Pēdējo divdesmit gadu politiskās svārstības Latvijā sāk radīt aizdomas par to, vai mūsu valsts ir mentāli piemērota un nobriedusi demokrātiskam pārvaldes modelim. Demokrātija no katra cilvēka prasa ne tikai piedalīšanos vēlēšanās un savu pilnvaru nodošanu kādai partijai, kas uz četriem gadiem viņa intereses pārstāvētu parlamentā. Demokrātija uzstāda daudz augstākas prasības – lai cilvēks pats uzņemtos atbildību un saistības par savu dzīvi un viņam piešķirto brīvību,-spektrs.com ziņo Kristīgi Demokrātiskās Savienības valdes priekšsēdētāja

Māra Viktorija Zilgalve.

Pienācis laiks uzdot skaidru jautājumu – vai Latvijas iedzīvotāji vispār vēlas dzīvot republikā, kur viss tiek regulēts tikai demokrātiskām pārvaldīšanas metodēm?

Latvijā vairākums cilvēku pēc savas dziļākās būtības nespēj piemēroties demokrātiskai valsts iekārtai. Sabiedrība nepārtraukti meklē idealizētus tēlus, praviešus, ekspertus, tā saucamos «sabiedrībā zināmos cilvēkus» un ar bijību gadiem ilgi uzklausa vienus un tos pašus viedokļus. Ja kāds no viņiem gatavs uzņemties tautas glābēja lomu, tad tai pašā mirklī ap viņu salido fanu loks, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem pamet iepriekšējos saimniekus un dievības, lai sekotu jaunajam elkam, kaut tas vestu uz pasaules malu pretējā virzienā.

Vai Latvijā nebūtu jāsāk diskutēt par kardinālu politiskās sistēmas maiņu? Būtu jāieliek pēdējais pieturas punkts, lai beigtos apmātā skraidīšana (precīzāk – skraidelēšana) no viena elka pie nākošā.

Jau pirms iepriekšējām 10.Saeimas vēlēšanām sabiedrībā plaši izskanēja viedoklis par tautas vēlēta prezidenta pilnvaru paplašināšanu. Tomēr neviens vēl neuzdrošinājās runāt par to, ka tas patiesībā būtu taisnais ceļš uz konstitucionālu monarhiju.

Latvijas sabiedrība noilgojusies pēc labiem un noturīgiem paraugiem, kas reprezentētu visas tās idealizētās vērtības un īpašības, pēc kurām ilgojas ikviens cilvēks. Un tā ir monarhija, kas nelīdzsvaroto un apjukušo cilvēku prātos radītu drošu patvēruma sajūtu.Tad sabiedrība beidzot varētu atslābt un ar to būtu nodrošināts stabils balsts un mugurkauls arī tālākai valsts neatkarības pastāvēšanai.

Valstij, lai tā patiesi būtu demokrātiska, ir jāizdzīvo monarhijas pieredze un tradīcijas. Tikai tad sabiedrība var aptvert, ko nozīmē būt savas valsts pilsonim. Ne demokrātiska republika, ne prezidents, ne parlaments nespēj noturēt to vertikālo asi, kas nepieciešama, lai iznestu valstiskuma simbolisko jēgu.

Monarhija uz saviem pleciem pārņem atbildību, ko nevēlas uzņemties nedrošais un par sevi nepārliecinātais sabiedrības vairākums. Monarhija ar savu stāju un priekšzīmīgo paraugu vieno tautu, dod tai stingru valstisku apziņu, kārtību, disciplīnu, nostiprina hierarhiju un cieņu pret autoritātēm, kā arī notur sabiedrību uz morālo vērtību ceļa.

Saprotams, ka pašreizējos Latvijas apstākļos ideja par monarhiju izklausās pārāk virtuāla un tomēr, lai cik mums tas liktos oriģināli, bet ar šādu piedāvāto valsts iekārtas modeli mēs nebūtu izņēmums ne Eiropā, ne visā pasaulē.