Foto:Integrālās politikas studijas

Saeimā un Eiropas Savienības mājā norisinājās tikšanās ar domātāju un mākslinieku Bernāru Sordē (Bernard Sordet). Saruna notika saistībā ar Bernāra Sordē „Jaunai pasaulei pēc vētras” veltītās gleznas izstādi ES mājā un tā būs apskatāma līdz 31. janvārim. Savukārt Saeimā tikšanās norisinājās saistībā ar B.Sordē grāmatā “Iespējamā Eiropa” paustām atziņām.

Par autoru: Bernārs Sordē ir domātājs, mākslinieks, pasniedzējs, vairāku grāmatu un manuskriptu autors. Ieguvis inženiera, kibernētiķa un ekonomista izglītību un lielu daļu sava profesionālā mūža veltījis Eiropai un Latvijai. Septiņus gadus (no 1998. līdz 2005. gadam), Sordē strādāja par padomnieku Eiropas Komisijas delegācijā Rīgā ekonomikas un sociālajā politikā, veicinot Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā.

Bernāram Sordē Džordžones darbs licis domāt par pasaulē notiekošām pārmaiņām – pārliecināties par to, ka šīs pārmaiņas tiešām notiek, un vienlaikus paust savu pārliecību par tām. Kopā ar Džordžoni Bernārs Sordē apcer migrācijas, reliģijas, sabiedrības un sabiedrības formas jautājumus.

Savās pārdomās mākslinieks un domātājs izmanto tēmu, kas viņu nodarbina jau sen, un tā ir „pēc-Lieldienu” tēma, kas saistās ar „Vakariņām Emausā” un skar atmiņu, proti, kādu iespaidu uz cilvēku atmiņu atstājis Lieldienās piedzīvotais. Bernārs Sordē uzskata: „[..] Pasaules sarežģītību, kam pamatā ir egoisma radītās atšķirības, varēs atrisināt, tikai panākot pasaules un cilvēces vienotību – tā ir mācība no Karavadžo „Vakariņām Emausā” (1601) – visiem jānāk pie viena galda, lai risinātu jautājumus, kas saistās ar iekšējo pārliecību, cerību, ticību cilvēces daudzveidībai, tam, ka esam līdzīgi un savstarpēji papildinoši”.

Savukārt grāmatā “Iespējamā Eiropa” autors raksta par to, ka Eiropas attīstība nav iespējama pašreizējā „post-industriālās finansializācijas” laikmetā, kur valda „Finanses” jeb nauda un peļņa kā visu lietu mērs un globalizācijas pamats. Tādēļ viņš aicina kardināli mainīt domāšanu un pārskatīt mūsu pieeju Eiropas attīstībai. Grāmatā secināts, ka nacionālās valstis nežēlīgā savstarpējā konkurencē izdabā globālajiem investoriem. Tikmēr investoriem maz rūp lokālo teritoriju attīstība, vide, labklājība, kultūra, ja vien tas neatbilst peļņas gūšanas interesēm. Investoru vajadzībām tiek pielāgotas valstu gan izglītības, gan tieslietu sistēmas. Globālo investoru interesēs ir veicināt masveida migrāciju, kas nav salāgojama ar integrētspēju un degradē kultūrvidi. Tāpat globālie investori ir ieinteresēti finanšu sistēmā, kas uztur nodokļu slēpšanas oāzes. Cilvēki aizvien vairāk krīt trulā patērēšanas dzīves veida gūstā, kas ir pilnīgs pretsts kultūrai un radošai brīvībai.

Tikšanos Saeimā rīkoja Saeimas Deputātu grupa no integrālās politikas studijām, un uz to bija aicināti Saeimas deputāti, garīdzniecības pārstāvji un sabiedriskās domas veidotāji.

Foto: Reinis Inkens Saeimas Kanceleja

Sarunas centrā bija integrālā politika un B.Sordē grāmatā “Iespējamā Eiropa” paustās atziņas. Grāmata ir lieliska dāvana integrālās politikas domas izkopšanai Latvijā, uzskata deputātu grupas vadītājs Ilmārs Latkovskis (NA), skaidrojot, ka integrālā politika ir tāds skatījums uz politiku, kas vienlīdz ņem vērā ne tikai materiālās labklājības kritēriju, kas ir mūsu politikas pamatā, bet arī dzīves vidi, kultūru un garīgo dimensiju.
Tāpat integrālā politika ir par vienotu, nesadalītu personību politikā, norāda deputātu grupas vadītājs. “Tik bieži dzirdam atklāsmes – “kā cilvēks es darītu tā, bet kā politiķim man jārīkojas citādi”. Politikas koncepti sāk noteikt cilvēka būtību. Mums nemaz nenāk prātā, ka ejam pretējā virzienā. Cilvēciskajai būtībai jābūt tai, kas veido politiku,” atklājot diskusiju, sacīja I.Latkovskis, un uzsvēra – integrālās politikas studijas ir vingrināšanās atvērtai domāšanai.
Piedzīvojam ceļu uz citādu Eiropu

“Līdz ar patvēruma meklētājiem piedzīvojam mutāciju – ceļu uz citādu Eiropu,” diskusijā Latvijas parlamentā uzsvēra franču domātājs un rakstnieks Bernārs Sordē (Bernard Sordet).

Savā uzrunā B.Sordē pieskārās pašreizējiem starptautiskajiem izaicinājumiem, tostarp “Islāma valstij” un Arābijas pussalas valstīm, kas kļuvušas turīgas derīgo izrakteņu dēļ. Viņš uzsvēra, ka notiekošais ir vairāk nekā karš. Lai nonāktu pie ilgstoša miera, valstis jāpulcē pie sarunu galda un jāvieš skaidrība – kāda ir katras valsts loma pasaulē, kas ir tās atbalstītāji un pretinieki valsts iekšienē un ārpus tās. Ir nepieciešama valstu saliedētība to iekšienē, gan arī ārējs biedriskums, pauda B.Sordē.
I.Latkovskis uzsvēra, ka divos Sordē pozitīvi apskatītajos jautājumos nevar nerēķināties ar latviešu traumatisko pieredzi. Viens jautājums ir migrācija, otrs ir aicinājumi pret privātīpašumu. Abi saistās ar vardarbību pret latviešiem padomju laikos.
Uz jautājumu, kādu lomu nākotnes Eiropā B.Sordē redz kristietībai, viņš atbildēja, ka redz tās evolūciju. Kristietība mūsdienās vairs nav tikai kaut kas iekšējs, tā ir sekularizējusies un ir atvērta citām reliģijām.

Diskusijā Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs pauda viedokli, ka kristietība mijiedarbojas ar pasauli, kas ir kustībā, taču tās kodols ir nemainīgs. Ja kristieši nezaudēs būtību, Eiropa saglabāsies, sacīja Z.Stankevičs un uzsvēra – mums ir jāpalīdz reālajiem patvēruma meklētājiem, bet nedrīkstam pakļauties viņu diktētiem noteikumiem. Vienlaikus arhibīskaps aktualizēja jautājumu par Eiropas identitātes jautājumu un retorisku vaicāja – vai mēs zinām, kāda tā ir, atzīmējot – patvēruma meklētāji par savu identitāti ir pārliecināti.
Integrālās politikas studiju grupa ir tās dalībnieku pašpalīdzības grupa cilvēciskās, garīgās dimensijas nepazaudēšanai politikā, informē I.Latkovskis. Plānots, ka grupa rīkos lekcijas un priekšlasījumus arī plašākai auditorijai; diskusija ar B.Sordē dalību ir pirmais šāds pasākums.
Foto: Reinis Inkēns, Saeimas Kanceleja

Ilmāra Latkovska pārdomas par dzirdēto: Piepildījušās bažas, kuras nenožēloju

Foto: Juris Kalniņš

Sordē sarunai piešķiļ dzirksti, viņa domas lidojumam ir augstums un dziļums. Bija bažas, ka Bernārs Sordē daudziem politiķiem paliks nesaprasts. Bija bažas, ka dažiem Sordē stāstījums šķitīs kaut kāds murgs. Attiecībā uz daudziem šīs bažas patiešām piepildījās. Bet es ne kripatiņu nenožēloju to, ka uzaicinājām Sordē uzstāties politiķu auditorijā.
Manuprāt, Sordē ļoti precīzi tver un formulē vairākus mūsdienu cilvēku un politiku novārdzinošu problēmu cēloņus, piemēram:
a) patēriņa sērgas nospiedošā dominance pār kultūru un radošumu;
b) cilvēka atsvešinātība no sava darba un tā augļiem, t.sk., politiskās darbības;
c) globālo korporāciju dominance pār nacionālo valstu un kultūru interesēm;
d) politiķu nespēja sadarboties kopīgā labuma interesēs.
Iepriekš mani uzrunāja arī Sordē atziņa, ka pārmērīgā un nekontrolētā migrācija arī ir kultūras un cilvēka būtību degradējoša iezīme. Es pieņēmu, ka ar šo Sordē ir lieliski raksturojis arī akūto migrācijas krīzi Eiropā. Izrādījās, ka pats Sordē tādam attiecinājumam nepiekrita. Es viņam teicu, ka man jau tādas aizdomas bija, taču tik un tā viņa idejas paturu savā argumentācijas arsenālā. Kaut gan man zināmas korekcijas savās domās bija jāievieš gan. Pieļauju, ka pēc migrantu bēdīgi slavenajām Jaungada nakts izdarībām Ķelnē arī Sordē šo to varētu koriģēt savos uzskatos.
Sordē dedzīgi runā par diviem jautājumiem, kuros latviešiem vēl dzīvā atmiņā nelāga pieredze – pret privātīpašumu un par migrāciju. Šajos jautājumos jāuzmanās abpusēji. Parasti grūti ir saprast, ka tava personiskā pieredze nav vis izsmeļoša patiesība, gluži tāpat kā nesatricināmie koncepti, kurus tu esi pieņēmis.
Sordē mums teic: Eiropai neizvairīties no būtiskām pārmaiņām. Cik daudz mēs vēlamies par to dzirdēt un domāt?

