Šodien un rīt partiju pārstāvji atkārtoti dosies uz Melngalvju namu, lai ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu runātu par jaunas valdības veidošanu. Nacionālās apvienības nostāju skaidro tās vadītāji Raivis Dzintars un Gaidis Bērziņš, ar kuriem sarunājās Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs no la.lv

V. Krustiņš: – Premjers Valdis Dombrovskis atkāpjoties sacīja, ka vajadzīga valdība, kurai ir “skaidrs Saeimas vairākuma atbalsts un kura ar jaunu uzticības mandātu spēs risināt valstī esošās problēmas”. Tomēr tagad redzam, ka jauno valdību mēģina taisīt no “veciem produktiem”. Vai politiskie apstākļi pēc Dombrovska demisijas ir mainījušies? Un kā tas attiecas uz Nacionālo apvienību?

R. Dzintars: – Viens no jaunumiem, kas izskanēja tūlīt pēc Dombrov-ska atkāpšanās – koalīcijas paplašināšana ar Zaļo un zemnieku savienību, pamatojot, ka tā valdībai būs vieglāk pieņemt lēmumus un nevajadzēs uztraukties, ka kāds no koalīcijas partneriem varētu “iespītēties”. Acīmredzot tas ir tēmēts uz Nacionālo apvienību. Man gan labticīgi gribas domāt, ka Ministru prezidenta demisijas iemesls bija atbildības uzņemšanās par Zolitūdes traģēdiju, nevis valdības pārkārtošanas manevri. Diemžēl pats Dombrov-skis ar saviem izteikumiem rada šīs neskaidrības. Ja runā par ZZS iesaistīšanu valdībā, katrai situācijai ir plusi un mīnusi. Tīri proporcionāli tas nozīmē, ka NA ietekme valdībā kļūst mazāka, taču tas varētu būt tālredzīgs solis, domājot par 12. Saeimas vēlēšanām. ZZS rīcība pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām ir liela jautājuma zīme, un es esmu gatavs derēt, ka viņi neteiks kategorisku “nē” koalīcijai ar “Saskaņas centru”. Tāpēc, protams, labāk, ja mēs jau tagad ieskicējam pēcvēlēšanu valdības modeli.

G. Bērziņš: – Ja runā par līdzšinējiem strīdiem koalīcijā, domāju, ka premjers varēja rast risinājumu, ja viņš to būtu ļoti gribējis, un tāpēc nebija jāatkāpjas.

R. Dzintars: – Ja “Vienotība” ar “stabilitāti” saprot to, ka NA turpmāk valdībā būs klusa un nemanāma, neiestāsies par saviem vēlētājiem būtiskiem principiem, tad to mēs nevaram solīt.

M. Antonevičs: – Kādu jūs redzat nākamo Ministru kabinetu – tā atkal būs “tiesiskuma un reformu valdība” vai vajadzīgi citi akcenti?

– Mēs nekad neesam stingri turējušies pie šiem apzīmējumiem, jo būtiskāk ir tas, kā tie atspoguļojas darbos. Līdzšinējā valdība arī demogrāfijas uzlabošanu bija nosaukusi par prioritāti, bet zinām, kādas cīņas NA bija jāizcīna, kad vajadzēja atbalstīt konkrētus pasākumus.

G. Bērziņš: – Veidojot jauno valdību, būtu svarīgi visiem tās dalībniekiem apsēsties pie viena galda un vienoties par būtiskākajiem darāmajiem darbiem līdz Saeimas vēlēšanām. NA prioritātes ir Satversmes preambulas pieņemšana, uzturēšanās atļauju izsniegšanas ierobežojumi, arī vairāki jautājumi no sociālekonomiskā bloka. Mēs gribētu rast atbildes no nākamajiem koalīcijas partneriem arī par “Citadeles” bankas pārdošanas procesu, “Lattelecom” un LMT apvienošanu, mikrouzņēmuma nodokļiem un vēl vairākiem citiem jautājumiem.

