Katoļu Baznīcai šis notikums ir svarīgs arī tāpēc, ka viens no Memoranda parakstītājiem bija bīskaps Jāzeps Rancāns. Viņš bija arī 1., 2., 3. un 4. Saeimas deputāts no Latgales Kristīgo zemnieku partijas,-ziņo spektrs.com/katolis.lv
Bīskaps šajā situācijā bija īpaši svarīga figūra, jo 1934. gadā pirms Kārļa Ulmaņa apvērsuma bija Saeimas priekšsēdētāja otrais biedrs, līdz ar to brīvās, demokrātiskās, parlamentārās Latvijas Republikas viena no visaugstākajām leģitīmi ievēlētajām amatpersonām – skaidro vēstures doktore, Bīskapa Jāzepa Rancāna stipendiju fonda valdes priekšsēdētāja Inese Runce. „Katoļu Baznīcai būtu jālepojas, ka tai bija bīskaps, kurš ne tikai ieņēma augstu amatu, bet arī parakstījās zem Memoranda, kas aicināja tautu šajā sajukuma brīdī būt uzticīgai demokrātijas vērtībām: brīvībai, neatkarībai,” teica I. Runce.
Konstantīna Čakstes vadītā LCP nesadarbojās ne ar vienu no Latvijas ienaidniekiem – Nacistiskās Vācijas un PSRS okupācijas varām. Konstantīns Čakste mēģināja pulcināt tautu, uzsverot, ka ir jāpretojas visiem okupantiem. Viņš uzrunāja bijušos politiķus, intelektuāļus, kuri vēl tobrīd bija dzīvi un nebija izsūtīti.
LCP mērķis bija informēt Rietumu sabiedrotos par Latvijas tautas traģisko situāciju un sekmēt Latvijas neatkarības atjaunošanu ar Rietumvalstu palīdzību. LCP izveidotais Memorands bija ideālisma paraugstunda visai nācijai, Latvijas demokrātijas ideāliem, atzīst I. Runce. Memorandu parakstīja dažādu nozaru pārstāvji – augstskolu profesori, juristi, ārsti, lauksaimnieki, bijušie Saeimas deputāti, kultūras darbinieki, kristīgo konfesiju vadītāji, neatkarīgās Latvijas armijas virsnieki un citu nozaru darbinieki. Viņu vidū bija tādas personības kā komponists Jāzeps Vītols, valodnieks Jānis Endzelīns, arhitekts Eižens Laube un daudzi citi.
Memorands tika adresēts Latvijas leģiona ģenerālinspektoram Rūdolfam Bangerskim. Kā pastāstīja pasākuma idejas autors Jurģis Klotiņš (foto), R. Bangerskis bija tolaik vācu okupācijas pārvaldei vistuvāk stāvoša latviešu amatpersona. LCP vēlējās Memorandu iesniegt vācu varas iestādēm ar Bangerska starpniecību. Ģenerālis Bangerskis sākotnēji bija apsolījis oficiāli pieņemt šo dokumentu, taču vēlāk savas domas mainīja un to nepieņēma.
LCP Memorandu sarakstīja vairākos eksemplāros un pārfotografēja, un mēģināja iesniegt arī sabiedrotajiem, izmantojot Latvijas brīvvalsts sūtņus Zviedrijā, Lielbritānijā un ASV. Taču arī ārvalstīs jūtamas sekas LCP deklarācija neizraisīja, jo sabiedrotie jau bija pieņēmuši domu par Baltijas iekļaušanu PSRS sastāvā.
Ilgu laiku bija zināmi tikai dažādi Memoranda teksta varianti un pretrunīgas ziņas par tā parakstītājiem. Taču tagad Latvijas Kara muzeja īpašumā ir Memoranda oriģināls. Tas bija paslēpts Rīgā, Peldu ielā 19 – 15 zem grīdas dēļiem, kur to 2001. gadā atrada, veicot remontdarbus. Šajā dzīvoklī bija pierakstīta Lāčplēša Kara ordeņa kavaliere un nacionālās pretošanās kustības dalībniece Valija Vaščuna – Jansone, kuras vīrs inženieris Vilhelms Jansons bija Memoranda parakstītāju vidū.
Jurģis Klotiņš 17. marta pasākuma idejas rašanos pamato, sakot, ka tautai ir svarīgi atcerēties savus varoņus: „Informācijas telpa ir ļoti aizņemta ar 16. martu. LCP darbība līdz šim ir parādījusies epizodiski. Ļoti daudzi latvieši un vēl jo vairāk mazākumtautības par šo vēsturisko notikumu nezina. Svarīgi arī kristiešiem zināt, ka Memorandu tolaik parakstīja visu lielāko konfesiju vadītāji. No otras puses Memoranda parakstīšanas piemiņa var kalpot par pamudinājumu mums šodien ieņemt pilsoniski aktīvāku stāju un vairāk iemīlēt ne tikai Latviju kā zemi, bet arī kā valsti. Vecākus mīlēt ir vieglāk, ja pārdomājam, cik daudz viņi mūsu labā darījuši. Līdzīgi ar valsti. Ja zinām, ko mūsu priekšgājēji ir darījuši, tad jādomā, ka cieņa un mīlestība pret savu valsti mūsos pieaugs.”
2009. gada 30. novembrī LCP Memorands tika iekļauts UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā. Vairāk par parakstītājiem uzzināt un Memoranda pilnu tekstu izlasīt var UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas mājas lapā.
0 komentāri
Uzraksti, ko domā