Bernāra Sordē piecas galvenās atziņas par darbības virzieniem jaunas Eiropas izveidē

Pirmkārt, jauna Eiropa dzims, cilvēkiem atļaujoties pārkāpt pašreizējās, finansēs balstītās Sistēmas uzspiestos „evolūcijas” likumus. Kultūras vara aizpilda tukšo un noplicināto formu, ko radījusi pašreizējā paradigma. Tieši kultūras vara ir tā, kas ļaus cilvēkiem pašorganizēties, tādējādi saglabājot savu kultūru. Piemēram, Gvijāns, Gvadelupe, Martinika rakstnieki, dzejnieki, kuri vēlas veidot savu, Klusā okeāna kultūras brīvības telpu, kas nenozīmē Parīzes vai Vašingtonas uzspiestu kultūru. Arī Latvijā novērota spēja pulcēt cilvēkus, piemēram, dzejas un citos kultūras pasākumos, tādējādi transcendējot kultūras. Cilvēki piedzīvo aicinājumu „vairs nekam neticēt”. Tā nozīmē pretoties ilūziju institucionalizēšanai, kas notiek, Eiropas institūcijām „piesavinoties” jēdzienus, vārdus, kas ir svarīgi cilvēkiem (nabadzības apkarošana, solidaritāte, darbavietas, utt.), radot ilūziju, ka institūcijas nodarbojas ar šīm lietām. Taču cilvēki redz, ka uzlabojumu nav; institūcijas patiesībā attālina cilvēkus no iespējamiem risinājumiem. Institūcijas rada ilūzijas cilvēkos, lai tikai saglabātu pašreizējo paradigmu, bet cilvēki šīm institūcijām vairs netic.

Otrkārt, jauna Eiropa veidosies, cilvēkiem pašorganizējoties tādā federācijā, kas pievēršas vērtību meklējumiem. Cilvēki, kuri uzdrošinās pārkāpt pašreizējās, finansēs balstītās Sistēmas uzspiestos „evolūcijas” likumus, mobilizējas, mēģinot atgūt kādreiz zaudētās vērtības, kā arī definējot jaunas vērtības, centrā izvirzot solidaritāti, jo tā ļauj pašorganizēties un veidot tādu pasauli, kur valda unikālais, individuāli risinājumi. Eiropu var vienot tikai tādas programmas, kas spēj mainīt vērtību morfoloģiju, tāpēc, piemēram, Eiropas stratēģijās izvirzītā pētniecības finansējuma mērķa vietā būtu jārunā par to, kā attīstīt radošumu valstī. Ja gribam, lai attīstītos pētniecība, jāstrādā pie tādas vides radīšanas, kas veicina cilvēku radošumu.

Trešais darbības virziens jaunas Eiropas izveidē ir tas, ko var dēvēt par korekciju ieviešanu ar savu vai ārpusē iegūtu „cilmes šūnu” palīdzību. Viens ukraiņu filozofs sacīja, ka Kijevas Maidans pārstāv daudz „cilmes šūnu”, kas transformēs Eiropu, ļaus koriģēt tās evolūciju. Var tam piekrist. Ukrainā ir cilvēki, kas saprot, kas Eiropai būtu jādara. Bieži vien tieši kāds no ārpuses palīdz mainīties. Pārāk daudz tiek klausīts cilvēkiem, kuri atbalsta esošo paradigmu. Bet būtu vērts pajautāt grieķiem – kādas izmaiņas viņi rekomendē Eiropai? Vai Tunisijai, kas dzīvo apakšuzņēmēju (ekonomikas) modelī un pārstāv ķēdes beigu posmu. Redzams, ka cilvēki vēlas veidot jaunu modeli.

Piemēram, tādu, kas ļaus samazināt enerģijas rēķinus, samazinot kopējo preču un pakalpojumu patēriņu; samazināt nodokļu slogu, kas gulstas uz darbu, un pārcelt to uz kapitālu, uzkrājumiem. Starp citu, uzņēmējiem jāsaprot, ka sociālais nodoklis pieaudzis tamdēļ, ka uzņēmumi atteikušies no sociālām funkcijām. Sociālā funkcija ir izšķiroša, lai uzņēmums spētu sekmīgi funkcionēt.

Ceturtais posms jaunas Eiropas izveidē, ir autonoma kultūru „konstitucionalizācija”. Ikvienā valstī dzīvo vairākas kultūras, un tām pašām būtu jāvienojas par kopdzīves modeli, nevis jāgaida, ka valsts to definēs. „Piedāvājuma” jeb „no augšas” diktētas politikas laiks ir beidzies. Tā vietā nāks cilvēku „pieprasījums” pēc (sociālas) ētikas sabiedrībā. Eiropu veidos autonoma kultūru pašorganizēšanās, un valstu, institūciju uzdevums būs atbalstīt šo sadarbību starp dažādām kopienām.

Piektajam darbības virzienam jaunas Eiropas izveidē raksturīga līdzatbildība par pasauli. Nevar dzīvot atrauti no pasaules. Nevar piekrist apgalvojumam, ka Eiropa nevar uzņemties rūpes par visām pasaules likstām. Gluži otrādi – mums, Eiropai, ir jārūpējas par pasauli.

Migranti, kas ierodas Itālijā, Rumānijā, Bulgārijā, Grieķijā… vai arī čigāni nav tikai Rumānijas vai Francijas lieta. Mūsu laiks prasa daudz lielāku mobilizēšanos un pievēršanos pasaulei, nekā to spēj nodrošināt dažādas Eiropas vai pasaules mēroga (sadarbības vai palīdzības) programmas.

Runājot par šo darbības virzienu, tas ir kaut kas vairāk par eksperimentālu pieeju (pamēģināsim, un tad jau redzēs, kas iznāks…); tā nozīmē kolektīvu vizionārismu. Cilvēki paši noteiks savu nākotni un attīstības ceļu, neuzņemoties Finanšu diktētās attīstības slogu, noraidot kapitālisma un imperiālisma savienību.

Ejam jaunā – solidaritātes un līdzatbildības – laikmeta virzienā. Tas būs intro-renesanses laikmets. Mainoties savā iekšējās revolūcijas procesā, atdzimst valstis, jo pievēršas vērtībām. Iekšējā renesanse ļauj cilvēkam apzināties, ka viņš nav vergs, bet gan pētnieks un sava amata meistars, pietiekami nobriedusi personība, kas spēj definēt nepieciešamos nosacījumus savas pētniecības un amata meistarības turpināšanai. Sistēmas „evolūcijas” likumu pārkāpšana notiks katrā indivīdā, radot iekšēju renesansi. Tās būs kapitālisma un imperiālismu beigas un izpaudīsies kā solidāra Dzīves ekonomika, kur nauda un finanses vairs nebūs noteicošais.

Līdzīga ziņa: Bernārs Sordē: Esmu norūpējies par pasaules konfliktu 

Guntis Kalme. Foto: Saeima.lv

Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu

(1 Moz 2, 15).

Svēts mantojums

Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai,

Un svētīts tas, kurš drošs par viņu krīt,

Lai mūžu mūžos zelt un plaukt Dievs ļauj tai

L.Breikšs

Mūsu dzimtene mums ir svēts mantojums trīskārt:

1) jo tā ir mums piešķirta no Dieva, kurš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu (Ap.d. 17, 26-7). Tāpēc latviešu nāciju apliecinošākajā dziesmā – valsts himnā, lepni dziedam: Dievs, svētī Latviju!

2) Jo mūsu iepriekšējās paaudzes, atbilstoši Dieva pavēlētajam uzdevumam mums uzticēto teritoriju kopt, ir gadsimtiem šo zemi kopuši, veidojuši un atstājuši mums, nākamajām paaudzēm, mantojumā kā tautas kopkapitālu, kas nodrošina mūsu dzīvi šodien. Mūsu uzdevums savukārt ir to vēl izkoptāku un labāk sargātu atstāt mantojumā bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem, t.i., – savējiem.

3) Jo mūsu tautas karavīri šo zemi ir sargājuši, par to lējuši asinis un krituši neskaitāmos karos. Upurējot savas dzīvības, viņi ir pilnā mērā piepildījuši Dieva pavēli sargāt mums uzticēto zemi. Viņi apliecināja savu piederību Dieva pavēlei pēc augstākās – pašuzupurēšanās mērauklas.

Ināra Mūrniece1944.gada Ziemassvetku kauju 71.gadadiena Lestenē. Foto: Saeima.lv

Ar to viņu nestais upuris ir kļuvis negrozāms, neatsaucams, nemanipulējams. Mēs varam vien godbijībā tā priekšā noliekt galvas un censties pārmantot viņu aizstāvētās vērtības. Tādēļ uzticīga sekošana vērtībām, par kurām viņi cīnījušies, ir tas mantojuma dokuments, “testaments”, kas apliecina mūsu piederību Dzimtenei. Tāpēc mums ikvienam ir pienākums sargāt katru Latvijas metru. Nekas nevar atcelt Dzimtenes neatdodamību, tās neizpārdodamību. Nevienam nav tiesību to izdāļāt, iztirgot vai atļaut okupēt - dažādi līgumi šādu iztirgošanu varbūt var padarīt juridiski legālu, bet ne morāli leģitīmu.

Mums ir dramatiska vēstures pieredze, no kuras vajadzētu mācīties. 1940.g.17.jūnijā K.Ulmanis sacīja: Mūsu zemē ienāk padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu, kas izriet no draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību. Vēlos, ka iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību. Lieki atgādināt, kādas šausmas sekoja. Ne tikai Baigais gads, bet arī tūkstošiem ienākušo militāro un pēc kara – vairāk kā 900 000 civilokupantu. Tieši šīs svešu kultūru pārstāvošās migrantu masas bija (un joprojām ir) galvenais okupācijas spēks, kas aizņēma latviešu tautai piederošo zemi. Armija bija tikai instruments, kas deva tiem iespēju ierasties.

Arī K.Ulmaņa pavēlei palikt savās vietās bija dramatiskas sekas. Lai tā ir mūsu šodienas vēstures mācību stunda: ar radikālu ļaunumu nav iespējamas nekādas vienošanās, ne diplomātiskas, ne arī kādas citas. Sākt dialogu ar to nozīmē zaudēt visu.

Tikai trīs gadus pēc K.Ulmaņa pavēles atvērt robežu, latviešu leģionāriem un nacionālajiem partizāniem nācās nesamērīgi dārgi, ar savām asinīm un dzīvībām, maksāt par centieniem atgūt katru Latvijas zemes metru. Tas neizdevās un joprojām nav izdevies, ienākušie okupanti joprojām ir šeit – mēs to pieredzam gan ikdienā, gan katru gadu 9.maijā.

Bet ne tikai no vēstures varam mācīties. Arī no tagadnes. Parasti tiek radīts priekšstats, ka mūsu atrašanās Eiropas provincē ir ģeopolitisku un kultūras trūkums, jo kamēr pie mums atnāk tās sasniegumi, jaunievedumi, reformas, paiet ilgs laiks, un tas rada atpalicības, mazvērtības sajūtu.

Gudrība ir prasme izmantot jebkurus apstākļus sev par labu. Vai tam, ka atrodamies Eiropas provincē varētu būt arī kāda priekšrocība?

Jā, jo tā mums ir dota iespēja mācīties no viņu, ne savām kļūdām. Mums vajadzētu skatīt Eiropu ne tikai kā sasniegumu banku, bet arī kā ideju un norišu poligonu un analizēt tur notiekošo, nevis nekritiski atdarināt un ciest viņu bezatbildības un kļūdu sekas.

