Raivis Dzintars  (VL!TB/LNNK) 

(4.maijā, Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 22.gadadienā)

Saprotu, kāpēc dažiem 4. maijs nerada svētku noskaņu. Daudzi tā laika politiķi vēlāk faktiski turpināja Latvijas valstiskuma nīdēšanu tikai citām metodēm, atšķirīgā veidā. Dzirdētas diskusijas arī par to, vai okupācijas varas iestādes – Augstākās Padomes – lēmums bija pareizākais veids 1918. gada 18. novembrī dibinātās Latvijas atjaunošanai. Un tomēr starptautiskā sabiedrība un mēs paši esam atzinuši šo datumu par Latvijas atjaunošanas brīdi un kā tāds tas ir svēts simbols, kas jātur augstā godā.

Vairums latviešu 4. maiju atceras nevis politiskās vai juridiskās dimensijās, bet cilvēcīgi – kā tautas spēka izpausmi un okupācijas važu nomešanu.

Latvijas valsts pastāvēšana bija pārtraukta nevis kaut kādas abstraktas nejaušības dēļ, bet noziedzīgas okupācijas rezultātā. Atjaunot valsti nozīmē nevis tikai formālu nosaukuma un simbolikas maiņu, bet mērķtiecīgu okupācijas seku novēršanu. No šāda viedokļa 4. maija misija nav izpildīta. Tas pagaidām ir vēl nepilnīgs simbols, kurš pabeigtību var iegūt tikai ar konkrētu uzdevumu pildīšanu valsts pārvaldes procesā.

1)      Vēsturiskais taisnīgums labākajā gadījumā ir tikai iedīglī

Ja augstas amatpersonas okupācijas karaspēka iebrukumu un tās režīma uzvaras joprojām tulko kā „atbrīvošanu”, tad neatkarīgas valsts pamati vēl ir šķībi. Ja okupantu simbolika jauniešu apģērbos un automašīnu dekorācijās joprojām ir nesodāma norma, bet okupācijas pretinieku – leģionāru – godināšana ir amatpersonu „aizliegtais auglis”, tad Latvijas valstiskuma formai saturs joprojām ir daļēji vecais.

2) Valsts valodu apgūst, bet nelieto un neciena

Var atsaukties uz Valsts valodas aģentūras pētījumu secinājumiem, ka uzlabojas situācija valsts valodas zināšanas jomā, bet tā joprojām ir nestabila no lietošanas un attieksmes viedokļa. Bet vēl precīzāk stāvokli raksturo nesenā referenduma rezultāti, kas parāda, ka ceturtdaļa miljona Latvijas pilsoņu vienkārši un nepārprotami atbalsta veco okupācijas laika kārtību. Par vēl lielāka nepilsoņu daudzuma viedokli šādu datu nav, bet nav arī liela pamata apšaubīt absolūtā vairākuma viedokli. Augstas valsts amatpersonas gandrīz no visām partijām netieši pauž atbalstu divvalodībai ar vietējiem žurnālistiem runājot svešvalodā.

3) Valstī organizēti darbojas ārvalstu finansēti politiski grupējumi

Drošības iestādes ir atzinušas, ka divvalodības kampaņa Latvijā organizēta ar ārvalstu līdzekļu palīdzību. Personas, kas saistītas ar kampaņas organizēšanu, arī turpmāk plāno saņemt ārvalstu finansējumu Latvijas neatkarības pamatu graujošu pasākumu veikšanai. Ārvalstu finansētiem spēkiem ir savi plašsaziņas līdzekļi, savas politiskās partijas, nevalstiskās kustības un citi instrumenti, kas lēnām un mērķtiecīgi tiek darbināti Latvijas valstiskuma drupināšanai.

Tikmēr drošības iestādes nepiedāvā risinājumu, kā valstij naidīgo grupējumu darbību apturēt vai vismaz būtiski ierobežot. Kopš no valsts izraidīts kāds nelojāls sabiedriskais darbinieks (Kazakova izraidīšana uz Krieviju iekšl. min. Ē. Jēkabsona laikā) pagājusi vesela mūžība.