– Ja runā par Satversmes preambulu, jāteic, ka Valsts prezidents Andris Bērziņš jau devis mājienu, ka tā, viņaprāt, nav nepieciešama. Bet tieši prezidents ir tas, kurš nosauc valdības vadītāju…

R. Dzintars: – Nedomāju, ka tas būs nosacījums jaunajam valdības vadītājam. Tiekoties ar Valsts prezidentu, gribētu dzirdēt, kādi būs viņa kritēriji, pēc kuriem, piemēram, nav pieņemams “Vienotības” izvirzītais kandidāts Artis Pabriks. Katrā ziņā mums ir pozitīva attieksme pret Pabrika kunga kandidatūru un viņš līdz šim ir atbalstījis Satversmes preambulas pieņemšanu.

G. Bērziņš: – No malas raugoties, prezidenta un “Vienotības” attiecības izskatās pēc spēles, kur viss līdz galam netiek pateikts. Tomēr es ceru, ka nevienam no iesaistītajiem neradīsies doma “spēlēties smilškastē” ar Latvijas valstij būtiskajām vērtībām, kas ir ierakstītas preambulā.

V. Krustiņš: – Pēdējā laikā jūs politiski esat cīnījušies galvenokārt ar “Saskaņas centru” un Nilu Ušakovu. Bet vai tuvumā nav daudz “indīgāki” ienaidnieki? Piemēram, Ainārs Šlesers veido partiju, kuras rindās redzami arī bijušie nacionālisti – Jānis Straume un Vents Balodis. Daudziem varētu rasties jautājums – kas te īsti notiek?

R. Dzintars: – Nacionālā apvienība ir radusies, apvienojoties “Visu Latvijai” un “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, taču tas ir jauns politiskais spēks ar jauniem ideoloģiskajiem standartiem. Ne visiem līdzšinējiem biedriem šī latiņa ir pārvarama. Ja kādam tas nav pieņemami, bet viņš grib palikt politikā, tad ir jāmeklē citas iespējas. Vai tas ir Šlesers, Repše vai kāds cits, pie kura doties, – tas ir gaumes jautājums.

– Ne tikai, tas ir principu jautājums. Tiek solīta “nacionālā izlīguma” valdība. Un par to nerunā tikai Šlesers, bet arī daudzi citi – Saeimas komisija ar Ilmāru Latkovski priekšgalā, Valsts prezidents Andris Bērziņš, “tautas kustības” veidotāja Ingūna Sudraba un tā tālāk.

R. Dzintars: – Esmu pārliecināts, ka Šleseram tāpat kā “Saskaņas centram” tas ir tikai lozungs, lai novestu mūs labi zināmas kaimiņvalsts ietekmes sfērā. “SC” balsojums referendumā par krievu valodu kā valsts valodu bija skaidrs apliecinājums, ko šis politiskais spēks pārstāv un kādas ir tā intereses. Ja saukļi par “izlīgumu” un “tautu draudzību” ir nepieciešami, lai piesegtu “SC” ņemšanu valdībā, tad tā ir vāja maskēšanās. “SC” no tā sauktajām latviskajām partijām šobrīd ir vajadzīga divu veidu palīdzība. Pirmkārt, jāatrod partneris, kas kopā ar viņiem varētu dalīt ministru krēslus un, otrkārt, jāatrod dažādas mazas organizācijas, kas varētu sašķelt latviešu vēlētāju balsis un mazināt to pārstāvniecību nākamajā parlamentā.

G. Bērziņš: – Man gan šķiet, ka nevis NA cīnās ar Ušakovu, bet viņš cīnās pats ar sevi. Tie argumenti, kas parādās publiskajā telpā par Rīgas domes un Rīgas būvvaldes darbu, ir nepatīkami pašam Ušakovam, un viņš par tiem ļoti nevēlas runāt. Tas parādās arī komunikācijā ar žurnālistiem. Bet, runājot par jauniem politiskiem “projektiem”, jāņem vērā, ka aiz tiem stāv ne tikai politiskās, bet arī ekonomiskās intereses.

– Jautājums – ko jūs liksiet pretī? Pēdējā laikā rodas iespaids, ka tieši nacionāļi ir tie, kuri saņem visvairāk uzbrukumu. Tostarp no jūsu partneriem, ar kuriem tagad gatavojaties atkal strādāt kopā.