Atrašanās Eiropas nomalē dod laika rezervi, lai spētu gaidāmajām norisēm atbilstoši sagatavoties. Tas nozīmē vispirms saprast notiekošo no pamatvērtību pozīcijām. Pamatvērtības, kā tas ietverts jau jēdzienā, ir tās, kas ir fundamentālas mūsu esībai.

Eiropas kristīgās kultūras ietvarā viena no pamatvērtībām ir cilvēka dzīvība. To esam mantojuši no kristīgās ticības, kas vēsta, ka cilvēks ir veidots pēc paša Radītāja tēla, ka Dieva dēls Kristus redzēja cilvēku tik vērtīgu, ka nekavējās par to savu dzīvību nodot.

Citās civilizācijās, kas veidojušās uz citu reliģiju pamata, cilvēka dzīvībai nav šādas vērtības. Tas, kas mums ir vērtība, nav un nevar būt tāds viņiem, jo tiem ir citi vērtību avoti un, līdz ar to arī citi, ar mūsu civilizācijas vērtību sistēmu nesaskanīgi noteikumi. Viņi gan labprāt izmanto mūsu civilizācijas labumus, privilēģijas, sasniegumus, bet nepieņem vērtību sistēmu. Ir lētticīgi domāt, ka pretējas lietas ir apvienojamas, integrējamas. Turklāt pretējas nenozīmē tikai –atšķirīgas. Pretējs labajam ir nevis citāds labais, bet gan ļaunais.

Tagad mēs zinām (un par to esam maksājuši ļoti dārgi), ka “diplomātiskas vienošanās”, uz kuru pamata mūsu zemē tiek atļauts ienākt svešas civilizācijas pārstāvjiem, nozīmē mūsu zemes un tautas izpostīšanu, – jo viņiem šī zeme nav svēts mantojums, bet tikai izmantojams resurss.

Vispārzināma ir atziņa, ka vēsture atkārtojas. Tomēr katram laikmetam ir savs karošanas veids. Jaunie – demogrāfiskie okupanti ienāk bez formām un ieročiem. Ar šo demogrāfisko karu iesākas Eiropas pamatnāciju pakāpeniska, bet konsekventa izspiešana no teritorijām, kuras tās ir gadsimtiem kopušas, pārmantojušas un sargājušas. Tas notiek ar atsevišķu amatpersonu patvaļīgi izprastām un īstenotām pilnvarām. Notiek politiskā absurda teātris – brīdī, kad Eiropā tautas pauž vēlmi aizstāvēt savu zemi, to demokrātiski paustie uzskati tiek ignorēti, aizbildinoties tieši ar demokrātijas vērtībām. Ar pseidohumāniem saukļiem par kaut kādu abstraktu solidaritāti tiek apspiests pats demokrātijas nesējs – tauta.

Mums atkal ir pavēlēts atvērt robežas – ielaist mūsu zemē gandrīz ikvienu, kurš te vēlas iemitināties un mums liek uz sava rēķina vēl par viņu rūpēties. Atkal mūsu tautai ir atņemta iespēja aizstāvēt savu zemi un savējos.

Šodien vairs nevaram izmantot pagātnes cīņu militāro pieredzi pilnā apmērā, jo kara forma ir cita. Šodien mums jau ir jācīnās par pašu iespēju cīnīties. Tāpēc svarīgāk kā jebkad agrāk ir paturēt vērā mūsu leģionāru cīņu morālo piemēru, ka par savu dzimteni ir jācīnās vienmēr – grūtos, ļoti grūtos un neiespējamos apstākļos. Lai viņu upuri mums atgādina, cik vērtīga ir Latvija un kas par to ir maksāts.

Ziemassvētki ir klusi, skaisti un priecīgi svētki, jo “Kristus ir nācis, pestīt mūs sācis.” Tā nebija 1944.gada ziemā. Tikai pārlasot kauju aprakstus vien un kaut attāli cenšoties iedomāties notikušo, nodreb sirds un iekšā viss sažņaudzas. Pēc senas kristīgas tradīcijas Jēzus dzimšanas dienā tika pārtrauktas cīņas un kari, jo šai naktī “Kristus ir dzimis, viss ienaids rimis.” Ja kāds uzdrīkstējās uzsākt vai turpināt karu, tas tika pamatoti uzskatīts par barbaru, par tādu, kurš tīši un patvaļīgi ir šķērsojis robežu, kas šķir cilvēku no dzīvnieka.

Ja Kristīgā Baznīca svin šo dienu kā pasaules Gaismas piedzimšanu, tad Staļina impērija to atzīmēja ar plaši organizētu cilvēku izkaušanu abpus frontes līnijām. Daudziem tie bija beidzamie Ziemassvētki viņu mūžā. Tā nebija “klusa nakts, svēta nakts.” Tā bija baisa nakts un šausmīgas dienas, kad nakts dabisko klusumu un mieru pārtrauca lielgabalu šāvienu troksnis un granātu sprādzieni, mirstošo vaidi un ievainoto saucieni pēc palīdzības.

Ziemassvētki kā Kristus dzimšanas diena ir sākums Viņa mūžam, kura nozīmi izsaka Viņa paša un Viņa apustuļa vārdi: „Es esmu pasaules Gaisma,” (Jņ 8, 12) „Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus” (1. Jņ 3,8), „Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību” (Jņ 18:37).

Patiesība par Ziemassvētkos dzimušo Pestītāju ir vienlaikus arī patiesība par mums pašiem kā Viņa atpestītiem, atbrīvotiem – no grēka, ļaunuma un mūžīgās nāves. Kristus sacītais: „Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ 8, 31-32) māca mūs stāvēt pretī savam un citu grēcīgumam, pašam ļaunumam kā tādam un pēcgalā mūs arī atpestī no tā. Patiesība par Ziemassvētku naktī dzimušo Jēzus bērnu dara mūs stiprus un brīvus.

Ziemassvētku kaujas ir aizdunējušas. Mūsu leģionārus Sarkanarmijas pārspēks nesalauza. Kurzemes cietoksnis palika kaujās neieņemts. Lai arī okupācijas tumsa nolaidās pār mūsu zemi un tautu gadu desmitiem ilgi, taču Dieva mums dotās un uzturētās brīves alkas tā nespēja pārmākt.

„Kādreiz uzausīs uzvaras diena, kādreiz sabruks šis sarkanais drauds” – tā dziedāja leģionāri. Šodien šo dziesmu vairs nevajag dziedāt ar ilgām, jo gaidītais ir piepildījies. Tā dēļ bija vērts cīnīties. Tā dēļ arī šodien jāturpina cīnīties – vienalga, pret kādu pretinieku – konvencionālu, hibrīdveida vai demogrāfisku. Lai Kristus miera un mīlestības vēsts varētu aizvien no jauna skanēt pilīs un būdiņās, kādiem aizvien ir jāsargā mūsu zemes fiziskā un kādiem – tās garīgā, vērtībtelpa.

„Ziemassvētku kaujas” – ir traģiska pretruna. Nu tā ir atrisināta. Dievs ir uzvarējis. Mūsu acu priekšā sabruka „Ļaunuma impērija” un atjaunojās Latvijas valsts. Nesprāgst vairs šāviņi, nebirst no debesīm bumbas, bet skanēs „klusa nakts, svēta nakts”, jo „Kristus ir dzimis, viss ienaids rimis.”

Ziemassvētku mīlestības un patiesības vēsts saka, ka, lai arī pasaulē ir un vēl būs ļaunums, taču tas neuzveica un neuzveiks patiesību un taisnību. Jo galu galā vienmēr uzvar un uzvarēs Dievs – visas patiesības, taisnības un mīlestības iemiesojums.

Līdzīgas ziņas:

Par Uldi Ģērmani mācītājs Guntis Kalme: latviešiem pieder brīvības alku, pretošanās un UZVARU vēsture!

Māc. Guntis Kalme: Ko var viens?

Guntis Kalme: Uzvarošās cilvēcības diena

Mācītājs Guntis Kalme ielūdz uz grāmatas „Latviešu karotprasme 1944-1945 desmit sarunas ar Latviešu leģionu” atvēršanas svētkiem

Guntis Kalme: Astotais, devītais, desmitais. Maijs.

Māc. Dr. G.Kalme: Par prioritātēm

Guntis Kalme: Šodiena kristīgā reālisma skatījumā

Notikumu apraksts:

"Bēgļu" brīdinājums Eiropai. Foto: www.taisnigums.lv

Parīzes teroraktos naktī (14.novembris), uz sestdienu gāja bojā vismaz 129 cilvēki. Atbildību par notikušo uzņēmās radikālo islāmistu teroristu grupējums “Islāma valsts”.

Viena kaujinieka vārdu savā “Facebook” kontā publicēja Francijas politiķis, Šartras pilsētas mērs Pjērs Žoržs. “Tas bija Ismails Omārs Mostefa,” paziņoja Žoržs piebilstot, ka kaujinieks dzīvoja Šartrā vismaz līdz 2012.gadam. Iespējams, Mostefa laika posmā no 2013. līdz 2014.gadam pavadīja Sīrijā. 

Vēl viena teroraktu dalībnieka vārds kļuva zināms pēc tam, kad “Stad de France” tuvumā tika atrasts terorista līķis, un pie viņa atradās Sīrijas pase uz Abdulakbaka B vārda. Izmeklētāji gan nav pārliecināti, ka dokuments piederēja tieši tam kaujiniekam, kurš tika atrasts.

Serbijas laikraksts “Blic” nosauca vēl vienu vārdu – Sīrijas pilsoni Ahmedu Almohamedu, kurš nokļuva Parīzē pa balkānu maršrutu. Viņš 3.oktobrī nonācis Grieķijā, un pēc tam devies uz Serbiju no Maķedonijas, un tālāk uz Horvātiju un Austriju. Almohameda pase tika atrasta blakus terorista pašnāvnieka mirstīgajām atliekām.

Vēl pieci cilvēki tika aizturēti Beļģijā, savukārt trīs cilvēki tika izturēti, mēģinot pamest Franciju. Visi aizturētie ir saistīti ar Parīzes teroraktiem.

Reaģējot uz notiekošo pēc Parīzes terora aktiem Polijas jaunās valdības Eiropas lietu ministrs Konrāds Šimanskis atsakās uzņemt imigrantus

Polija, Varšava/ Protesta gājiens pret imigrantiem. Foto: www.rmf24.pl

Pirms Parīzes notikuma Polijas, Varšavas ielās izgāja 50 000 poļu piedaloties pretimigrācijas gājienā. Pēc Parīzes terorakta Labēji orientētajā ziņu vietnē “wPolityce.pl”, Šimanskis norādījis, ka jaunā Polijas valdība jau iepriekš iebildusi pret saistībām uzņemt savu daļu imigrantu saskaņā ar ES pārdales shēmu.

Tagad, “ņemot vērā traģiskos notikumus Parīzē, mēs nesaskatām politiskas iespējas to īstenot,” raksta Šimanskis.

