„Mācītājs kādreiz Līderu skolā teica tā: „Ja tu netiksi galā ar savām rakstura problēmām, tad tu pacelsies, bet drīz atkal nokritīsi.” ”
Principā es biju ļoti patstāvīgs cilvēks, kurš pats visu nosaka un plāno savu dzīvi. Visu darīju tā, kā es to sapratu – pieņēmu savus lēmumus un pēc tiem arī rīkojos”, stāsta Dace.
Dace vēlējās tikt galā ar savā rakstura problēmām un iepazīstot draudzes „Kristus Pasaulei” mācību, zināja, ka tur būs mācītāji, kas vadīs viņas garīgo izaugsmi un palīdzēs pilnveidoties kā ticīgam cilvēkam.
„Es biju nolēmusi, ka paklausīšu vadītājiem un no visas sirds centīšos darīt pareizi. Es patiešām ļoti centos, bet dažas lietas darīju pa savam, tā – kā man likās pareizi.
Es apprecējos un izveidoju savu ģimeni. Tajā brīdī parādījās mana rakstura problēmas, – nepakļaušanās, mantkārība un neuzticēšanās Dievam. Sākumā problēmas vairāk skāra manu ģimeni. Es gribēju par katru cenu mainīt sava vīra Daiņa dzīvi. Mantkārība izpaudās kā nepatika pret viņa darbu, pirmkārt, jau tā kaitīguma dēļ, un, otrkārt, es neredzēju Dainim tur nekādas izaugsmes iespējas, kas arī nozīmēja nekādu algas pielikumu. Es nebiju mierā ar to algu, kas viņam bija un noteikti gribēju, lai viņš censtos un darītu visu, lai kaut ko mainītu. Es uzskatīju savu vīru par neuzņēmīgu, pārāk kautrīgu un nemērķtiecīgu. Es ļoti gribēju, lai viņš pelna vairāk, lai mums ģimenē nebūtu nekādu vajadzību. Es nespēju uzticēt savam vīram ģimenes apgādāšanu. Šo nastu es krāvu uz saviem pleciem, neuzticoties nevienam, ne savam vīram, ne Dievam. Tas nesa līdz satraukumu, strīdus, nomāktu garastāvokli un virkni nepareizu lēmumu.”
Dace turpina: „Mācītājs bija uzticējis man vadīt mājas grupiņu, ko pēc neilga laika pazaudēju, jo biju aizņemta ar savām finansiālajām problēmām, un tas man neļāva ar visu sirdi kalpot cilvēkiem un evaņģelizēt.
Tā kā mums ir labi garīgie vadītāji, tad mācītājs man norādīja, ka es dzīvoju nepareizi, bet šo aizrādījumu es nespēju pieņemt. Man likās, ka mācītājs neizprot manu situāciju, nemaz negrib un necenšas iedziļināties manās problēmās. Visas nebūšanas, kas bija pirms tam uzplaiksnīja ar jaunu sparu un vēl vairāk postīja manu dzīvi, darot mani īgnāku un neciešamāku attiecībās, īpaši ģimenē.
Kļuva arvien sliktāk un manā dzīvē ienāca depresija. Visas savas dusmas es izgāzu uz vīru. Ģimenē strīdējos par katru sīkumu. Kaut arī pati to nemaz negribēju un jutos pēc katra strīda slikti. Šīs dusmas un neapmierinātība nāca no manis ārā, un es tās nespēju kontrolēt. Biju pārliecināta, ja es tagad nomirtu, es nonāktu ellē. It kā biju ticīgs cilvēks, bet nebiju iemācījusies paļauties un uzticēties Dievam,” par savu pieredzi stāsta Dace.
„Es mēģināju cīnīties pati ar saviem spēkiem, lasot Bībeli un lūdzot savā kambarī, bet man neizdevās atbrīvoties. Janvārī es pieņēmu lēmumu cīnīties un braukt uz inkaunteru. Tas bija kā pagrieziena punkts. Inkaunterā es godīgi atzīmēju visu anketā, nožēloju un atteicos no visiem saviem grēkiem. Aizlūgšanas laikā es neko īpašu nepiedzīvoju. Mani nepameta sajūta, ka jāiet lūgt arī savam mācītājam piedošana par nepaklausību. Šis solis man bija ļoti grūts. Skaidri sapratu, ja es to neizdarīšu, tad nepiepildīšos ar Svēto Garu, bet man tas bija ļoti svarīgi. Saņēmos to izdarīt, un tajā brīdī notika atbrīvošanās. Manā sirdī ienāca patiesa Dieva bijība. Dievs uzrādīja manā acu priekšā pulksteni, kura rādītāji ir uz divpadsmitiem, un, ja kāds no rādītajiem pavirzās kaut vai par vienu minūti uz priekšu, tad ceļš ved uz elli, nevis uz Debesīm. Ja es neizpildu savus pienākumus precīzi, kā man to nosaka Dievs, tad es eju uz elli.
Rezultāti:
Mans vīrs saka, ka esmu pilnībā mainījusies pēc šī inkauntera. To ievēro arī apkārtējie cilvēki. Gadās reizes, kad sadusmojos, bet spēju paturēt emocijas pie sevis un neizgāžu dusmas uz savu vīru. Es mācos paļauties un pilnībā uzticēties Dievam. Es esmu viena no tiem, kas ies līdz galam, lai arī ko tas man maksās.”
0 komentāri
Uzraksti, ko domā