu bankrotējušās Rietumu „demokrātijas” šakāļi. Kā mūsu kaimiņvalsts Krievijas prezidents Vladimirs Putins neļauj savu valsti pārvērst par iebraucamo vietu, par krogu vai spēļu namu, kur katrs var nākt ar savu dziesmu grāmatu un, kam vien nav slinkums, izrādīties un, kņaziem varbūt, ja palaimējas, ieraust ko savā kabatā,” klāsta komponists.
Komponists sapņo par to, ka varbūt kādu dienu arī Latvijai būs tādi valstsvīri, kas visu nemērīs vienīgi ar savas izpratnes vai sava izdevīguma olekti.
_______pilns teksts______
0 komentāri
Uzraksti, ko domā