Latvijas divējādā reakcija

Latvijas valsts prezidents Vējonis mierina Latvijas tautu sakot, ka LV terorisma draudi ir zemā līmenī. Savukārt sociālajā tīkla “Twitter” tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs (NA) paziņojis, ka visās Eiropas Savienības valstīs nekavējoties jāatjauno robežkontrole. Ministrs, izsakot līdzjūtību Francijas tautai par piektdien notikušajiem teroraktiem Parīzē, norādījis, lai gan versiju par notikušo sākotnēji būs daudz, “skaidrs ir viens – ES ir pēdējais laiks izšķirošais rīcībai”. “Šengenas līgums ir jāsaglabā, par to nav šaubu. Taču – robežkontrole ir jāatjauno visās valstīs. Tas jādara nekavējoties,” uzsvēris Rasnačs.

Savukārt svētdien intervijā TV 3 raidījumam “Nekā personīga” valdības vadītāja Laimdota Straujuma sacīja: ”Neesmu gatava pateikt, ka mēs slēgsim robežas ar Lietuvu un Igauniju.” 

LTV raidījumā “Rīta Panorāma” Pētersone-Godmane  atzinusi, ka problēma ir palikusi neatkarīgi no Parīzes notikumiem un valstīm tā būs jārisina jebkurā gadījumā.” 

Turpretī Lielbritānijā 300 000 parakstīja petīciju  par robežu slēgšanu.

Latvijas iedzīvotāji rīko kārtējo protesta akciju pret imigrantiem

Latvijas iedzīvotāji pēc Parīzē notiekošā terorakta svētdien rīkoja protesta akciju pret imigrantiem. Pie Brīvības pieminekļa, pasākuma organizators Kaspars Randa teica: “Nevēlos pieredzēt Francijas notikumus Latvijā, tas vairs nenotiek kaut kur Āfrikā, bet tepat blakus mums. Gribu parādīt ar saviem darbiem, ka man nav vienaldzīgs valsts liktenis. Paņemiet karogus un svecītes, aizdegsim par parastajiem cilvēkiem, kuri cietuši un miruši Francijā, būsim kopā, parādīsim, ka mēs šeit nevēlamies redzēt teroristus un pārējos, kas neciena mūsu valsti un vidi, kurā dzīvojam.”

 

 

Raivis Zeltītis: Šokējoši paredzamā Parīze…

Raivis Zeltītis, konferencē Zagrebā

Par autoru: Nacionālās apvienības VL-TB/LNNK ģenerālsekretārs un valdes loceklis. Deputāts Mārupes novadā. Vēsturnieks. Vadu NA Jaunatnes organizāciju. Mana dzīve – sabiedriskais aktīvisms un garīga pašizaugsme.

Iespējams tikšu vainots neiejūtībā, steidzoties analizēt Parīzes slaktiņu, taču tieši racionāls konflikta izvērtējums, manuprāt, ir visvairāk nepieciešams. Tāpat paredzu, ka tieši no šāda izvērtējuma valdošais ‘’establishment’’ visvairāk centīsies izvairīties, jo tas absolūti diskreditē visu Eiropas politisko virzienu, kas tajā ir valdījis kopš 1968. gada radikālo liberāļu nākšanas pie varas. Tā vietā varam sagaidīt –
1) Aicinājumus uz līdzjūtību, bet vienlaikus ‘’atteikšanos kādu vainot’’;
2) Mantru ‘’visi musulmaņi nav tādi’’, it kā nepietiktu ar radikāļu ‘’avangardu’’ ISIS, kas ir tikai vispārējas Islāma Atdzimšanas viena no izpausmēm civilizāciju sadursmē;
3)Mēģinājumus pārdēvēt šo civilizāciju un kultūru sadursmi politkorektos terminos – kā, piemēram, uzbrukums ‘’Charlie Hebdo’’ tika dēvēts par ‘’uzbrukumu vārda brīvībai’’, pilnīgi noklusējot pašu būtisko, bet vēršot uzmanību uz virspusējo;
4)Pēc kāda laika absolūti nekaunīgi mēģinājumi izmantot šo krīzi tālākas Eiropas federalizācijas veicināšanai vai pat imigrācijas plūsmas paplašināšanai, pēc principa – pārspēt nekaunību ar vēl lielāku nekaunību;
5)Mēģinājumi apvainot pamatotu kritiku līdzšinējai multikulturālisma politikai kā ‘’populistisku’’, ‘’amorālu’’ un, protams, ‘’putinistisku’’, ņemot vērā, ka Krievija izmantos Eiropas acīmredzamās kļūdas saviem mēŗkiem.

Arī man sāp, jo franču nāciju uzskatu par mūsu brāļiem. Jūtu līdzi, bet tieši tāpēc atsakos pamest novārtā veselo saprātu un klusēt par absolūto ļaunumu, par ko atbildīga ir sīka, bet ārkārtīgi ietekmīga antieiropeiska Eiropas elite. Notikušo nedrīkstam ļaut pārvērst par interneta līdzjūtības kampaņu, kas nosaukta maldinošos jēdzienos. Nedrīkstam ne mirkli noticēt to liekuļu līdzjūtībai, kas ir veicinājuši Eiropas pārvēršanu par konfliktu zonu.
Tas viss bija paredzams. Tā būtu pārāk liela cieņas izrādīšana atsevišķiem indivīdiem, ja tagad meklētu bravūrīgos kādas partijas aktīvistu ierakstus, kuri pirms kāda laika absolūtā pārliecība apgalvoja, ka ISIS uzbrukumi Eiropai nav iespējami. Starp liberālo narcismu un realitātes neredzēšanu ir korelācija.
Kāpēc tas bija paredzams?

1. Multikulturālisms kā tāds nestrādā. Nekad nav strādājis! Vēl vairāk – visas multikulturālās valstis ir sabrukušas vairāk vai mazāk asiņainos konfliktos. PSRS sabrukums izgāja cauri relatīvi viegli, kaut arī Ukrainas konflikts ir sekas tā laika multikulturālismam. Dienvidslāviju mēģināja apvienot divreiz pagājušā gadsimta laikā un abas reizes tas beidzās ar slaktiņu. Sīrija bija multikulturāla valsts, kuras konflikts starp rietumnieciskajiem arābu nacionālistiem, kristīgās un musulmaņu civilizācijas pārstāvjiem ir pārcēlies uz Eiropu ar ‘’velkomistu’’ kaislīgu atbalstu.

2. Kopš pagājušā gadsimta vidus ir veicināta imigrācija Eiropā, ignorējot imigrantu civilizācijas atšķirības, jo cilvēks taču ir ‘’balta lapa’’, ko var pārrakstīt pēc sirds patikas. Vai tomēr nevar? Eiropas radikālo liberāļu elite ir veicinājusi eiropiešu etnomazohismu – naidu pret savu kultūru un nevēlēšanos to aizstāvēt, kā arī ksenofīliju – bezierunu mīlestību pret visu svešo, neaizdomājoties, ka svešais ienīst visus ‘’neticīgos’’, lai cik tie labi un toleranti arī necenstos būt. Civilizāciju konflikts ir nostiprinājies Eiropas lielpilsētu nomalēs, ik pa laikam izpaužoties dažādu grautiņu, seksuālo noziegumu un vispārējas spriedzes formā, taču 2015. gadā tika ieslēgts ‘’overdraivs’’. Izmantojot reālu bēgļu krīzi Sīrijā, tika īstenota vesela Eiropas pamatiedzīvotāju aizvietošanas operācija. Civilizāciju konflikts paplašinās un tiek dēvēts par ‘’iespēju pārvarēt bailes’’. Imigrācijas veicinātājiem bija ideoloģiska motivācija Eiropas sabiedrību etniskai pārveidei (http://www.telegraph.co.uk/news/uknews/law-and-order/6418456/Labour-wanted-mass-immigration-to-make-UK-more-multicultural-says-former-adviser.html). Eiropai bija ‘’jāiesmērē dažādība’’. Nesakiet, ka viņi nav pelnījuši visas dusmas par notikušo! Valstsvīram ir jādomā par to kā saglabāt savu tautu, kā veicināt tās labklājību un mūžību, nevis jānodarbojas ar globālisma projektiem, ignorējot veselo saprātu un visu vēsturisko pasaules pieredzi. Eiropa ir vienlaicīgi atbalstījusi Rietumu karadarbību musulmaņu valstīs, Irākas un Lībijas sabrukumu, kas ļāva izveidoties ISIS, un pastiprinājusi imigrāciju no šiem reģioniem – vai var būt vēl pašnāvnieciskāka politika?

3. Kopā ar ‘’bēgļiem’’ Eiropā ieradās ISIS kaujinieki. Vai tie, kas paveica teroraktus Parīzē, nāca ar šo imigrācijas vilni, tas pagaidām paliek atklāts jautājums, bet tas ir virspusējs jautājums. Fakts, ka dažas no ziņām neatbilda patiesībai, tika izmantots, lai noklusētu, piemēram, to, ka saskaņā ar Norvēģijas izlūkdienestiem starp 1000 ANO apstiprinātājiem bēgļiem ir vidēji 5-10 teroristi, kas ir saistīti ar ISIS vai Al Qaida (http://www.newsinenglish.no/2015/06/01/terrorists-found-among-un-refugees/). Daudzi fakti nāca arī no citiem nopietniem avotiem. Eiropa tika brīdināta: ( https://translate.google.lv/translate?sl=fr&tl=en&js=y&prev=_t&hl=lv&ie=UTF-8&u=http%3A%2F%2Fm.lavoixdunord.fr%2Fregion%2Fcalais-un-djihadiste-recherche-parmi-les-migrants-ia33b0n3034830%23.VfFgYfvd-HQ.twitter&edit-text=
http://bigstory.ap.org/article/29599fc513b8443085e63c60fbf11c3c/eu-official-terrorists-could-cross-mediterranean-europe). Pēc ‘’Charlie Hebdo’’ uzbrukumiem ‘’vārda brīvībai’’ sekoja uzbrukums vilcienam Amsterdama-Parīze. Tas tika neitralizēts un tieši tāpēc – ātri aizmirsts. Francija jau sen ir pārvērtusies par starpcivilizāciju konfliktu zonu, tikai tagad tas ir izpaudies tik skarbā veidā.

