Viņš iekrita bedrē un nevarēja tikt laukā.

Garām gāja ceļinieks. Viņš mudināja cilvēku meditēt, attīrīt savu prātu un, kad viņš būs sasniedzis Nirvānu, visas ciešanas beigsies. – Cilvēks darīja, kā ceļinieks bija teicis, bet viņš palika bedrē.

Nāca cits ceļinieks. Viņš paskaidroja, ka bedres nav un patiesībā, nav arī cilvēka. Tas viss ir tikai ilūzija. – Cilvēks, kura nebija, joprojām atradās bedrē, kuras nebija.

Uzradās vēl viens garāmgājējs. Viņš pamācīja cilvēku darīt labus darbus, lai uzlabotu savu karmu un, kaut gan pastāvēja iespēja nomirt, neizkļūstot no bedres, viņš varētu atdzimt par kaut ko brīnišķīgu.

Vēl kāds cits noraudzījās uz cilvēku no augšas. Viņš lika cilvēkam lūgt Dievu piecas reizes dienā ar skatu uz austrumiem un pildīt piecus svarīgus priekšrakstus. Ja viņš to uzcītīgi darītu, varbūt pienāktu diena, kad Dievs viņu atbrīvotu. – Cilvēks lūdza Dievu, cik labi vien spēja, bet viņam sāka pietrūkt spēka un viņš joprojām atradās bedrē…

Parādījās vēl kāds vīrs. Viņš kaut kā atšķīrās no pārējiem. Viņš pasauca cilvēku, kas atradās bedrē un vaicāja, vai viņš vēlas kļūt brīvs… Šis vīrs nolaidās lejā pie cilvēka līdz pašai bedres apakšai. Viņš satvēra viņu un izvilka gaismā, un cilvēks, kurš atradās bedrē un nevarēja tikt laukā, bija glābts.