Mūsu tautai joprojām sāpēja, ka latvju zeme stāv vaļā kā pušu rauta dzīsla, tomēr no cerībām bija izaugusi griba. Griba un apņēmība panākt, ka Latvija būs brīva valsts.
Latvijas Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par neatkarības atjaunošanu. Tā bija apņemšanās atjaunot savu valsti – Latvijas Republiku – un panākt, lai to atzītu de facto.
Brīvības alkas, kas bija dzīvojušas dziesmu zemtekstos, pārtapa politiskajā dokumentā. Mēs apņēmāmies panākt iespēju dzīvot atvērtā pasaulē, nepieļaut latviešu nācijas izzušanu, pašcieņas noliegšanu un turpmāku dziļu bezcerīgu ekonomisku stagnāciju.
Tolaik vēl bija daudz neatbildētu jautājumu par to, kā panākt valstisko neatkarību. Garantiju Latvijas neatkarības atgūšanai tobrīd vēl nebija.
Daudz paļāvības tika likts uz iespējamo notikumu attīstību un visas tautas gribu. Mūsu gribu stiprināja nelokāma pārliecība, ka mūsu tautas dzīvība ir mūsu brīvība, ka neatkarības atgūšana ir vienīgā iespēja izdzīvot nācijai un arī mums katram dzīvot pilntiesīgu dzīvi.
Šodien mums ir jāpateicas visiem – simtiem tūkstošiem cilvēku, kas paveica šķietami neiespējamo – atguva Latvijas valsti. Mums jāpateicas visiem – gan Helsinki 86, gan Vides aizsardzības klubam, gan pilsoņu komitejām, gan Tautas frontei, katram, katram cilvēkam, kas piedalījās Baltijas ceļā un daudzajās manifestācijās. Jāpateicas visiem tiem, kas tautas aptaujā balsoja par ceļu uz neatkarību. Paldies visu tautību Latvijas iedzīvotājiem, kas šajā laikā izlēma būt kopā ar latviešu tautu un kopā atjaunot neatkarīgu Latvijas valsti. Paldies visiem latviešiem ārvalstīs, kas ilgus gadus dzīvoja ar brīvas Latvijas dzirksti krūtīs un palīdzēja to uzšķilt atkal Latvijā. Paldies, ka noticējāt! Paldies, ka uzdrīkstējāties! Paldies, ka atbalstījāt!
No brīvības punkta skatoties, šodien redzam, ka ieguvēji ir arī tie, kas tolaik nostājās pret valstisko neatkarību. Arī viņi šodien bauda visas cilvēka pamattiesības, ko paredz brīvas Latvijas Satversme.
Visas 4.maija deklarācijas apņemšanās ir izpildītas. Pat vairāk. Šodien Latvija ir demokrātiska valsts, latviešu valoda ir valsts valoda. Latviju apbrīno par tās daudzveidīgās etniskās kultūras augsto attīstību. Mums visiem ir pilnīga reliģiskās izvēles brīvība.
Latvijā katrs var brīvi paust savu viedokli. Tagad Latvijas karogs plīvo Olimpiskajās spēlēs, pasaules čempionātos. Latvija sēž pie nozīmīgākajiem starptautisko sarunu galdiem. Mums ir savi Nacionālie bruņotie spēki. Mums ir sava zeme. Mums ir sava valsts.
Šādu Latviju, kurā dzīvot mums un mūsu bērniem, toreiz apņēmāmies izveidot.
Tagad izaugusi jauna paaudze, kurai brīvība, neatkarība un demokrātija nav sapņa piepildījums, bet pašsaprotama valstiskuma un savas personības izpausme. Šodien pretnostatījumu – par vai pret – nomainījusi daudzveidība. Daudzveidība uzskatos, paustajos viedokļos, nākotnes redzējumā un arī iespējās. Iespēju daudzveidība ļauj katram savu dzīvi veidot atbilstoši savām vēlmēm, vērtībām, gribai un pašapziņai.
Taču brīvība arī no mums pieprasa – pieprasa spēju būt brīvam, mīlēt brīvību. Tas nav visu sapņu automātisks piepildījums. Brīvība pieprasa atbildību par savu dzīvi, atbildību par savu valsti.