Ja Parīzes notikumi neliks Eiropai mainīt savu imigrācijas politiku, savu ārējo robežu politiku un attieksmi pret islāmu, tad jāsecina, ka liberālisms pusgadsimta laikā ir iznīcinājis jebkādus pašsaglabāšanās instinktus.

asociacijagimene.lv

Biedrība “Asociācija Ģimene” š.g. 5.oktobrī saņēma e-pasta vēstuli no Baltijas Pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica. žurnālistes Ingas Spriņģes, kurā žurnāliste informēja, ka viņa šobrīd strādā pie raksta par organizācijām, kuras iestājas par “tradicionālo vērtību” saglabāšanu mūsu sabiedrībā.
Pēc I.Spriņģes teiktā, pētījuma tēmu ieteica Igaunijas kolēģis un Re:Baltica valdes loceklis I. Treufelds(1), kurš novērojis, ka tēma ir ļoti aktuāla. Tāpat I.Spriņģe informēja, ka tas ir pārrobežu pētījums, to vienlaikus veic Latvijā un Igaunijā. Pētījuma mērķis ir apkopot informāciju par organizācijām un cilvēkiem, kas iestājas par “tradicionālajām vērtībām”, saprast viņu motivāciju, informāciju, ko viņi izmanto.

Šī pētījuma kontekstā, I.Spriņģe uzdeva vairākus jautājumus par biedrības “Asociācija Ģimene” mājas lapā 2015.gada 30.jūlijā publicēto rakstu “Atklāti par genderismu”(2). Rakstā tika sniegta informācija par “gender ideoloģijas” izplatību, tās ieviešanas metodēm un praktiskiem ieteikumiem, kā rīkoties vecākiem, lai būt vērīgiem un pasargātu savus bērnus.
Nelielai atkāpei. Genderisma jeb “gender ideoloģijas” kustība ir cēlusies no postmodernā feminisma (1990-tie gadi), kas deklarē, ka cilvēka dzimums tiek konstruēts ar valodas un sociālo lomu palīdzību, un tas ne vienmēr sakrīt ar bioloģisko dzimumu. Tātad dzimumu nosaka nevis dzimumorgāni un hromosomu komplekts, bet gan sociālās lomas un paša cilvēka vēlmes. Šāda dzimumu sajaukšana (vienādošana) un norobežošanās no dzimumu bioloģiskajiem aspektiem tiek veikta caur šādām metodēm:

1) Dzimumu definīcijas izmaiņas – piemēram, “Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” definīcija: “ar terminu „dzimums” tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem”(3);
2) Dzimuma identitātes traucējumu noliegšana, izņemšana no slimību klasifikatora un to uzskatīšana par personas pašizpausmes brīvību;
3) Dzimumu līdztiesība jeb “Gender Mainstreaming”, kas sākotnēji paredzēja nodrošināt sieviešu un vīriešu tiesību līdzvērtību, taču šobrīd ir pāraugusi dzimumu atšķirību nonivelēšanas kustībā un vardarbības pret sievietēm veicināšanā (piemēram, aizsargājot vīriešu ar dzimuma identitātes traucējumiem tiesības lietot sieviešu publiskās labierīcības );(4)
4) Diskriminācija pret ģimenēm, kurās vīrietis uzņemas vadošo apgādnieka lomu, saucot to par stereotipu un paredzot šādu uzskatu izskaušanu jaunajā Latvijas izglītības saturā(5) .
5) Ģimenes un laulības kā vērtības noniecināšana un definīcijas paplašināšana, iekļaujot viendzimuma un poligāmijas attiecības – LGBT (lezbiešu, geju, biseksuāļu un transseksuāļu) interešu lobēšana(6). Vecāku nozīmības un ietekmes samazināšana;
6) Leģitimizējot jebkuru seksuālu praksi kā pieņemamu, neatkarīgi no sekām, ko rada konkrētā seksuālā uzvedība (piemēram, Zviedrijas seksuālās izglītības asociācijas bukletā pusaudžiem ir prezentēti un akceptēti plaša spektra seksuālās uzvedības un dzimumattiecību veidi)(7) ;
7) Ieviešot visās izglītības iestādēs (pirmsskolā, sākumskolā, pamatskolā un vidusskolā) obligāto seksuālo izglītību.

Jautājumi, kas tika uzdoti biedrībai “Asociācija Ģimene”, galvenokārt skāra raksta par “gender ideoloģiju” informācijas avotu izpēti. Uzreiz jāsaka, ka tas neizbrīna, jo gan I.Spriņģe, gan nodibinājums “Baltijas Pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica” ir dalībnieki (8) EuroGender Network, kura dibinātājs un viens no galvenajiem “gender ideoloģijas” ieviesējiem Eiropā ir European Institute for Gender Equality (EIGE). Šī tīkla dalībnieki ir Labklājības ministrija un tās atsevišķi ierēdņi, mēdiji (žurnāls IR, Delfi, Diena, Latvijas televīzija), vairāku NVO pārstāvji un privātpersonas (Dace Kavasa, Resursu centra sievietēm MARTA vadītāja Iluta Lāce, Krīzes un konsultāciju centrs “Skalbes”, biedrība „Patvērums „Drošā māja”” u.c.), Ziemeļu Ministru padomes birojs Latvijā, Latvijas Universitātes Dzimtes studiju centrs u.c.

Lielākā daļa no šeit nosauktajām organizācijām un privātpersonām publiskajā telpā aktīvi iestājas pret vecāku līdzdalību izglītības procesā, pret tikumības vadlīniju izstrādi un par ģimenes un laulības jēdziena izmaiņām (partnerattiecībām utt.), par dzimuma kā sociālās lomas izpratni, par seksuālās izglītības ieviešanu bērnudārzos un skolās, par vīrieša kā apgādnieka ģimenes modeļa uzskatīšanu par stereotipu utt.

Lai nerastos pārpratumi, biedrība “Asociācija Ģimene” vēlas uzsvērt, ka mēs neesam pret seksuālo izglītību kā tādu, taču tai ir savi loģiski priekšnosacījumi, kuri jāievēro, lai bērnam un jaunietim palīdzētu izaugt par atbildīgu un kritiski domājošu personību arī šajā jomā. Pirmkārt, vecākiem vai likumiskajiem pārstāvjiem primāri ir jābūt tiem, kuri sniedz bērnam izsmeļošas atbildes uz viņa jautājumiem vai kuri adekvāti reaģē uz ikdienas situācijām vai sabiedriskajām norisēm; otrkārt, informācijai par ķermeņa uzbūvi, reproduktīvo sistēmu un tā vērtību, par attiecību veidošanu un atbildību tajās, kā arī par laulību un ģimeni ir jāseko pirms informācijas par seksuāli transmisīvām slimībām, kontracepcijas metodēm, vardarbības izpausmēm, alternatīvajiem dzīves veidiem, pašapmierināšanos utt. Tāpat ģimenēs un skolās ir jārada priekšnosacījumi veselīgam dzīvesveidam un savstarpējai cieņai, vienlaikus sniedzot atbalstu ģimenēm bērnu audzināšanā un attiecību grūtību pārvarēšanā.

Pirms biedrība “Asociācija Ģimene” sniedz atbildes uz uzdotajiem jautājumiem, vēlamies no savas puses uzdot I.Spriņģei un viņas domubiedriem sekojošu jautājumu: Vai Jūs un Jūsu domubiedri varētu iestāties arī par pedofīlu tiesību aizsardzību?
Paskaidrosim jautājuma būtību. Pašreizējā situācija dzimumu līdztiesības un dzimumu identitātes (t.sk., seksuālās orientācijas) pētniecībā un interešu aizstāvībā ir nonākusi līdz, mūsuprāt, bīstamai stadijai. Nekritiska pieeja dzimumu līdztiesības un dzimumu identitātes jautājumiem, tos uzlūkojot tikai no sociālantropoloģiskā viedokļa, ir pavērusi ceļu vardarbībai pret sievietēm un bērniem(9), kā arī uzskatu un ticības brīvības ierobežošanai, attiecīgi radot šķelšanos starp dažādām sabiedrības grupām.

Arvien biežāk tiek publiski apspriests jautājums par pedofilu aizsardzību un pedofīlijas pielīdzināšanu seksuālai orientācijai. Piemēram, M.Kaplan (asociētā profesore Rutgers Law School, ASV) savā 2014.gada publikācijā(10) The New York Times vedina domāt, ka pedofilija, kā pastāvīga seksuālā tieksme pret bērniem, drīzāk ir traucējumi, nevis krimināls pārkāpums, un ir aizsargājami likumā noteiktā kārtībā. Jau iepriekš 2013.gadā Amerikas Psihiatru Asociācija, veicot izmaiņas slimību klasifikatorā, “nejauši” pedofiliju nosauca par “seksuālo orientāciju”, un tikai pēc sabiedrības protestiem, termins tika koriģēts uz “seksuālo interesi”.

Tāpat Kembridžas universitātē akadēmiskajā konferencē 2014.gadā ir apspriests jautājums par pedofilijas pielīdzināšanu normālai seksuālai orientācijai un seksuālās intereses par bērniem uzskatīšanu par normu(11) . Tiek veidotas organizācijas(12) pedofilu tiesību aizsardzībai un regulāri tiek veidota sabiedriskā doma(13), lietojot tādu pašu retoriku kā LGBT interešu aizstāvības organizācijas: viņi nav izvēlējušies šādu “orientāciju”, viņi nevar to mainīt, viņi nevar tai pretoties, viņi vēlas samazināt šīs sabiedrības grupas stigmatizāciju utt. Tiek rakstīti raksti un veikti pētījumi, kas pakāpeniski maina sabiedrības uzskatus un tuvina pedofīlijas legalizācijai un pedofīlu tiesību aizsardzībai.

Turpinājumā piedāvājam iepazīties ar I.Spriņģes jautājumiem un biedrības “Asociācija Ģimene” atbildēm.
1. Raksts: Seko līdzi, kas tiek bērniem mācīts bērnudārzā un skolā (Vairākās Eiropas valstīs (Vācijā, Zviedrijā, Norvēģijā u.c.) un ASV bērniem jau bērnudārzos tiek apmācītas seksuālās rotaļas ar saviem dzimumorgāniem un pat masturbēšana.
I.Spriņģes jautājums: Uz kādu faktu pamata tiek izteikts šis apgalvojums? Lūdzu norādiet informācijas avotu uz kuriem balstāt šos faktus?
Biedrības “Asociācija Ģimene” atbilde: Informācija par šiem faktiem ir plaši pieejama dažādos interneta resursos. Piedāvājam nelielu daļu no tiem:
• “Sex: your own way (a booklet about sex for teens)”. The Swedish Association for Sexuality Education (RFSU). 02.05.2013. Pieejams: http://www.rfsu.se/en/Engelska/Sexuality-Education/Sex-your-own-way/
• Hausam M. “The Age That One School Wants to Start Teaching About Masturbation & Sex Ed Has Parents Fuming”. Independent Journal, 18.09.2014. Pieejams: http://www.ijreview.com/2014/09/181274-take-look-one-las-vegas-school-district-proposing-sex-ed-kindergartners/
• Chasmar J. “Las Vegas schools consider teaching kindergartners about masturbation, homosexuality”. The Washington Times, 24.09.2014. Pieejams: http://www.washingtontimes.com/news/2014/sep/24/las-vegas-schools-consider-teaching-kindergartners/
• Ekvall R. “Wisconsin schools introduce masturbation in fourth grade, everything else by sixth”. Watchdog.org, 23.08.2013. Pieejams: http://watchdog.org/102704/wisconsin-schools-introduce-sex-ed-in-fourth-grade-everything-else-by-sixth/
• Westen J.H. “German Government Publication Promotes Incestuous Pedophilia as Healthy Sex Ed”. LifeSiteNews, 30.07.2007. Pieejams: https://www.lifesitenews.com/news/german-government-publication-promotes-incestuous-pedophilia-as-healthy-sex
• Vazquez-Mellado S. “WHO sex-ed guidelines promote masturbation, abortion, homosexuality to children: parents outraged”. LifeSiteNews, 17.10.2013. Pieejams: https://www.lifesitenews.com/news/who-sex-ed-guidelines-promote-masturbation-abortion-homosexuality-to-childr
• White H. “Kindergarten Children should be Encouraged to Dance Naked and Masturbate in Pre-Schools; Norwegian Child Expert”. LifeSiteNews, 17.10.2007. Pieejams: https://www.lifesitenews.com/news/kindergarten-children-should-be-encouraged-to-dance-naked-and-masturbate-in

