Ar vārdiem “paklupt var katrs, galvenais – spēt piecelties un iet tālāk” pirmdien, 2.novembrī, pēc Latvijas Radio un cietuma vadības aicinājuma pie Cēsu ieslodzītajiem jauniešiem ciemojās grupa “Prāta vētra”,-ziņo spektrs.com/lsm.lv

Pirms diviem mēnešiem jau vēstīts par kādu neparastu teātra projektu, kurā ar Cēsu Audzināšanas iestādes nepilngadīgajiem jauniešiem pusgada garumā strādāja trīs režisori. Cēsu cietuma priekšnieks toreiz atklāja kādu senu sapni – pie ieslodzītajiem uzaicināt pasaulē populārāko latviešu mūzikas ansambli, lai vēl nebijušā veidā iedvesmotu jauniešus labākai dzīvei žoga otrā pusē. Pirmdien pie ieslodzītajiem jauniešiem ciemojās grupa “Prāta vētra”.

AUDIO

Tumšzaļos formastērpos, īsi apcirptiem matiem Cēsu cietuma skolas zālē viens pēc otra ienāk ieslodzītie jaunieši – četrpadsmit, sešpadsmit, deviņpadsmit gadu veci. Kāds smīkņā, ka “Prāta vētra” viņu neinteresē, cits kamerā uzzīmējis grupas portretu. Nervozi smiekli un knosīšanās tomēr nodod nelielo satraukumu – grupu tūlīt varēs satikt dzīvajā.

“Droši nāciet tuvāk. Pirmā rinda brīva, dārgākās biļetes!” pēc ienākšanas skolas zālē ieslodzītos jauniešus cenšas iedrošināt grupas “Prāta vētra” solists Renārs Kaupers. “Prāta vētras” mūziķi caur jokiem stāsta par grupas pirmsākumiem līdzīgā vecumā, kādā pašlaik ir vairums ieslodzīto puišu. Piemēram, kā tikuši pie bundzinieka Kaspara Rogas.

“Mēs metām acis uz Kasparu, kuru es zinu no bērnudārza laikiem, bet viņš bija ļoti liderīgs jaunietis, mums viņš likās neuzticams. Kā Jānis teica filmā, ko jūs vēlāk redzēsiet – tāds skolas klauns. (..) Un tad mums viņam bija pārbaudījums – likām ar kociņiem uz radiatoriem nosist ritmu vienai Garija Mūra dziesmai. Viņš nosita, un kopš tā laika viņš ir grupā,” stāstīja Renārs Kaupers.

Vaicāti, kā savulaik grupu izdevies savienot ar mācībām, mūziķi atzīst, ka ne viss gājis gludi.

Roga un Māris Mihelsons atceras, kā tikuši izmesti no skolas un beiguši vakarskolu. “Nav jau tā, ka mēs nepabeidzām. Izmācījāmies līdz galam, tikai citā skolā,” atzina Kaspars Roga.

Kad pirmā nedrošība pārvarēta, jauniešu jautājumi latviski un krieviski birst viens pēc otra. Kā jums patīk popularitāte? Kā radās grupas nosaukums? Kāda bija pirmā dziesma? Un visbeidzot – kāpēc jūs šodien atbraucāt uz Cēsīm?

“Man patīk, kā Kaspars saka – ja mūsu koncertos kaut viens cilvēks aiziet mājās priecīgāks un laimīgāks nekā atnāca, tad tas ir bijis tā vērts. Un mēs reizēm piekrītam aizbraukt uz dažādām vietām un iestādēm un satikties ar cilvēkiem. Mēs jau varam tikai parādīt to, ko paši darām, pastāstīt savu dzīvesstāstu. Katrs mēs varam to savu dzīvi veidot, kā mēs to gribam. Un vislabākais – no jebkura punkta! Jo krīt visi, lielākā daļa atkal ceļas un iet tālāk. Tas ir grūtākais, bet to vienmēr var.

Mums ir palaimējies, ka esam viens otru satikuši, un tā nu mēs viens otru stutējam,” atzina Renārs Kaupers.

Bruņoti ar divām ģitārām, tamburīnu un melodiku, “Prātinieki” nospēlē arī pāris savas populārākās dziesmas. Arī Cēsu cietuma publikā dažs klusām dungo līdzi. Kādā no dziesmām “Prāta vētras” puišiem pievienojas arī viens no ieslodzītajiem – 17 gadus vecais Vilis.

“Es nenormāli uztraucos. Dziedāju, rokas nosvīda,” atzina Vilis, kurš cietumā pavadījis pusgadu par zādzībām spaisa ietekmē. Pēc trīs nedēļām viņu atbrīvos. Vilis grib mācīties Rīgas mūzikas internātvidusskolā.

“Man visvairāk patika par to pašu bundzenieku – nu, ir viņš izklaidīgs cilvēks, bet draugu dēļ saņemas un paskatieties, kāda super grupa!

Esmu viegli šokēts. Pašam arī gribas iet ārā, mēģināt dziedāt, varbūt arī kaut kas tāds ļoti labs sanāk,” teica jaunietis.

Līdzīgās pārdomās pēc tikšanās ir arī ieslodzītais Ainārs, kuram patīk rakstīt repu, un Romāns, kurš šo to spēlē uz sintezatora. Abiem gan aiz restēm vēl jāpavada gari gadi.

“Mūzika patīk, jā. Šeit sēžot, nekur daudz uz pasākumiem neeju. Pārsvarā, ja ir mūzika. Vai arī sēžu kamerā un zīmēju. “Prāta vētra” šodien vispār patika. Nekad nebiju dzirdējis tādas tīras skaņas tādā tuvumā. Vai pats gribētu kaut ko tādu darīt? Nezinu. Bija jau vispār ideja spēlēt sintezatoru. Vispār jau patiktu tā, ka rāda pa televizoru, raksta avīzēs, var visur kur uzstāties… Man patika, kā viņi teica – ka var uzstāties, lai citiem radītu prieku, liktu smaidīt,” atzīst Romāns.

“Sapratu, ka viņi tādi parasti cilvēki. Tādi paši, kā mēs. Nav no kaut kurienes citurienes piedzimuši. Parasti cilvēki, vienkārši izsitušies tik tālu,” teica Ainārs, norādot, ka, lai tā dzīvē izsistos, nepieciešams gribasspēks un darbs.

Ticību saviem spēkiem un iedvesmu visvairāk līdzi novēl paņemt arī “Prāta vētras” puiši.

“Tādos brīžos kādreiz var notikt tāds kā klikšķis, varbūt šodien kādam tā notika. Ja tā būtu, tas būtu labākais, ko mēs būtu varējuši izdarīt,” norāda grupas solists, kuram pievienojas Jānis Jubalts, sakot: “To mēs pēc laika uzzināsim. Varbūt kāds pienāks klāt un pateiks.”

“Skatījos uz puišiem un domāju – mēs taču ne ar ko neesam atšķirīgi. Visi mēs esam tie paši ļaudis, tikai viņi nepareizo apstākļu sakritības pēc, draugu pēc vai sazin kā pēc kādā brīdī ir izvēlējušies nepareizo taku. Un ja mēs viņus varam pavilkt uz citu pusi, parādīt, ka ir arī tāds ceļš…” noteica Māris Mihelsons.

Līdzās “Prāta vētrai” centienus iedvesmot ieslodzītos jauniešus labākai dzīvei turpinās arī šoruden iesāktais teātra projekts – režisori jau drīzumā plāno atgriezties Cēsu audzināšanas iestādē, lai sāktu darbu pie jaunas izrādes.