Madonas kristieši jau gadiem dienu un nakti kopīgi uztur nepārtrauktu lūgšanu ķēdi. Nupat aizvadīta Madonas lūgšanu kapelas piecu gadu jubileja. Diennakts kapela vēl ir pieejama Rīgā, taču kā ekumenisma piemērs tā ir vienīgā Latvijā. Stāsta Vidzemes TV.

Nemitīgā adorācija ir katoļu baznīcas tradīcija, taču iekārtojot kapelu, piedomāts par visu konfesiju piederību. Šeit atrodas krusts, ikona un Vissvētākais Sakraments. Šobrīd kapela ir iekļauta Madonas pilsētas tūrisma ceļvedī,  apliecinot, ka jebkurš cilvēks, neraugoties uz konfesionālo piederību un diennakts laiku, šeit ir gaidīts.  

Doma par nemitīgo adorāciju draudzē jau kopš semināra laikiem bijis Romas katoļu priestera Riharda Rasnača sapnis.

“Garīgais tēvs Antons Smelters bija daudz runājis par adorāciju un par to, cik tas būtu skaisti, ja būtu tāda nemitīgā adorācija, un Rīgā bija,” atceras Siguldas katoļu draudzes prāvests, bijušais Madonas katoļu draudzes prāvests Rasnacis.

Uzsākot kalpošanu Madonas katoļu draudzē, priesteris vēlējies, lai baznīca būtu atvērta katru dienu. Tika izveidota dežurantu grupa un baznīcas durvis bija vaļā. Tas bija  pirmais solis uz  kapelas izveidi.

2010.gadā Madonā viesojās misionārs Patriks no Kanādas. Tolaik, viņa iedvesmoti, kristieši apvienojās vienotam mērķim un sāka meklēt telpas neitrālā, visiem pieejamā vietā.

“Šis namiņš pašā pilsētas centrā vairāk nekā desmit gadus stāvēja tukšs, neizmantots, aizaudzis ar krūmiem. Laikam gaidīja šo brīdi,” stāstīja Rihards Rasnacis.

Namā, kas būvēts pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados, savulaik bijusi cietuma pirts un vēlākos gados – kafejnīca “Akācija”, ko iedzīvotāji dēvējuši par dzertuvi.

“Pašā pilsētas sirdī Dievs ir ielicis, šajā vietā, kas bija ar bēdīgu slavu, viņš pārvērta to pavisam otrādāk – savam godam un slavai,”  saka Tirzas un Ļaudonas luterāņu draudžu mācītājs Valdis Strazdiņš.