Pirms tam Hamblina nekad nebija tikusies ar D’Agostino un bija patiesi pārsteigta par otras skrējējas nesavtīgajām rūpēm par viņu paša olimpiskā skrējiena laikā. Vēlāk Hamblina par šo tikšanos sacīja: „Šī meitene iemieso Olimpisko garu… Es viņu nekad iepriekš nebiju satikusi. Viņai līdzīgu es nekad iepriekš nebiju satikusi. Vai tas nav pārsteidzoši? Tik pārsteidzoša sieviete!”
Hamblina un D’Agostino turpināja skrējienu kopā, plecu pie pleca; kā vēlāk atklājās, tad D’Agostino bija daudz nopietnāk savainota nekā Hamblina, un viņa pielika visus spēkus, lai pabeigtu skrējienu. Hamblina vēlējās atdarīt par izrādīto palīdzību un centās iedrošināt sāpēs skrienošo D’Agostino.
Neskatoties uz lielajām sāpēm, D’Agostino pabeidza skrējienu līdzās Hamblinai, bet no stadiona tika aizvesta ratiņkrēslā. Abas skrējējas iekļuva nākamajā kārtā, bet pēc turpmākiem medicīniskiem izmeklējumiem D’Agostino atklājās, ka viņai ir smagi savainota ahileja cīpsla un viņa ilgāku laiku vairs nevarēs piedalīties sacensībās.
Šis iedvesmojošais atgadījums pelnīti tiek dēvēts par „patieso Olimpisko garu” un kalpo arī kā brīnišķīgs „sportiskuma” piemērs, bet to vislabāk izskaidro tieši D’Agostino dziļi iesakņotā kristīgā ticība.
Vēlāk preses konferencē viņa sacīja: „Lai arī mana rīcība tajā brīdī bija instinktīva, tomēr vienīgais veids, kā es varu to izskaidrot – Dievs sagatavoja manu sirdi, lai tajā situācijā es šādi rīkotos… Viņš ir skaidri parādījis, ka šeit, Rio, mana pieredze būs kas daudz vairāk nekā tikai mans sniegums sacīkšu skrejceliņā, un tiklīdz notika šis atgadījums ar Nikkiju, es to sapratu.”
D’Agostino bieži ir atklāti stāstījusi par savu ticību Dievam, paužot to arī sociālajos medijos. Viņa uzskata, ka tieši ticība ir viņas dzinējspēks sportiskajos sasniegumos, kā viņa to skaidroja intervijā Jūlijai Hanlonai.
„Es izjutu mieru, kas radās no apziņas, ka neveicu šo skrējienu balstoties savos spēkos. Un es domāju, ka tieši šī bijība Dieva priekšā bija tā, kas ļāva man izjust šo dziļo mieru; es vēlējos iepazīt Dievu, kurš šādā veidā spēj darboties manā dzīvē.”
Neskatoties uz saspringto treniņu grafiku, D’Agostino katru rītu klausās garīgo mūziku, lasa Svētos Rakstus un garīgās dzīves dienasgrāmatā veic ierakstus, par daudzajām saņemtajām žēlastībām. Arī svētdienas atpūta ieņem nozīmīgu vietu viņas garīgajā un fiziskajā dzīvē, ļaujot viņas ķermenim atpūsties un dvēselei gremdēties lūgšanā. Skriešanas laikā viņa bieži vien sajūt Dieva klātbūtni un tas viņai liek parādīt labāko, ko viņa spēj.
D’Agostino tuvākmīlestības žests viņai nesniegs Olimpisko spēļu medaļu un iespējams, ka šī epizode nesaglabāsies nekādos oficiālajos sacīkšu protokolos. Pat pūlim piektdien nebūs iespēja uzgavilēt viņai uz starta līnijas, jo iegūtā trauma viņai liegs piedalīties sacīkstēs. Tomēr šis viņas parādītais izcilais tuvākmīlestības žests vēl ilgus gadus iedvesmos pasauli; tas daudz ilgāk saglabāsies ļaužu sirdīs nekā Olimpisko spēļu zelta medaļa, kas tiks izcīnīta šajā vakarā.
Visbeidzot, D’Agostino pasaulei parādīja, ka uzvara nav galvenā; kā reiz teica Māte Terēze: „Dievs neprasa, lai mēs gūtu panākumus, bet gan lai mēs iemantotu ticību.”
Avots: Philip Kosloski, “God prepared my heart to respond that way,” says U.S. runner who helped rival, aleteia.org
Tulkoja Agnese Strazdiņa
Foto: screenshot, youtube.com
0 komentāri
Uzraksti, ko domā