R. Dzintars: – Mēs uz valdību nekad neesam skatījušies kā uz “draugu klubu”. Mums tas ir “cīņas lauks”, kur aizstāvēt savas idejas. Var mainīties partiju proporcija, ministru amatu sadalījums, bet ne principi.

– Vai būs konkrētas prasības ar konkrētiem termiņiem? Piemēram, Satversmes preambula jāpieņem līdz nākamā gada oktobrim un tā tālāk.

R. Dzintars: – Jā, noteikti! Ne jau velti NA sauc par “izspiedējiem”, jo mēs savās prasībās esam konkrēti un neatlaidīgi. Un tieši Satver-smes preambulas pieņemšana ir iespēja dot pretsparu Šlesera sludinātajām internacionālisma idejām.

G. Bērziņš: – Es jau minēju, ka nākamās valdības veidotājiem vajadzētu apsēsties pie galda un šos jautājumus izrunāt. Taču vispirms ir jāsagaida, lai prezidents nosauc nākamā premjera vārdu. Lai gan Latvijā gadu gaitā ir izveidojušās tradīcijas, kā parasti notiek jaunas valdības veidošanas process, šķiet, prezidenta kungs savu lomu šoreiz redz nedaudz citādu – jau viņa paša rosināto, bet vēl nepieņemto Satversmes grozījumu gaismā. Kā zināms, tie paredz paplašināt prezidenta tiesības.

M. Antonevičs: – Kā jūs vērtējat izmesto ideju par tehnisko “profesionāļu” valdību?

– Tas ir “Saskaņas” piedāvājums, un es to uztveru kā mēģinājumu ar šāda veidojuma palīdzību palielināt savu ietekmi. Mūsu politiskajā vēsturē tāda tehniskā valdība nav bijusi, un es nevaru iedomāties, kurš par to uzņemtos politisko atbildību.

V. Krustiņš: – Būtiskāks jautājums būs – kā uz šī politiskā fona jūs pārliecināsiet vēlētājus, ka viņiem jābalso tieši par NA?

R. Dzintars: – Latvijā nav nevienas citas partijas, izņemot NA, par kuru vēlētāji varētu justies droši, ka jebkādos apstākļos tā iestāsies par latvisku Latviju. Nevis deklaratīvi, pēc formas, bet pēc satura. Par latviskumu un patriotismu runā daudzi, bet nav citas partijas, kas to ņem kā galveno vadmotīvu un no kuras nevar sagaidīt nepatīkamus pārsteigumus. Tieši tas pats par “Saskaņas centru” – šobrīd to kritizē un kā pretmetu vēlas izmantot daudzi, bet, izņemot NA, nav nevienas citas partijas, kas agrāk kādā posmā nav paudušas gatavību ar saskaņiešiem sastrādāties. Atcerēsimies, ka arī “Vienotība” ar Dombrovski priekšgalā pēc 10. Saeimas vēlēšanām bija gatava veidot “izlīguma valdību”. Ja vēlētājs grib, lai valdība aizstāv latviešu kā valstsnācijas intereses, tad NA ir drošākais ieguldījums.

M. Antonevičs: – Ja atskatāmies pagātnē, tad arī pret Pabriku kā premjera kandidātu jums vajadzētu būt iebildumiem. Viņš taču bija klāt pie Abrenes “atdošanas”. Tiesa, viņš ir mainījies…

R. Dzintars: – Nav ideālu kandidātu, bet jāskatās, kura politiķa uzskati ir salīdzinoši tuvākie NA idejām.

G. Bērziņš: – Mēs vēl nezinām, kā virzīsies notikumi ar jaunās valdības sastādīšanu, taču, ja tiks izvirzīts Pabriks, tad tas ir labs iemesls atgriezties pie jautājuma par izglītību latviešu valodā. Pabrika kungs ir izteicies labvēlīgi par šo ideju.

R. Dzintars: – Bet jāprasa paraksts, jo runā daudzi, bet, kad nonāk pie lemšanas, tad apņēmība kaut kur pazūd.