Pirms diviem mēnešiem Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs kopā ar vēl 41 Eiropas Padomes dalībvalstu ārlietu ministru parakstīja kopīgu aicinājumu visām pasaules valstīm atcelt nāvessodu. Tomēr, lai arī Latvijā nāvessods oficiāli ir atcelts vairāk nekā 15 gadus, ir Saeimas politiķi, pie tam gan no pozīcijas, gan opozīcijas, kuri aicina Latvijā atjaunot nāvessodu. Viņiem piebalso arī konservatīvie kristieši, kuri uzskata, ka nāvessoda atcelšana ir pretrunā Bībelei, kurā teikts, ka nāvessods ir Dieva griba.

Nāvessods ir Dieva griba
Nāvessoda atjaunošanu atbalsta arī Latvijas Kristīgā radio prezidents Tālivaldis Tālbergs, kurš aprinkis.lv saka:

„Dievs ļoti skaidri norāda gadījumus, kad ir izpildāms nāvessods. Tas ir Ceturtajā Mozus grāmatā: „Bet, ja kāds kādu ir ar dzelzs priekšmetu tā sitis, ka tas ir miris, tad viņš ir slepkava, un tas lai mirst kā slepkava. Vai, ja kāds kādu sit ar koka priekšmetu, kas tam ir rokā, no kā arī var mirt, un ja viņš tā sit, ka otrs ir miris, tad tāds ir slepkava un sodāms ar nāvi. Vai ja kāds kādu sit ar koka priekšmetu, kas tam ir rokā, no kā arī var mirt, un ja viņš tā sit, ka otrs ir miris, tad tāds ir slepkava un sodāms ar nāvi.

Kā izveidojies priekšstats, ka nevajag nāvessodu? Ļoti vienkārši, Dieva likumu vietā tiek liktas humānisma idejas. Un, ja tā, tad bērnudārzā var ienākt bandīts, noslepkavot gulošus bērnus, bet visai sabiedrībai pret šo noziedznieku ir jāattiecas saudzīgi un humāni. Ja sabiedrība grib dzīvot pēc Dieva likumiem, tad nāvessodam ir jābūt. Patīk vai nepatīk. Melo visi tie mācītāji un garīdznieki, kuri saka, ka nāvessods nav biblisks. Ja cilvēks dzīvo bez Dieva, tad viņš meklēs visādus variantus, kādā veidā nāvessodu atcelt, jo pēc nāves viņam viss ir beidzies.’”

Jānis Dombrava par cilvēkiem, kas nav pelnījuši dzīvot
Viens no tiem, kas atbalsta nāvessoda atjaunošanu, ir Saeimas deputāts no Nacionālās apvienības Jānis Dombrava. Viņš ir pārliecināts, ka nāvessodu ne tikai vajag atjaunot, bet to ir arī iespējams izdarīt, neraugoties uz tik populārajiem aizbildinājumiem ar starptautiskajām konvencijām un Latvijas uzņemtajām starptautiskajām saistībām. Turklāt deputāts ir pārliecināts, ka arī Eiropa agri vai vēlu atgriezīsies pie konservatīvām vērtībām un nevainīga cilvēka dzīvību vērtēs augstāk nekā slepkavas cilvēktiesības.

Viņš uzskata, ka „atsevišķos gadījumos, kas ir 100 procenti pierādāmi un kur tiek pārkāptas jebkuras morāli ētiskās normas, nāvessods ir attaisnojams un vienīgais soda veids.”

„Te saskaras cietušā un viņa tuvinieku ciešanas pretstatā varmākas tiesībām. Kā piemēru var minēt Nīderlandes gadījumu, kur persona, kas nākusi no Latvijas, bija pastrādājusi dzimumnoziegumus un to vairākkārt filmējusi. Šķiet, ar 80 mazgadīgiem bērniem. Šāda cilvēka dzīvība nav saglabājama. Bet viņam tika piespriesti tikai 19 gadi cietumā un psihiatriskā ārstēšana. Bet te ir pārkāptas morāli ētiskās normas, vaina ir 100 procenti pierādāma, un tur nav nekāda runa, ka šis cilvēks varētu būt noderīgs sabiedrībai. Viņš ir rīkojies pret sabiedrības interesēm, tās būtiski pārkāpis.

Ja tas ir sērijveida slepkava vai dzimumnoziegumu veicējs, kuru ir grūti raksturot kā cilvēku, absolūti degradējusies persona, tad tas ir attaisnojams soda veids no sabiedrības interešu viedokļa. Arī no tuvinieku viedokļa, ka viņiem tāds nav ar saviem nodokļiem jāuztur,” savu pārliecību argumentē Dombrava.

Viņš uzskata, ka nāvessoda atjaunošana varētu atturēt daļu cilvēku no nozieguma pastrādāšanas. Par pašreiz uz mūžu ieslodzītajiem Dombrava saka: „Uz mūžu ieslodzītos var atbrīvot pēc 25 gadiem, turklāt var notikt bēgšana. Manuprāt, šī persona nav pelnījusi, lai tās dzīvību saglabātu, jo viņš ir dzēsis citu dzīvības, sapostījis citu cilvēku dzīves, turklāt apzināti.

