Draudzē „Kristus pasaulei” no 1. Janvāra plkst.12.  – 10. Februārim plkst.12.00 noticis 40 dienu gavēnis.
39 gavēņa dienā Dievs noveda draudzes mācītāja Mārča Jencīša dzīves draugu Gannu Jencīti debesīs, bet 40 dienā ellē. Kāpēc? Lai Tu un es par to uzzinātu un vēlreiz pārliecinātos par Dieva, debesu un elles realitāti!.- Spektrs.com ziņo Ganna Jencīte no www.marcisjencitis.lv

„Cilvēks nedzīvo no maizes vien!” (Mateja evaņģēlijs 4:4)

Savā gavēņa plānā biju rakstījusi, ka vēlos gavēt tieši tā, kā to darīja Jēzus tuksnesī. Pēc 40 dienu gavēņa Jēzus dzīvē atnāca zīmes, brīnumi un dziedināšanas. Es gribu, lai kaut kas arī manā dzīvē sāk notikt! Gribu piedzīvot izlaušanos, iziet no tuksneša.
Gavēnis nebija viegls. Priekšpēdējā dienā, es sēdēju gultā, lūdzu Dievu un lasīju šo Rakstu vietu: „Cilvēks nedzīvo no maizes vien”. Tikai tas, kas gavē ilgi un no sirds, var pa īstam saprast šo Rakstu vietu! Un tad ar mani notika kaut kas ļoti īpašs. Kaut kas tāds, ko pirms tam nebiju piedzīvojusi. Bija tāda sajuta, it kā es sastingstu. Sēžu gultā un nevaru pakustināt ne rokas, ne kājas. Tad es kaut kur pacēlos gaisā. Es dzirdēju un redzēju visu, kas notika man apkārt, un tomēr es biju citur. Mana miesa bija palikusi sēžot gultā, bet es pati, mans gars bija pacēlies gaisā. Centos kaut ko lūgt Dievam, bet nevarēju neko pateikt. Tad sajutu, kā Tas Kungs uzrunā mani: „Nesaki neko. Klusē un izbaudi Manu tuvumu!” Es nevaru izstāstīt to laimes sajūtu, kā tas ir, kad Dievs mani paņem Savās rokās! Kad Viņš mani piespiež Sev tik tuvu klāt, kā vēl nekad agrāk! Viņa godība bija tik liela un spēcīga, ka es pilnīgi aizmirsu par maizi un visām citām lietām. Gribējās vēl un vēl palikt Viņa tuvumā. Vēl mazliet! Es teicu: „Negribu doties atpakaļ! Te ir tik brīnišķīgi. Gribu palikt pie Tevis! Man ir tik labi!” Man pietrūkst vārdu, lai to izstāstītu. Tad, kad piedzīvojam kaut ko tādu, tikai tad pa īstam saprotam, ka nedzīvojam no maizes vien! Mēs dzīvojam no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes. Tas, ka varam elpot, tas ir Dievs. Tas, ka esam iepazinuši Dievu, ir pateicoties Viņam. Kam mums maize, ja mums nav Viņš? Man bija tik labi pie Viņa. Bet mans lūgšanas laiks gāja uz beigām. Un tad Viņš man teica: „Bet tagad, Mana meita, skrien! Tev ir vēl citi darbi darāmi. Es esmu visur esošs. Es esmu visur. Es atkal gaidīšu tevi. Gaidīšu to brīdi, kad mēs tiksimies.” Dievs ir tik ļoti labs! Kāpēc Viņš tā var pagodināties? Tāpēc, ka mēs esam paklausīgi Viņam. Tāpēc, ka mēs dodam Viņam, tāpēc, ka mēs cenšamies mīlēt Viņu. Ne vienmēr mums sanāk, bet mēs cenšamies.
Nākamajā dienā bija pēdējā gavēņa diena, un es atkal biju lūgšanā. Un ar mani atkal notika vēl viens piedzīvojums. Ripoju pa kaut kādu tuneli. Sirds bija apstājusies. Es vairs neelpoju. Manas rokas un kājas piepeši bija kļuvušas nedabiski lielas. Šajā ceļā lejup visu laiku mijās tumsa ar gaismu. Tad es nonācu kādā vietā. Tur bija tik šausmīgi grūti! Man bija sajūta, ka es visu laiku mirtu, un tomēr nenomirstu. Tad kaut kas briesmīgi liels vēlās man virsū, melns kā akmens. Tas mani spieda nost. Bija lielas mokas, bet nāve nenāca, lai atbrīvotu mani no šīm ciešanām. Visapkārt man bija cilvēki. Arī viņi mira drausmīgās mokās, taču tā arī nevarēja nomirt. Tad es sāku histēriski kliegt: „Dievs! Lūdzu, ņem mani projām no šejienes! Man sāp, es negribu šeit!” Sāku krist panikā. Ja nu es vairs nekad no šejienes netieku ārā?! Vai es palikšu un mocīšos šeit vienmēr? Tas bija tik nepanesami smagi. Tas bija pilnīgs pretstats tam, kas ar mani bija noticis iepriekšējā rītā. Es kliedzu un saucu Dievu palīgā. Tad nāca tāds kā grūdiens. Atmodos savā istabā, savā gultā. Biju tik laimīga, ka esmu šeit! Biju tik laimīga, ka Dievs mani neatstāja tajā vietā. Tad es jautāju Dievam: „Ko tas viss nozīmē?”
Dievs pirmajā rītā atklāja man mazu daļiņu no Viņa godības. Viņš deva man iespēju sajust, kā tas ir – būt Viņa klātbūtnē. Tur ir tik brīnišķīgi! Pēc tam vairs nemaz negribas atgriezties uz zemes, kur ir tika daudz ļaunuma un nepilnību. Bet otrā rītā man tika parādīta maza daļiņa no tās vietas, kur Dieva žēlastības vairs nav. Tur ir briesmīgi. Tā ir Izmisuma valstība.
Dievs ir tik labs, viņš atklāj Sevi un atklāj patiesību par debesīm un elli. Ir tik daudz cilvēku, kuri dzīvo bez Dieva un nezin, ka bez šīs pasaules pastāv vēl cita realitāte, kurā viņi pavadīs visu mūžību. Ja viņi būs atsaukušies Dieva mīlestībai un atdevuši savas sirdis Jēzum, tad viņi nonāks debesīs. Ja viņi šajā dzīvē būs noraidījuši Jēzu Kristu, viņi nonāks ellē. Viņiem esam vajadzīgi mēs, kristieši, lai stāstītu šīs patiesības un lai vestu pie Jēzus!