2. Raksts: Ir valstis, kur bērna dzimums pie dzimšanas netiek norādīts, ļaujot iespēju viņam pašam vēlāk izvēlēties, kas viņš grib būt. Vācijā ir jau atļauts pasē norādīt „X” dzimums, jeb nenoteikts dzimums.
I.Spriņģes jautājums: lūdzu norādiet informācijas avotu, kas to apstiprina.
Biedrības “Asociācija Ģimene” atbilde:
• “Germany allows ‘indeterminate’ gender at birth”. BBC, 01.11.2013. Pieejams: http://www.bbc.com/news/world-europe-24767225

3. Raksts: Piemēram, Zviedrijā ir speciāli gendera bērnudārzi, kuros uzņem jau no 1 gada vecuma, kamēr vēl bērns neapzinās savu dzimumu un tur jau mērķtiecīgi tiek mācīts, ka princis var precēt princi, zēni mācās krāsoties un staigāt kleitās u.t.t.
I.Spriņģes jautājums: Man izdevies atrast informāciju par vienu šādu “gendera bērnudārzu”. Vai Jums ir informācija, ka tādi ir vairāki? Vai varat lūdzu izskaidrot sīkāk, kāds ir Jūsu viedoklis – kāds ir šādu bērnudārzu mērķis?
Biedrības “Asociācija Ģimene” atbilde:
Divos Stokholmas (Zviedrijas) bērnudārzos 2012.gadā tika ieviesta dzimumneitrāla audzināšana, kas paredz bērnus neuzrunāt kā zēnus un meitenes, bet gan nekatras dzimtes vārdā “hen”.
• Braw E. “The Three Letter Word Driving a Gender Revolution”. Newsweek, 29.09.2014. Pieejams: http://www.newsweek.com/2014/10/03/three-letter-word-driving-gender-revolution-272654.html
• Hebblethwaite C. “Sweden’s ‘gender-neutral’ pre-school”. BBC, 08.07.2011. Pieejams: http://www.bbc.com/news/world-europe-14038419
• Soffel J. “’Gender-neutral’ pre-school accused of mind control”. Independent, 22.10.2011. Pieejams: http://www.independent.co.uk/news/world/europe/gender-neutral-pre-school-accused-of-mind-control-2305983.html

4. Raksts: Genderisma kustība ir cēlusies no postmodernā feminisma (90-tie gadi), kas deklarē, ka cilvēka dzimums tiek konstruēts ar valodas un sociālo lomu palīdzību, un tas ne vienmēr sakrīt ar bioloģisko dzimumu. Tātad dzimumu nosaka nevis dzimumorgāni un hromosomu komplekts, bet gan sociālās lomas un paša cilvēka vēlmes.
I.Spriņģes jautājums: Vienlaikus Berklija(14) universitātes skaidrojums par genderismu ir pavisam pretējs: The system of belief that there are only two genders (men and women) and that gender is inherently tied to one’s sex assigned at birth. It holds cisgender people as superior to transgender people, and punishes or excludes those who don’t conform to society’s expectations of gender.
Biedrības “Asociācija Ģimene” atbilde:
Šī raksta kontekstā vārds “genderisms” ir lietots jēdziena “gendera ideoloģija” nozīmē, lai apzīmētu intelektuālo un politisko kustību, kas dzimumu uzlūko kā sociālo lomu. Piemēram, norvēģu žurnālista Haralda Eija dokumentāli pētnieciskajā filmā „Iedzimtība vai audzināšana”(15) Oslo Biznesa institūta dekāns T.Kolbjernsens norāda, ka “tava reputācija ir aptraipīta, ja tu norādi uz bioloģiska rakstura skaidrojumiem”. Šis ir tikai viens no piemēriem, kas norāda uz pastāvošo dzimumu līdztiesības un dzimuma identitātes jēdzienu vienpusīgumu un politisko ietekmi.

Pirms diviem gadiem biedrība “Asociācija Ģimene” kopā ar domubiedriem ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Norvēģijas finanšu instrumenta atbalstu uzsāka diskusiju par dzimumu līdztiesības jautājumu intergrāciju izglītības sistēmā, taču saskarās ar klaju mobingu no “gender ideoloģijas” pārstāvošo nevalstisko organizāciju (Resursu centrs sievietēm MARTA un Latvijas Kopienu iniciatīvu fonds) un privātpersonu (L.Curika u.c.) puses, kuri, izmantojot toreizējās Labklājības ministres I.Viņķeles politisko atbalstu un valsts pārvaldes administratīvos resursus, ar Norvēģijas vēstniecības stapniecību panāca projekta apturēšanu.

L.Curika (Providus pētniece) sociālajā tīklā Facebook neilgi pēc projekta apturēšanas sarakstē(16) ar D.Melbiksi, K.Dudiņu, D.Zalānu, P.Rēveli rakstīja sekojoši: “LM, Marta un daudzi citi jau no paša sākuma centās to apturēt, taču pat pēc konferences SIF padome lēma, ka esot nepieciešama viedokļu dažādība. un tikai tad, kad iejaucās Norvēģi, projekts tika apturēts. … Didzi, tu pat nevari iedomāties, cik ilga ir bijusi cīņa pret šo projektu. Nebeidzama epastu sarakste, vēstules SIF, EEA birojam, SIF padomei, etc. Un, kamēr jautājumu risināja LV lēmumu pieņemšanas līmenī, tikmēr tas viss bija vienos vārtos – ir jānodrošina viedokļu dažādība. Līdz izmisumam.”

Pēc gadu ilgušā tiesvedības procesa Administratīvā rajona tiesa pieņēma lēmumu par labu biedrībai “Asociācija Ģimene”.
Biedrība “Asociācija Ģimene” ļoti augsti vērtē kvalitatīvu sociālo dialogu un viedokļu apmaiņu, kā rezultātā ir iespējams nonākt līdz tādiem risinājumiem, kas ir pieņemami dažādām sabiedrības grupām. Diemžēl dzimumu līdztiesības un dzimuma identitātes jautājumos Latvijā šādas diskusijas nenotiek, bet ja arī notiek, tad tās ir politiski predeterminētas un dažādu sabiedrības grupu viedokļi netiek uzklausīti un ņemti vērā, neskatoties uz to, ka Eiropas Parlamentā šādas diskusijas notiek regulāri. Cieņpilna un kvalitatīva diskusija augstāk minēto jautājumu politiskās dienas kārtības veidošanā un uzturēšanā palīdzētu gan Latvijā, gan Eiropā saglabāt viedokļu līdzsvaru un izvairīties no ģeopolitiskām konfrontācijām.

Rakstā izmantotie interneta resursi:
(1)Indrek Treufeldt: Indrek is award-winning Estonian TV journalist and filmmaker. In the early years of his career, Indrek worked as a spokesman for the first Estonia’s president after restoration of independence, Lennart Meri, and later in World Bank. However, since 1996 he has worked in the various roles in the Estonian Public Television (latest being journalist and advisor on journalism). Indrek also lectures in the Baltic Film and Media School. He holds PhD from University of Tartu and his academic interests concern the construction of the journalistic facts. https://www.etis.ee/portaal/isikuCV.aspx?PersonVID=39155&lang=et
(2)Rotberga A. “Atklāti par genderismu”. 30.07.2015. Pieejams: http://asociacijagimene.lv/687/
(3)“Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” Pieejams: http://www.lm.gov.lv/upload/berns_gimene/bernu_tiesibas/ep_konvencija1.pdf (skat. 3.lpp)
(4)Alliance Defending Freedom “What Are Sexual Orientation, Gender Identity Ordinances?”. YouTube, 29.05.2015. Pieejams: https://www.youtube.com/watch?v=GL40K2V_vNE
(5)ES fondu Darbības programmas “Izaugsme un nodarbinātība” papildinājums, SAM 8.3.1.1. ,,Kompetenču pieejā balstīta vispārējās izglītības satura aprobācija un ieviešana” – “īpaša uzmanība tiks veltīta sabiedrībā valdošos stereotipu par dzimumu lomu sadalījumu un nepieļaujot stereotipisku dzimumu attēlojumus mācību līdzekļos (piemēram: sieviete – mājsaimniece, vīrietis – naudas pelnītājs) Pieejams: http://esfondi.lv/upload/Planosana/DPP_gala_versija_30042015.pdf (skat. 92.lpp.)
(6)Rudevska B., Dr.iur. “Viendzimuma pāru kopdzīves regulējuma tiesībpolitiskā problemātika”, 26.02.2015. Pieejams: http://asociacijagimene.lv/viendzimuma-paru-kopdzives-regulejuma-tiesibpolitiska-problematika/
(7)“Sex: your own way (a booklet about sex for teens)”. The Swedish Association for Sexuality Education (RFSU). 02.05.2013. Pieejams: http://www.rfsu.se/en/Engelska/Sexuality-Education/Sex-your-own-way/
(8)EuroGender Network dalībnieki no Latvijas: http://eurogender.eige.europa.eu/members?terms&country=LV&type=All&area=All&classification=All
(9)Weatherbe S. “U of T college forced to cut gender-neutral bathrooms after ‘peeping’ incidents” LifeSiteNews, 07.10.2015. Pieejams: https://www.lifesitenews.com/news/u-of-t-college-forced-to-cut-gender-neutral-bathrooms-after-peeping-inciden
(10)Kaplan M. “Pedophilia: A Disorder, Not a Crime”. The New York Times, 05.10.2014. Pieejams: http://www.nytimes.com/2014/10/06/opinion/pedophilia-a-disorder-not-a-crime.html?smid=nytcore-ipad-share&smprod=nytcore-ipad&_r=1
(11)Gilligan A. “Paedophilia is natural and normal for males”. Telegraph, 05.07.2014. Pieejams: http://www.telegraph.co.uk/comment/10948796/Paedophilia-is-natural-and-normal-for-males.html Andrew Gilligan
(12)Virtuālie pedofīli. Pieejams: http://www.virped.org/
(13)Virtuālie pedofīli. Noderīgi linki. Pieejams: http://www.virped.org/index.php/resources
(14)http://geneq.berkeley.edu/lgbt_resources_definiton_of_terms#genderism
(15)“Nature versus nurture” („Iedzimtība vai audzināšana”), dokumentālā filma no cikla „Brainwashing” („Smadzeņu skalošana”), Harald Eia (Norvēģija) „Iedzimtība vai audzināšana” https://www.youtube.com/watch?v=7yJkGhIoE-A
(16)Sociālajā tīklā Facebook šo saraksti varēja lasīt neilgu laiku, jo vēlāk tā tika dzēsta.

