Šodien, 4. maijā, Saeimā notika Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienai veltītā svinīgā sēde. Sēdē piedalījās Valsts prezidents, bijušie Valsts prezidenti, Ministru kabineta locekļi, Augstākās padomes deputāti, kuri balsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, ārvalstu diplomātiskais korpuss un starptautisko organizāciju pārstāvniecību vadītāji Latvijā,-ziņo spektrs.com

Uzrunu teica Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa(V).

„1989. gadā krita Berlīnes mūris, kas skaidri iezīmēja Aukstā kara beigas Eiropā. Arī Latvija skaidri sajuta Eiropas kopējo vēsturisko elpu. 1989. gadā mēs vēl tikai sapņojām būt brīvi. Mēs toreiz bijām gatavi brīvībai. Kaut arī pietrūka zināšanu, mums bija stipra pārliecība. Mēs kopā stāvējām Baltijas ceļā un uzņēmām noteiktu kursu uz Latvijas neatkarību.

1990. gada 4. maija deklarācija par Neatkarīgas Latvijas pieņemšanu bija tas īpašais brīdis, kad ticība par neatkarību pārtapa īstenībā.

Šodien, kad politiķi un vēsturnieki runā par neatkarību tiek pieminēti dažādi iemesli. PSRS sabrukums, ekonomiskā krīze, rietumvalstu spiediens. Tas ir pareizi. Taču ar to vien nepietiek, lai izprastu šī vēsturiskā pavērsiena iemeslus. Reizēm ir aizmirsts kaut kas būtisks. Mēs kļuvām brīvi nevis sistēmas vājuma dēļ, bet gan mūsu pašu spēku dēļ. Jo bijām pārliecināti, ka gribam dzīvot brīvā un savā neatkarīgā valstī.

Runājot par spēku

Cilvēkiem nepatīk atdzīties savā vājumā. Vājums šķiet pazemojošs un niecīgs. Tomēr ir reizes, kad mēs negribam atdzīties arī savā spēkā, tajā ko varam un spējam sasniegt, un par ko spējam uzņemties atbildību. Spēks uzliek pienākumus. Ir taču ērti izlikties vājākam, nekā patiesībā esi. Tad var bezpalīdzīgi gaidīt, kad kāds nāks tev palīgā un, ka kāds tev pateiks kas jādara un kā jārīkojas. Turpretī spēcīgajam ir spēja atzīties savā spēkā un pieņemt spēcīgā atbildību.

Latvijai ir skaidri jāteic savs vārds, kad tiek pārkāptas starptautiskās tiesības; kad šķietamās rūpēs par tautiešiem tiek anektētas citu valstu teritorijas; kad militārā vara liekulīgi slēpjas aiz civiliedzīvotāju mugurām. Latvija zina, cik traģiskas sekas ir šādām lielvaru mahinācijām — tāpat kā Latvija zina arī to, ko nozīmē bezatbildīgi pašmāju politiķi.

Latvija šodien ir spēcīgāka nekā jebkad agrāk savā vēsturē, un šobrīd mums ir aktīvi jārīkojas, lai izmantotu šo spēku savas valsts un Eiropas kopīgās nākotnes vārdā.

Mums ir jāatdzīstas savā spēkā. Izaugsme nenotiks pati no sevis, galvenais, kurš var attīstību kavēt ir mūsu pašu pasivitāte un neticība saviem spēkiem. Bieži vien piesauktā Latvijas bezspēcība nav realitāte. Vairāk tas ir apziņas stāvoklis, kas traucē mums attīstīties.

Paraudzīsimies uz mūsu mākslinieku un zinātnieku sasniegumiem; uz Rīgu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu ar tās lielisko pasākumu programmu; uz mūsu sportistu šā gada spožajiem panākumiem; uz “Sinfonietta Rīga” un Latvijas Radio kora saņemto “Grammy” balvu; uz Andra Ambaiņa pētījumiem kvantu skaitļošanas teorijā — to autors ir atzīts par vienu no 300 izcilākajiem Eiropas zinātniekiem.

Tādas lietas netop vājās valstīs; tās visas kopā apliecina mūsu spēku. Mūsu izcilības ekonomikā, zinātnē, mākslā un sportā nebūt nav nejauši izņēmumi. Gluži pretēji — tās ir apliecinājums mūsu potenciālam domāt, strādāt un radīt pasaules līmenī.

Taču spēcīgas atzīšana nebūt nav vienkārša, tā prasa rīcību. Tā prasa šo potenciālu izkopt un attīstīt. Tāpēc reizēm ir ērti šo potenciālu neievērot un izlikties, ka tās īstās lietas notiek kaut kur citur. Rietumeiropā, Amerikā, vai Ķīnā. Arī šajā ziņā Latvijai ir ērti izlikties vājākai, nekā patiesībā tā ir.

Ierastā mentalitāte: ko nu mēs.., padara valsti iekārojamu objektu dažādām ģeopolitskām mahinācijām. To der atcerēties, kad esam gatavi atkal nolaist rokas, aizmirst par Latvijas potenciālu atsaucoties uz politisko konjunktūru, sabiedrības izpratnes trūkumu, un savu šķietamo nespēju ietekmēt norises un tamlīdzīgi…

Latvijas valsts nav nekas nejaušs; tā ir mērķtiecīgi veidots un pašaizliedzīgi stiprināts politisks projekts, kura mantinieki esam mēs visi. Tieši šo pārliecību vēlamies nostiprināt arī mūsu Satversmes ievadā, kas ir jāpieņem šīs Saeimas laikā. Arī šis valsts pamatprincipu formulējums ļaus mums apzināties savu spēku un līdz ar to — arī atbildību Latvijas nākotnes priekšā.”