«Būt par mā­cī­tā­ju – tas ir mans ho­bijs, mans brī­vais laiks, dzī­ves jē­ga un mans darbs vien­lai­kus. Līdz ar to es­mu ta­jā vi­sā iek­šā līdz ausīm un pār­i vēl,» nra.lv/māja sa­vās pār­do­mās da­lās Sau­lkras­tu un Skul­tes lu­te­rā­ņu baz­nī­cu mā­cī­tājs Ivo Pa­vlo­vičs.

Vi­ņa ceļš no ga­rī­ga­jiem mek­lē­ju­miem līdz ga­rīdz­nie­ka ama­tam bi­ja mērķ­tie­cīgs un stin­gras gri­bas va­dīts.

Tas ne­no­ti­ka ar vie­nu rā­vie­nu. Tas bi­ja 90. ga­du pats sā­kums. «Ma­ni pirm­ie ga­rī­gie mek­lē­ju­mi sā­kās, kad man bi­ja 18–19 ga­du, un tad es no­nā­cu Rau­nas drau­dzē,» at­ce­ras Ivo. Jā­sa­ka, pir­mais im­pulss ra­dās, sa­tie­kot drau­dzes mā­cī­tā­ju. «Mēs bi­jām di­vi pui­ši, un viņš mūs mērķ­tie­cī­gi sā­ka ap­mā­cīt,» stās­ta mā­cī­tājs.

Ne­daudz vē­lāk Ivo ar sa­vu drau­gu Edi­ju Kal­ni­ņu jau va­dī­ja jaun­ie­šu va­ka­rus, ta­ču pirm­ā ga­rī­gā pie­re­dze kal­po­ša­nā at­nā­ca lai­kā, kad bi­ja jā­brau­kā uz Rau­nas psiho­nei­ro­lo­ģis­ko pan­si­onā­tu pie ga­rī­gi sli­miem, ve­ciem cil­vē­kiem. Tad nu rei­zi ne­dē­ļā abi jaun­ie­ši de­vās uz pan­si­onā­tu no­tu­rēt svēt­brī­di.

Tā­lāk se­ko­ja pirm­ie evaņ­ģē­lis­tu kur­si Rī­gā, kur lu­te­rā­ņu Baz­nī­ca sa­ga­ta­vo­ja evaņ­ģē­lis­tus. Ivo kris­tī­ja un ie­svē­tī­ja 1993. ga­dā, un 1995. ga­dā evaņ­ģē­lis­tu kur­si bi­ja pa­beig­ti. Mā­cī­tājs at­mi­nas –«Kaut kā viss tā ļo­ti strau­ji, kā­pēc tā?» prā­to­ja Ivo. Kā­dā brī­dī ra­dās sa­jū­ta un do­ma – ko da­rīt tā­lāk? Un vai vis­pār ir kas la­bāks, ko es va­ru da­rīt, kā sākt kal­pot Baz­nī­cā? Ie­gūs­tot evaņ­ģē­lis­ta pa­kā­pi lu­te­rā­ņu Baz­nī­cā, Ivo sā­ka va­dīt sa­vus pir­mos diev­kal­po­ju­mus.

Ivo iz­au­ga kla­sis­kā pa­dom­ju ģi­me­nē, tā­pēc kris­tī­go audzi­nā­ša­nu sa­ņē­mis ne­bi­ja. Pēc evaņ­ģē­lis­tu kur­siem viņš mā­cī­jies Svē­tā Gre­go­ra kris­tī­gās kal­po­ša­nas sko­lā. Ta­ču to­brīd vēl to­po­šo mā­cī­tā­ju ar­vien no­dar­bi­nā­ja jau­tā­jums – tas, ka es gri­bu kal­pot Die­vam un Baz­nī­cai, ir viens, bet vai pats Dievs to grib? «Es jau va­rē­tu ie­do­mā­ties, ka gri­bu kļūt par ba­let­de­jo­tā­ju, rok­zvaig­zni vai sa­zin ko vēl, bet sva­rī­gi, kā­da ir Die­va gri­ba,» do­mī­gi sa­ka mā­cī­tājs. Īpa­ši sva­rī­gi tas ir tad, ja ru­nā­jam par ga­rīdz­nie­ka ama­tu, jo te ir jā­būt tai ot­rai pus­ei – aici­nā­ju­mam. Pēc il­gā­kām pār­do­mām un kā­das aiz­lūg­ša­nas Gre­gor­sko­lā nā­ca at­zi­ņa, ka būt par mā­cī­tā­ju ir vi­ņa aici­nā­jums.