Līdzīga ziņa: Soross uzpērk Latvijas plašsaziņas līdzekļus

Elmārs Pļaviņš. Foto: www.ogresnovads.lv

Elmārs Pļaviņš- Nacionālo bruņoto spēku virskapelāns. Viestura ordeņa virsnieks, (piešķirts  V šķiras Viestura ordenis). Apbalvojums piešķirts par izcilu Tēvijas mīlestību un nopelniem jaunatnes nacionāli patriotiskajā audzināšanā, par nesavtīgu devumu Nacionālo bruņoto spēku un sabiedrības vienotības stiprināšanā.

Novembris ir patriotisks mēnesis. Tas ir saistāms ar Latvijas brīvības cīņām. Taču raugoties šodien ir pamanāma rūpe. Kas mums pietrūkst šodien, lai turpinātu cīnīties un neapstāties?
AUDIO

(1.Pētera 5:1-5) “Vecākos jūsu starpā tad nu pamācu es, arī būdams vecākais un Kristus ciešanu liecinieks un nākamās godības dalībnieks: ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib, nedz arī negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds, ne kā tādi, kas grib valdīt pār viņiem piešķirto daļu, bet būdami par priekšzīmi ganāmam pulkam. Tad, kad Augstais Gans parādīsies, jūs saņemsit nevīstošo godības vainagu. Tāpat, jaunākie, esiet paklausīgi vecākajiem, bet visi, cits citam padodamies, apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību.”

“Ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā.”Domājot par teiktajiem vārdiem
šķiet, ka ne vienmēr ir pareizi mērķi un motivācija. Dažkārt vecāki piespiež jauniešus
strādāt, tāpēc arī ir pavirši padarīts darbs. Vai arī priekšnieks piespiež, tāpēc padotie kaut ko arī izdara. Bet vispirms izlasītie vārdi nozīmē, ka Dieva dotās dāvanas
un priekšrocība, kas ir dota, ir ganīt ganāmo pulku, to darīdami labprātīgi un nepiespiesti.

Bet šodien Latvijas situācijā mums visiem Dievs ir kaut ko uzticējis. Palūkosiemies tajā, kā Dievs vēlas, lai mēs pārvarētu savas rūpes.

Valsts un es

Mēs bieži vien daudz labāk spēsim vadīt savu valsti, pieņemot pareizus izspriestus
un pārdomātus lēmumus. Spriešanu par valsti mēs varam pārnest ģimenes
kategorijā. Jo ielūkojoties Latvijas statistikā redzams, ka Latvijā ir viena no
augstākiem šķiršanās rādītājiem Eiropā. Rūpe vīriem par sievām, sievām
par vīriem un bērniem, pazūd. Tāpēc, ka mums nav primārais,
kā Dievs uz to skatās, bet mans egoisms, nauda,mana labklājība
un visa centrā esmu es. Kad cilvēks ieliek centrā sevi, tad nev ilgi jādomā, kāds
būs rezultāts. Piemēram, Ēdens dārzā, kad cilvēks sevi nostādīja centrā.
Tad arī ieklusījās nepareizā balsī,neparizā motivācijā. Ieklausījās,
ko sātans piedāvā. Un, tad arī rūpes parādās ārēji.
Tad arī nav jābrīnās par milzīgo korupciju un milzīgām problēmām valstī.

Internetā pieejams video.

Kāds austrāliešu jaunietis veica eksperimentu.
Viņš izlikās par aklu. Garāmgājējiem viņš lūdza izmainīt 5 Eiro,
bet it kā nezinot pašam deva 50 Eiro. Viņš uz acīm uzlika tumšas brilles
un rokā turēja spieķi. Eksperiments liecināja,ka daudzi šajā kārdinājumā
izgāzās, apmānot aklo. Ejot projām kāds pasmaidīja par veiksmīgu
darījumu. Piemērs mums uzskatāmi parāda, kāda ir bezatbildība. “Ne kā tādi, kas grib
valdīt pār viņiem piešķirto daļu, bet būdami par priekšzīmi ganāmam pulkam.
”Gan valdībā, gan citur atbildīgos amatos atrodoties,
bieži vien atbildību nespēj paraizi pieņemt. Viņi domā, ka tā ir viņu piešķirtā daļa,
kļūt par kādu augsti stāvošu cilvēku un tāpēc arī savu amatu neparizi pielieto.
Bet paši brīnās, kāpēc viņu rēitings politikā ir tik zems.
Un kāpēc ir tik liela neuzticēšanās viņiem. Tas ir tāpēc, ka šo lielo atbildību,
kuru Dievs ir dāvājis, viņi izlieto neparaizi.

Kaut Dievs mums dotu gudrību, ka mēs šo atbildību, visi, kas esam ielikti
lielos amatos, saprotam,no kurienes mēs saņemam spēku, gudrību
un kas ir mūsu dzīves pamats  un uz ko mēs liekam savu cerību.

No vienas puses, mēs varam kādas emocionālas situācijas noslēpt no cilvēkiem,
bet mēs tās nevarēsim noslēpt mūžības priekšā. Tāpēc Dievs mūs aicina:
“Ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi.”;
“Būdami par priekšzīmi ganāmam pulkam.”

Domājot par Novembra patriotisko mēnesi mums jāsaprot, ka esam par maz pateicīgi.
Mēs kurnam un čīkstam un domājam par to, cik slikti lietas notiek mūsu valstī un tas
nedod mums iespēju priecāties. Bet vispirms sāksim ar sevi. Palūkosimies vai mēs
esam godīgi pret savu ģimeni. Kādi mēs esam pret savu pienākumu, kas uzticēts.
Cik atbildīgi esam.

To apzinoties mēs varēsim pavisam savādāk skatīties uz lietām.
Tad arī varēsim pareizi novērtēt.

Vieglāk ir medīt rasistus un fobistus, nevis runāt par reālu integrācijas politiku un risku novēršanu.

Pateicoties LNT ziņām, esam uzzinājuši, ka Latvijai jau pirms trīs gadiem bija jābūt gatavai masveidīgai patvēruma meklētāju uzņemšanai, bet tas nav izdarīts.

Nav arī skaidrs, vai kāds no atbildīgajiem varnešiem ir mēģinājis izskaidrot Briselē, ka masveidīga imigrācija Latvijā patiesībā jau ir bijusi, bet savukārt integrācija smagi caurkritusi. Un – vai ir bijuši uzklausītas Arta Pabrika, Mihaila Hazana un Roberta Zīles absolūti loģiskās pārdomas par šo tēmu.

Valsts varas neatbildētie jautājumi tiek ierušināti sliktas komunikācijas kaudzē.

1 Dezinformācija un meli

Vispirms – lai izskaidrotu sabiedrībai, kas ir šie patvēruma meklētāji, nedrīkst izmantot melus. Sabiedrības uzticēšanās valsts un poliskajām institūcijām daudzos jautājumos jau ir bijusi sāpīgi pievilta.

Mēs atceramies diezgan nesenos nekustamo īpašuma lobija centienus mārketēt Krievijas uzturēšanās atļauju pircējus kā disidentus, tādu kā masveida antiputinistu kustību, kas ierodas Latvijā, lai dzīvotu savos disidentu ciematos. Patiesībā visiem bija skaidrs, ka šādus politiskus kritērijus Pilsonības un migrācijas lietu (PMLP) departaments nekad nav vērtējis un nespēj izvērtēt. Jūrmalā gozējas Putinam tuvu lielbagātnieku īpašumi un vietējie iedzīvotāji tiek nīdēti ar augstiem zemes nodokļiem. Latvijas vārdu 9.maija akcijās Eiropā diskreditē “Latvijas Nakts vilku”, Putinu atbalstoša motociklistu apvienību, pārstāvoša persona ar piešķirtu uzturēšanās atļauju.

Latvija ir izvēlējusies piekopt sabiedrībā nepopulāru ekonomiskos, sociālos un drošības riskus saturošo termiņuzturēšanās atļauju tirgošanu par de facto neesošām investīcijām un nekustamajiem īpašumiem.

TUA (TUA – termiņuzturēšanās atļaujas; NĪ – nekustamie īpašumi) stāsts ir stiprinājis neuzticības jebkurai nerezidentu, arī imigrantu grupai un veidojis sāpīgu reakciju ar šo krāpšanas pieredzi.

Problēmas centrā nav 250 personas, bet tas, ka valsts 25 gados nav spējusi pierādīt savu integrācijas kapacitāti attiecībā uz PSRS laikos iebraukušajiem migrantiem. 250 personu ierašanās būtībā ir tikai simbolisks pēdējais piliens, kas pārpilda kausu.

Caurkritušajai integrācijai ir jābūt izšķirošajam tematam sarunā par imigrāciju, jo uzticības valsts integrācijas spējai nav.

2 Naida runa un birku karināšana

Imigrācijas debatēm par un pret argumentos jābūt racionālām. Diemžēl mājasdarbu neveikušie proimigrācijas aizstāvji Latvijā ir nesagatavoti mierīgai, racionālai sarunai. Aizskaroši auri par rasistiem un nacistiem nav veids, kā veikt izskaidrošanu. Ir jāatbild uz cilvēku jautājumiem ar izpratni, pacietību un konkrēti adresējot bažas.

Imigrācijas jautājumu diskusijā, jo īpaši būtu jāizkopj prasme izskaidrot savu viedokli, nelietojot naida runu. Latvijā ir izveidojusies provinciāla subkultūra, kas sevi maldīgi dēvē par liberāļiem, bet sen ir aizmirsusi, ka liberālās vērtības paredz dialogu, nevis agresīvu, emocionāli pielādētu kliegšanu. ManāTwitter lokā esmu ievērojusi kādu sakritību – personāži, kuri Ukrainas kara sākumā sociālajos tīklos paniski organizējās bēgšanai no Latvijas un uzklupa tiem, kas runāja par dzimtenes aizsardzību, ir tie, kuri visvairāk ir aizrāvušies ar nacistu un rasistu medībām. Brīdī, kad rakstu šīs pārdomas, īpaši aktīvs ir bēdīgi pazīstams kungs, kas kādreiz bijis iesaistīts Latvijas pilsonības nelikumīgā piešķiršanā.