Izrādās, ka iet pa neatkarības līdzenumu, izvairoties no šķēršļiem un kļūdām, ir tikpat grūti, kā kāpt brīvības kalnā. Jo mūsu valsts vairs nav tikai ietvars, kurā labi dzīvot. Mūsu valsts esam mēs katrs pats par sevi un mēs visi kopā.
Dzīvot savā valstī nozīmē arī uzticēties cits citam. Uzticēšanās ir atbildības dalīšana. Taču uzticēšanās bez atbildības pieprasīšanas noved pie tā, ka savtīgas intereses ņem virsroku pār valsts un sabiedrības labumu, rodas varas bezatbildība, meli, korupcija, valsts nozagšana.
Kā to iznīdēt? Tikai mīlot savu valsti. Uzturot savu pašapziņu. Uzņemoties rūpes un atbildību par Latviju. Šodien vairs nav – tie un mēs. Mūsu varā ir veidot visiem kopā savu valsti. Un to nedrīkst nenovērtēt! Latvija ir mūsu zeme. Vienīgā. Un mēs paši izvēlamies, ko šajā zemē stādīt. Melus, negausību vai ticību un godīgumu. Gaušanos vai tomēr uzņēmību.
Pirms 20 gadiem brīvības ilgas radīja dažādus sapņus. To, kāda būs atjaunotā Latvija, katrs iedomājās citādāk. Katram bija savs sapnis par savu dzīvi atjaunotajā Latvijā. Bet visiem kopā bija sapnis par neatkarīgu Latviju, par savu valsti, sapnis par to, kādā valstī dzīvosim un kāda būs mūsu tautas nākotne.
Arī šodien mēs nedrīkstam pazaudēt sapņus, kas tiecas tālāk par katra paša dzīvi. Sapņus par to, kas izaugs no saknēm, kas dzītas brīvas Latvijas zemē.
Latvija vienmēr savā vēsturē ir atdzimusi no tautas spīta un sapņiem. Tā veidota ar drosmi, lielu pašapziņu un milzu ticību savas tautas nākotnei. Mūsu tautas spēks ir savas zemes un tautas mīlestība. Tas ir ierakstīts mūsu asinīs, mūsu sirdīs un mūsu dziesmās.
Mēs izdziedam vārdus: Es savu Tēvzemi dzirdu – tur zeme čukst – cik stiprs būsi – tik stipra būšu es. Un mēs ticam šiem vārdiem. Tāpat kā ticam savai zemei, tāpat kā ticam paši sev. Mēs ticam savas valsts nākotnei, jo tikai brīvība ir mūsu tautas dzīvība. Paldies par brīvību!
Dievs svētī Latviju!
Vēlāk sakarā par svētku norisi prezidents atzina
„Man ir patiess prieks, ka mums visiem kopā izdevās radīt sirsnīgu svētku gaisotni un savās atmiņās atsaukt Latvijai izšķirošos notikumus pirms 20 gadiem. Ceru, ka šie svētki radīja līdzpārdzīvojumu jauniešos, kuri pirms 20 gadiem nebija klāt brīdī, kad Latvijas tauta bija emocionāli vienota un ticēja savam spēkam veidot tādu valsti, kādu mēs paši bijām izsapņojuši. Iedvesmojoties no svētku pozitīvajām emocijām, aicinu ikvienu Latvijas iedzīvotāju izdarīt vismaz vienu labu darbu un izsapņot savu sapni Latvijas un tās brīvības vārdā.”
Saeimas svinīgā sēde un deputātu fotografēšanās
Tomēr Latvijas Tautas frontes (LTF) līderis Dainis Īvāns nemaz nevēlējās runāt Saeimas svinīgajā sēdē 4. maijā.
Presei viņš teica „Mēs esam izkarojuši tikai vienu brīvību – iespēju ik pa četriem gadiem nomainīt varas eliti. Bet vēl jāizcīna otra – iespēja ietekmēt lēmumu pieņemšanu arī starpvēlēšanu periodā.”
0 komentāri
Uzraksti, ko domā