Kār­tī­bai jā­būt vi­sur

Kār­tī­bai jā­būt vi­sur, arī Baz­nī­cā. «Kurš cil­vēks var būt pats sev saim­nieks un priekš­nieks!» pa­smej mā­cī­tājs. Viņš ir pār­lie­ci­nāts, ka pa īs­tam pats sev kungs nav ne­viens no mums. Tos­tarp arī cil­vēks, kas kal­po par mā­cī­tā­ju. Katrs mā­cī­tājs ir drau­dzes fak­tis­kais va­dī­tājs. Vi­ņa uz­de­vums ir pār­rau­dzīt vi­su drau­dzes dar­bī­bu. Lu­te­rā­ņu Baz­nī­cā ir tā­da kār­tī­ba, ka kat­ra mā­cī­tā­ja tie­šais priekš­nieks ir prā­vests, kurš vēr­tē un se­ko līdz­i drau­dzes ga­na dar­bī­bai. Sau­lkras­tu un Skul­tes drau­džu mā­cī­tā­ja Ivo Pa­vlo­vi­ča tie­šais priekš­nieks ir prā­vests Dzin­tars Lau­ga­lis. Sa­vu­kārt prā­ves­ta tie­šais priekš­nieks ir bīs­kaps. Pa­vi­sam Lat­vi­jas evaņ­ģē­lis­ki lu­te­ris­ka­jā Baz­nī­cā ir trīs bīs­ka­pi, ku­ri pār­stāv Vid­ze­mi, Kur­ze­mi un Lat­ga­li. Ar­hi­bīs­kaps Jā­nis Va­nags ir Lat­vi­jas evaņ­ģē­lis­ki lu­te­ris­kās Baz­nī­cas aug­stā­kais va­dī­tājs.

Pa­ma­tu pa­mats

Jā­teic, drau­dzē var ie­stā­ties jeb­kurš, ta­ču gal­ve­na­jam mo­tī­vam va­ja­dzē­tu būt ti­cī­bai. Cil­vēks, kurš vē­las ie­stā­ties drau­dzē, iz­iet ie­svē­tes mā­cī­bu un tiek sa­ga­ta­vots. Mā­cī­tājs pa­skaid­ro, ka ir jā­sa­prot, kā­pēc tu te ej, ko tu te da­ri. Vār­du sa­kot, ir jā­būt skaid­rai mo­ti­vā­ci­jai. Šā­das mā­cī­bas no­tiek rei­zi ne­dē­ļā, un ta­jās sa­ska­ņā ar Ma­zo Ka­te­his­mu mā­ca ti­cī­bas pa­ma­tus. Jā­at­zī­mē, šīs mā­cī­bas no­tiek brī­vā for­mā. Ir zi­nā­ma lek­ci­jas da­ļa vai priekš­la­sī­jums, ta­ču jeb­ku­rā lai­kā ap­mek­lē­tā­ji var pār­traukt mā­cī­tā­ju un uz­dot jau­tā­ju­mus. Tā­dā vei­dā cil­vē­ki iz­zi­na, mā­cās. Un tad, kad pa­mats ir ie­gūts, šos cil­vē­kus var kris­tīt un ie­svē­tīt. Pēc ie­svē­tī­bām vi­ņi kļūst par drau­dzes lo­cek­ļiem.

Se­vis mek­lē­ju­mos

Ga­rīdz­nieks uz­ska­ta, ka jeb­ku­ram cil­vē­kam vis­sva­rī­gā­kais ir uz­drīk­stē­ties iet ga­rī­go mek­lē­ju­mu ce­ļu. «Tad, kad cil­vēks sāks mek­lēt, viņš no­nāks, viņš at­ra­dīs,» sa­ka mā­cī­tājs. Dau­dzi lab­prāt ru­nā par to, kurš ceļš ir la­bāks, ta­ču tā arī ne­uz­drīk­stas spert pir­mos so­ļus. Vi­ņi ne­iet šo ce­ļu. Pēc mā­cī­tā­ja do­mām, tad, kad cil­vēks sāk mek­lēt Die­vu, dzī­ves jē­gu, pa­tie­sī­bu, mek­lēt at­bil­des uz jau­tā­ju­miem – kas es vis­pār es­mu, ko es da­ru, tad tas ir pa­rei­zais vir­ziens. Ša­jā brī­dī Dievs pats sāk rā­dīt ce­ļu un ik­vie­nam cil­vē­kam ro­das jau­tā­ju­mi, at­rai­sās pār­do­mas, ta­ču dau­dzi at­ļauj tam no­slāpt ik­die­nī­bā. «Es es­mu sa­vā ga­rī­go mek­lē­ju­mu ce­ļā gā­jis caur hin­du­is­mu, es­mu in­te­re­sē­jies par diev­tu­rī­bu un lat­vie­šu fol­klo­ru. Mans ga­rī­go mek­lē­ju­mu ceļš ma­ni ir at­ve­dis pie Kris­tus un Vi­ņa Baz­nī­cas un mā­cī­tā­ja kal­po­ša­nas,» stās­ta mā­cī­tājs.