Tā ir grupa, par kuru precīzi izteicās mana krievu paziņa – kādēļ man jāintegrējas tautā, kura tik ļoti nīst savus cilvēkus?

Tiem, kas lieto rasistu un nacistu vārdus imigrācijas debatē, jāsaprot, ka viņi patlaban ir vienā ierindā ar Korenu un Ždanoku. Naida runa izslēdzot jebkādu racionālu dialogu.

Šo problēmu precīzi nodefinējis twitter(a) biedrs Dmitrijs Mironovs @DmitrijsMironov: “Tomēr gribētos tai visā “bēgļu sāgā” dzirdēt, kas viņi ir, no kurienes, kāpēc un vai tiešām bēg, pagaidām atbildes vietā vien – jūs rasisti, naciķi…”.

Nepalīdz birku karināšana, kādu veica jaunievēlētais prezidents Vējonis. Viņš braši paziņoja, ka imigrācijas jautājumi ir padomju fobijas. Padomju fobijas ir neuzdot jautājumus, akli deleģējot savu sirdsapziņu varnešiem, pakļaujoties viņu vajadzībām. Starp citu, kā veica Vējonis pats, ilgus gadus kā partijas birokrāts vadot VARAM, ministriju, vienu no tām, kas ir vislielākajā mērā līdzatbildīga par lauku un mazpilsētu izmiršanu un cilvēku aizbraukšanu no Latvijas.

Vieglāk ir medīt rasistus un fobistus, nevis runāt par reālu darbības plānu – par integrācijas politiku un risku novēršanu. Šobrīd šāda plāna nav.

3 Jautājumi un atbildes

Kā bēgļus iesaistīs darba tirgū? Kādas ir viņu prasmes? Vai bēgļu patvēruma centrs atkal bēgļu bērnus sūtīs uz krievu skolu, kā tas notiek līdz šim jeb sadarbībā ar IZM spēs nodrošināt valsts valodas skolas apmeklējumu? Ušakovs ir pateicis, ka Rīgā bēgļiem patvērums netiks dots (kaut gan, tieši Rīgā ir simtiem tukšu namu, un lauka vidū nometni nebūtu jāierīko), kur viņi paliks?

Ir jāskaidro, kas ir bēgļa statuss, kā to piešķir un kā to pārbauda. Kā atšķir bēgli no ekonomiska ieceļotāja?

Jautājumu ir daudz – ja bēgļu pārvadāšana ir bizness, kur “biļete” maksā 1-4 tūkstošus eiro, vai tiešām pārvestie ir bēgļi? Kur ir sievietes, kur ir bērni? Vai jebkuras tautības vīrietim ienāktu prātā kara situācijā atstāt savu ģimeni iznīcībai, lai bēgtu pašam? Kāpēc atšķirībā no Dienvidaustrumāzijas, kur bangladeši (Bangladeshi) un roingja (Rohingya) tautības cilvēki kuģos bēg ar visiem ģimenes locekļiem, laivās pie Lampedūzas praktiski ir vīrieši? Vai raudošās bēgļu meitenītes vietā, kurai mēs vēlētos palīdzēt tūlīt pat, mēs nesniedzam patvērumu viņas mocītājiem? Tā noticis “The Guardian” publicētajā sievietes stāstā, kura laivu bēgļu nometnē ieraudzīja savu nolaupītāju un spīdzinātāju.

Šajā kontekstā diezgan manipulatīvs lielākai daļai publikas izklausīsies arī ir salīdzinājums ar Latvijas bēgļiem 1945.gadā, kad bēga latviešu ģimenes Zviedrijā nevienam nevarēja un nebija šaubas, no kurienes un kādos apstākļos tās nāk. Mēs taču nesaņemam bēgļu laivas no Zviedrijas, Igaunijas vai Vācijas, par kuriem būtu skaidrs, ka tie tiešām ir bēgļi.

Kā cilvēkam, kas tagad ar interesi pēta imigrācijas prakšu vēsturi, kopumā liekas nepiedienīgs salīdzinājums ar latviešu bēgļiem pēckara periodā. Jaunās pasaules valstu politika pret imigrantiem toreiz bija izteikti rasistiski restriktīva. ASV līdz 1965.gadam, kad likums mainījās, kvotu sistēma paredzēja praktiski neierobežotu imigrāciju no Ziemeļeiropas, ierobežotu no Austrumeiropas un Dienvideiropas un ļoti ierobežotu vai 0 kvotu gadā no okupētajiem Karībiem, Āzijas un Āfrikas.

Latvieši iekrita vēlamo grupā, taču neviens no tiem, ko uzņemam šodien, tur nebūtu. Imigrācijas politika Jaunajā pasaulē bija rasistiska. Ne tikai nacionālā piederība, bet arī citi, šodien neparasti parametri, tika izskatīti. Latviešu ģimenes, kas vēlējās saņemt iespēju izceļot, izgāja veselības pārbaudes. Ja ģimenē bija hroniski slimi bērni vai veci nespējīgi ļaudis, bija jāizvēlas atstāt tos vai nesaņemt iespēju doties uz apsolīto zemi.

Pēckara Eiropas pasaule nebija atvērta. Vācija atgrieza Krievijai Doņeckas kazaku ģimenes, vairāk kā 14 miljoni vāciešu baisos apstākļos tika izdzīti, izvaroti, nogalināti, aplaupīti savā bēgļu gājienā uz Vāciju. Migrācija notika, tikai cita veida. PSRS teritorijās Ukrainā, Moldovā un Baltijā notika forsēta krievu kolonistu iebraukšana.

Latvieši ir žēlsirdīga nācija pat ekonomiski spiedīgos apstākļos, to apliecina plašās ziedošanas kampaņas. Latvieši ir arī izteikti toleranta un viegli ietekmējama nācija. Ne velti mēs tik pacietīgi panesam mums būtībā naidīgas politiskās vides manipulācijas – latviešu jauniešus diskriminējošais darba tirgu un konfliktoloģisku, etniski segregētu izglītību.

Mēs esam sentimentāli un atsaucīgi, ciktāl tas attiecas uz palīdzību, taču mēs neesam idioti. Tāpēc jebkuram varas vēstījumam ir jābūt godīgam, bez manipulācijām, kas radītu iespaidu par iesmērēšanu.

Skaidrs (un vēlāk godīgi) izpildīts vēstījums, piemēram, uzņemam 250 sīriešu kristiešu bēgļus – ģimenes un bērnus -, tas uzlabotu katastrofālo komunikāciju. Sabiedrībai jāsaprot, ka palīdzam tiem, kam visvairāk ir nepieciešams. Der arī jebkurš cits pamatots vēstījums. Ar uzsvaru uz pamatots.

Godīgi jāpasaka arī tas, ka process būs augošs. Pat ja vairāk neviens nav jāuzņem (kas gan ir mazticami) ģimenes apvienošanās princips nodrošinās tālāku imigrācijas pieaugumu.

4 Sociālā taisnīguma princips

Ja bēglis ir šeit, tad valstij viņš ir jāuztur. Tas ir normāli. Pagaidām neesmu dzirdējusi piedienīgu skaidrojumu, kāpēc plānotais bēgļa pabalsts ir lielāks par bērna pabalstiem vai pensijām. Nesenajā LTV1 studijā Latvijas Cilvēktiesību centra pārstāve mēģināja pamatot šīs atšķirības ar to, ka bēgļiem nav iespējams paņemt līdzi drēbju skapi.

Cilvēktiesību centrs, kas savu daiļradi pārsvarā velta mundrajām, izglītotajām, labi pelnošajām un amatos izcili pārstāvētajām seksuālajām minoritātēm, ir aizmirsis, ka ir nabadzīgi, diskriminēti un pazemoti cilvēkbērni pavisam citās grupās. Un runa nebūt nav par drēbju skapi. Problēma daudzās ģimenēs ir – kā pabarot bērnus. Ļoti vienkārši – “Latvijā ik gadu pasaulē nāk ap 20 000 bērnu un aptuveni 2000 no tiem piedzimst ģimenēs, kurām nepietiek līdzekļu, lai nodrošinātu savai atvasei pamatlietas, kas nepieciešamas bērna pilnvērtīgai attīstībai,” teikts Ziedot.lv labdarības akcijas paziņojumā. Un neaizmirsīsim, ka Latvijā ir ģimenes, kas paniski baidās lūgt palīdzību, jo tieši trūcīgie apstākļi var kļūt par iemeslu bērna izņemšanai no ģimenes.

Vienīgais veids, kā šī situācija būtu maināma, ir sociālo pabalstu un sociālā atbalsta griestu celšana trūcīgajām vietējām ģimenēm, lai nenovestu sabiedrību galējā šokā par diskriminējošam praksēm pret vietējiem bēdu brāļiem. Tas būtiski nāktu pa labu arī visas sabiedrības attieksmei pret imigrantiem.

Tie, kas šķērsojuši Vidusjūru, ir bijuši spējīgi maksāt un, ja arī ne vienmēr, tomēr daļa no viņiem saņem no mājām naudu arī vēlāk, lai pārvietotos pa Eiropu, vai iegādātos mītni.

Mūsu palīdzībai jebkāda veida imigrantiem jābūt nediskriminējošai pret mums pašiem un sociāli taisnīgai.

5 Tiem, kas uzdod jautājumus

Padoms mums, kas nav zaudējuši spēju domāt ar savām smadzenēm – ja jums kāds pārmet empātijas trūkumu, tad, kad uzdodiet jautājumus par imigrāciju, pajautājiet – cik Latvijas bērnunama bērnus šis empātiskais cilvēks ir uzņēmis savā ģimenē un cik vientuļiem vecīšiem palīdzējis. Jautājiet – vai viņš ir devis darbu latviešu jaunietim, nepieprasot krievu valodu? Vai iespēju dzīvot sava dzīvokļa istabiņā darba meklētājam no laukiem, jo šim cilvēkam nav naudas, lai TUA/NĪ uzskrūvētājā īres tirgū īrētu istabu Rīgā? Vai jūs personiski esat snieguši reālu un regulāru palīdzību kādam no tiem 1/5 Latvijas līdzcilvēkiem, kuri, pēc Centrālā statistikas biroja datiem, ir pakļauti nabadzības riskam?

Un ja jums uz jūsu jautājumiem argumentēti nespēj atbildēt, bet uzbudināti bļaustās par idiotiem, nacistiem un rasistiem, nesakiet neko. Cilvēkiem, kas to dara, nav racionālu argumentu, tieši tāpat kā racionālu argumentu nebija raganu medniekiem viduslaikos.

Varat vienīgi izvilkt kabatas spoguli un turēt viņu seju augstumā.

Līdzīga ziņa- Ēriks Jēkabsons: Visa Eiropa ir nopietnu izaicinājumu priekšā