Latvijā: Rets dievnams mūsu valstī nav saskāries ar laupītājiem. Dažs aptīrīts vairākkārt – piemēram, Foļvarkas vecticībnieku baznīca apzagta divpadsmit reizes un no pagājušā gadsimta sākuma krāšņās iekārtas savā vietā palicis tikai zvans, ko draudze pagājušā kara laikā nosargājusi: vācieši gribēja aizvest pārkausēšanai, bet ticīgie atpirkās ar ģimeņu vērtslietām.
Pirms dažiem gadiem brutālu iebrukumu piedzīvoja Mežotnes luterāņu baznīca, ko mazā draudze ar lielām pūlēm gandrīz bija atjaunojusi – laupītāji izgāza durvis, taranējot ar mašīnu, un, acīmredzot saniknoti par vērtslietu trūkumu, telpas nežēlīgi izdemolēja. Pērnajā novembrī Skujenes pagasta Kosas Sv. Nikolaja baznīca zaudēja par Ķēniņa vārtiem dēvētās ikonostasa durvis ar kanoniskiem attēliem, vairākas svētbildes un altāra gleznu. Nupat jūlijā apzagta Ludzas novada Pildas pareizticīgo baznīca: laupītāji aiznesuši astoņas svētbildes, krustu un evaņģēlija grāmatu.
Uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi gadījumi, kad baznīcas apzadzēji notverti un saņēmuši kaut simbolisku sodu. Kā noziedznieku meklēšanas apgrūtinājumu policija min signalizācijas trūkumu dievnamos – dažs celts atstatu no apdzīvotajām vietām, zādzībai nav liecinieku un ielaušanos mēdz konstatēt tikai pēc vairākām dienām, kad pēdas izdzisušas. Daļa vainas esot jāuzņemas arī pašām draudzēm, kas vērtīgos rituāla priekšmetus glabā aiz viegli atmūķējamām durvīm. Likumsargus daļēji it kā var saprast: baznīca ir tāda kā otra valsts pirmajā galvenajā, kur policijai darba pāri galvai.
Bet gluži cilvēciski grūti aptvert, ka tās galvenās valsts varneši visus atgūtās neatkarības gadus tik vienaldzīgi uzlūko dievnamu aplaupīšanu. Ja uz brīvām kājām apkārt staigā cilvēki, kas no baznīcas zagtu vairākus gadsimtus vecu svētbildi uzlūko vien kā preci, tad velti cerēt, ka sabiedrībā vairosies garīgās un morālās vērtības.
Pastāv uzskats, ka dievnamu apzagšanu veicinājis robežu zudums Eiropā, dodot iespēju laupītājiem atrast kontaktus apšaubāmi iegūtu priekšmetu kolekcionāru aprindās. Tomēr, patiesības vaigā lūkojoties, redzam, ka svētnīcu apgānīšanas saknes aug no padomju laiku ateisma sludināšanas. Ticības brīvības un demokrātijas apstākļos tam pretī var celt vienīgi likuma zobenu, kas baznīcas apzadzējam cirstu krietni dziļāk nekā mazdārziņa būdas šnakermanim.
0 komentāri
Uzraksti, ko domā