Dombrava stāsta par noziedzniekiem, kuri nav pelnījuši dzīvot: „Šajos jautājumos daudzi cilvēki ir humānisti līdz brīdim, kad tas notiek ar viņiem tuvu cilvēku. Tajā brīdī pazūd šī cilvēka vērtība iepretim upura vērtībai. Man pašam skolas laikā bija gadījums, kad skolas biedrenes māsīca tika nogalināta kopā ar nesen laulāto vīru. Kafejnīcā ienāca narkomāns, kuram bija nepieciešama nauda kārtējai dozai, un nogalināja pārdevēju un šo jauno pāri. Viņa guvums bija tikai daži desmit latu, bet tika dzēstas dzīvības.

Kad redzēju, ka klases biedrene izplūda asarās, mana attieksme vairs nebija neitrāla. Atnāk kaut kāda degradējusies persona, kura kārtējai devai ir gatava noslepkavot. Tāds cilvēks, manuprāt, nav pelnījis dzīvot. Viņš ir pārkāpis to robežu, kur iespējama apžēlošana. Es ticu, ka zaglis var laboties, varbūt arī slepkava, bet, ja cilvēks ir nogalinājis vairākus cilvēkus, vai to darījis atkārtoti, manuprāt, tur tās labošanās iespējas ir izsmeltas.”

„Latvijā atjaunot nāvessodu ir reāli”
Dombrava teic, ka, neskatoties uz ratificētajām starptautiskajām konvencijām, Latvijā tomēr ir visas iespējas atjaunot nāvessodu, bet viegli tas nebūšot: „Viegli tas nebūtu šīs neoliberālās ideoloģijas dēļ, kad morāli degradējušies cilvēki tiek stādīti augstākā vērtībā nekā sabiedrības veselā daļa. Taču domāju, ka pastāv šāda iespēja. Ja Latvijas politiskā vide nolemj vērsties starptautiskās institūcijās, argumentējot, lai visā Eiropā tiek atjaunots nāvessods, tad tas ir reāli.

Varam atteikties no atsevišķām starptautiskām vienošanām, ja Latvijas sabiedrība un politikas elite uzskata, ka nāvessods ir attaisnojams soda veids atsevišķos ļoti smagos noziegumos. Jautājums ir – vai ir politiskā griba.”

Jautāts, vai nāvessodu būtu pelnījis arī kāds, kurš vainojams Zolitūdes traģēdijā, Dombrava atbild: „Es nedomāju, ka par to būtu piespriežams nāvessods, bet kriminālatbildība ar reālu cietumsodu gan. Ja mēs paskatāmies senatnē, tad šīs tradīcijas dažādās kultūrās bija atšķirīgas. Ja arhitekts, būvnieks bija uzcēlis māju, kura sabrūk, vai kurai iegrūst jumts un iet bojā cilvēks, tad šie soda veidi bija dažādās kultūrās atšķirīgi. Bet lielākoties bija paredzēts, ka tad, ja iet bojā kāds tuvinieks, tiek izpildīts nāvessods šī būvnieka tuviniekam, bet, ja dzīvību zaudē pats saimnieks, tad nāvessods pienākas pašam būvniekam. Tas uzlika ļoti augstu pienākumu latiņu ikvienam, kas izvēlējās šādu arodu. Tas ir viens no cēloņiem, kādēļ daudzas celtnes stāv līdz pat šai dienai, jo primārais bija nevis, kā lētāk un ātrāk uzcelt, bet kā uzbūvēt kvalitatīvāk, drošāk un skaistāk. Kad celtnēm cēla kupolus, sijas tika nostiprinātas daudz reižu vairāk nekā bija nepieciešams, lai būtu garantija, ka šī celtne stāvēs nevis divus gadus, kā tagad dod garantiju, bet vairākus simtus gadu.”

Kārlis Seržants: „Nāvessoda atcelšana bija neprāts un muļķība”
Nāvessoda atcelšanu kritizē ar Saemas deputāts Kārlis Seržants, kurš saka, ka šis soda mērs pirmām kārtām jāpiemēro par slepkavība vainu pastiprinošos apstākļos, kur ir divi un vairāk vainu pastiprinošu apstākļu – spīdzināšana, nepilngadīgais, grūtniece, izvarošana. „Šādos gadījumos es nešaubīgi tiesneša vietā dotu nāvessodu,” teic Seržants un piebilst, ka tas bija „neprāts un muļķība”, kad Latvijā atcēla nāvessodu.

Viņš skeptiski raugās uz to, ka Latvijā atkal varētu atjaunot nāvessodu, jo „tagad ir pagājuši gadi, un saprotu, ka atpakaļceļa vairs nav.” „Diemžēl mēs nevaram neko mainīt, lai vai kādi notikumi izraisītu diskusiju. Taču padiskutēt un parunāt par to vajag,” spriež deputāts.