4) Kolektīvas valstiskās apziņas veidošana tiek stingri ierobežota

Padomju okupācijas pirmie upuri bija tieši nacionālās ideoloģijas un valstiskā gara veidotāji. Jebkuras okupācijas varas būtisks uzdevums ir vājināt pakļautās tautas nacionālo identitāti, graut ticību tautas autoritātēm, mazināt cilvēku piederības sajūtu pakļautās valsts struktūrām. Ikviens mēģinājums vērtēt izglītības saturu, kino vai, piemēram, sabiedriskos medijus no valstiskās audzināšanas viedokļa (pozitīvo piemēru izcelšana, vēstures izpratnes emocionālais rakurss, tradicionālā kultūra, morālās vērtības utt) ar masīvu kampaņu tiek pasniegts kā cenzūras un totalitārisma izpausme. Ieceres valsts pamatdokumentos vai valsts attīstības plānos nostiprināt vērtību dimensiju tiek cirsta saknē. Jebkāda veida nacionālisma un tautiskā gara vairošana tiek apcirsta smalki un nemanāmi, it kā šis vingrinājums visdažādākajos līmeņos būtu atstrādāts līdz pilnībai.

Secinājumi

Reizēm notikumu cēloņus var nojaust tikai no ieinteresēto pušu izdevīguma vērtēšanas. Organizatori ir redzami tikai daļēji vai nemaz, bet rezultāts apbrīnojamā saskaņā kalpo konkrētai pusei. Čeku vairs nesauc šādā vārdā, bet to, ka sistemātiski un neredzamā līmenī turpinās okupācijas laikam raksturīgie procesi, to nevar nepamanīt.

Ikvienai kustībai ir virziens. Joprojām dzīvo okupācijas seku virziens ar vislielāko ticamību ir Krievijas kā PSRS mantinieces nedalītas varas atgūšana zaudētajās teritorijās. Ikviena krīze vai sociālā neapmierinātība tiek un tiks izmantota tieši šim mērķim.

Nacionālās politikas publiska banalizēšana ir daļa no valstiskuma demontāžas. Metodes tam ir dažādas: birku kāršana („abu pušu radikāļi”, „ekstrēmisti”, Breivika atbalstītāji utt.), nacionālās politikas pretnostatīšana ekonomiskai izaugsmei (it kā šīs lietas būtu pretrunā), idilles uzburšana (apgalvojumi un tendenciozi „pierādījumi”  tam, ka nacionālais jautājums ir tik pat kā atrisināts, „visi integrējas”, runā valsts valodā utt.)

SKDS pētījumi pierāda, ka tīri intuitīvi Latvijas pilsoņu absolūts vairākums šīs likumsakarības saprot un ideoloģiski ir noskaņoti nacionāli. Politiskā līmenī tas neatspoguļojas. Viltīgā veidā nogremdētas tiek pat mazas, „nevainīgas” nacionālās ierosmes, nerunājot par pamatīgākiem soļiem.

Atgriežoties pie 4. maija, svētku sajūtu rada tautiskā, cilvēciskā puse, ne politiskā. Ticu, ka Latvija ir neatkarīga valsts pietiekoša daudzuma pilsoņu garā, pat ja politiski tam atrodami būtiski pretargumenti. Tāpēc risinājums 4. maija piepildīšanai ar saturu ir tikai viens. Latvijas iedzīvotāju informētība un sabiedriska aktivitāte nacionālo ieceru atbalstam. Bez sabiedriska spiediena valstij būtiskas lietas vienkārši iestrēgst, jo acīmredzami noteiktos politiskos līmeņos tiek apkalpoti ietekmīgāki spēlētāji.

No sirds sveicu svētkos! Tikai svētku nozīme liek šodien raudzīties tālāk par ierasti patētiskām svētku runām…