Gai­šu prā­tu

Mā­cī­tājs pa­už vie­dok­li, ka jaun­ajai pa­au­dzei šis ir ļo­ti grūts laik­mets, jo vis­ap­kārt ir tik daudz iz­ai­ci­nā­ju­mu, pār­bau­dī­ju­mu, kār­di­nā­ju­mu! Mēs dzī­vo­jam in­for­mā­ci­jas pār­blī­vē­tī­bā, un ta­jā vi­sā var ļo­ti ātr­i ap­jukt. Pa­vlo­vičs ir pār­lie­ci­nāts, ka jau­nī­ba ir tas laiks, kad cil­vē­kam ir jā­iz­da­ra lie­las iz­vē­les, ku­ras ie­tek­mēs vi­su vi­ņa dzī­vi. «Tra­kā­kais, ka jaun­ie­ši to pat ne­ap­jauš,» sa­ka mā­cī­tājs. Va­rē­tu lik­ties, ka iz­vē­les, ku­ras iz­da­rām jau­nī­bas ga­dos, tā­di mir­kļa im­pul­si vien ir, bet vē­lāk pār­lie­ci­nā­mies par to, ka bi­jām ne­ap­do­mī­gi un pa­vir­ši. Tā­pēc ti­cī­ba uz Die­vu ir tā, ku­ra pa­līdz ne­ap­jukt ta­jā in­for­mā­ci­jas jūk­lī, kas ir ap mums, un pa­līdz kon­kre­ti­zēt da­žā­das vēr­tī­bu sis­tē­mas. Ti­cī­ba pa­līdz šīs lie­tas sa­šķi­rot, sa­prast un pie­ņemt lē­mu­mus. «Es es­mu pa­tei­cīgs Die­vam par to, ka Viņš ma­ni at­ra­da un ve­da pie ti­cī­bas ma­nā jau­nī­bā, kad es vēl dau­dzas sa­vas lie­lās iz­vē­les ne­bi­ju iz­da­rī­jis,» stās­ta mā­cī­tājs. Pēc vi­ņa do­mām, la­bā­kais, kas ar jaun­u cil­vē­ku var no­tikt, ir tas, ka viņš iet pa šo da­bis­ko ce­ļu, mek­lē at­bil­des uz ek­sis­ten­ci­āliem jau­tā­ju­miem un spēj jau­nī­bas ga­dos arī tās at­rast. Jau­nī­bai pie­mīt ener­ģi­ja un spēks, ta­ču jā­māk to ne­iz­mai­nīt sīk­nau­dā.

Nā­kot­nes vī­zi­ja

Ir ie­ce­rē­ti da­žā­di pro­jek­ti, bet vis­a cen­trā ir cil­vēks. Tam pēc sa­vas bū­tī­bas va­jag pa­vi­sam ne­daudz. Vie­tu, kur at­slā­bi­nā­ties un iz­rau­ties no ik­die­nas vā­ve­res ri­te­ņa. Cil­vē­kam ir jā­dod ie­spē­ja pa­būt vie­nat­nē ar se­vi un Die­vu. Mā­cī­tājs stās­ta, ka Ame­ri­kā lie­lu po­pu­la­ri­tā­ti ie­gu­vu­šas mikro mā­jas. Te nav ru­na ti­kai par kā­du jaun­u pie­eju būv­nie­cī­bai, bet par ne­ie­ras­tu ska­tu uz dzī­vi. Tas ir vien­kār­šī­bas un pie­ti­cī­bas skais­tums. Pie mums, Lat­vi­jā, šāds mikro mā­jas pie­mērs nav ma­nīts. «Man ir ie­ce­re – mē­ģi­nā­sim eks­pe­ri­men­tā­lā kār­tā uz­bū­vēt vie­nu šā­du mikro mā­ju te­pat pie mums Skul­tē, lai cil­vē­ki var at­braukt ga­rī­gi at­vel­dzē­ties, pa­būt lūg­ša­nās, maz­liet pa­strā­dāt pie diev­na­ma un pa­lū­ko­ties uz dzī­vi un dzī­vo­ša­nu no ci­ta ska­tu pun­kta,» sa­vās ide­jās da­lās mā­cī­tājs.

Pilna intervija