Varbūt arī garīgās dzīves būtība nav tā, ka mēs konstruējam sarežģītas konstrukcijas, un iedomājamies, ka mēs cits par citu labāk mācēsim definēt Dievu un Debesu valstības hierarhiju. Ļoti iespējams, garīgās dzīves būtība ir – iemācīties pazīt Tēvu, būt šajā atpazīšanas pieredzē un nepazaudēt šo pazīšanas pieredzi jebkurā situācijā, kurā mēs dodamies. Proti, lai cik dramatiska būtu situācija, kurā mēs atrodamies, atpazīt, kur šeit ir klātesošs Tēvs, kur šeit ir klātesošs Dievišķais manas esības pamats, no kā es nāku. Šādā ziņā šis skaistais notikums var būt kā tāds pamats vai princips, kas iezīmē pašu svarīgāko lūgšanas vai garīgajā dzīvē. Lūgšanas vai garīgajā dzīvē, kas, ļoti iespējams, ir kaut kas pilnīgi cits nekā mēs bieži domājam, tāpēc šajā rīta uzrunā es vēlētos apstāties pie kāda man ļoti nozīmīga autora, trapistu mūka Tomasa Mērtona, kurš ir viens no 20. gadsimta izcilākajiem garīgajiem skolotājiem, viņa darbos atrodamajiem sešiem lūgšanas principiem vai ieteikumiem, kas negaidīti iezīmē pavisam neapjaustus virzienus mūsu izpratnē par to, ko nozīmē lūgšana un garīgā dzīve.
Tomass Mērtons:
Tomass Mērtons būdams trapistu mūks, piederēja pie ļoti stingras regulas, klostera, kas paredzēja daudzas stundas katru dienu, katru diennakti pavadīt lūgšanās. Tas nozīmē, ka šeit runā kāds cilvēks, kurš ir veltījis lūgšanai un garīgai dzīvei tik daudzu tūkstošu stundu savā dzīvē kā varbūt reti kurš no cilvēkiem šai pasaulē. Un, man šķiet, viņš daudz vairāk šī iemesla dēļ nekā daudzi citi arī tuvinājās tam, ko lūgšana īstenībā nozīmē. Un šie seši principi, kurus mēs varam atrast viņa darbos, palīdz no jauna palūkoties uz lūgšanu un to, ko īsti nozīmē mūsu garīgā dzīve.
Es vēlētos šos sešus principus nosaukt un pavisam īsi komentēt.
1. Mērtona princips, “Būt svētam nozīmē būt tam, kas tu esi, būt pašam.” Jūs nepārklausījāties - būt svētam nozīmē būt tam, kas tu esi, būt pašam. Ar vārdu “svēts” daudziem cilvēkiem diezgan sarežģītas attiecības. Vispirms, tas bieži vien no malas izskatās kā kaut kas tāds, kas ir tik tālu no mūsu parastās cilvēcības, ka tas vairs neiederās mūsu parastajā ikdienas dzīvē. Bieži vien mums šķiet, ka svētie ir cilvēki, kas vairs nedzīvo īstu, pilnvērtīgu, pilnasinīgu dzīvi un tāpēc mums ir mazliet bail no šādas pozīcijas. Un nereti daudziem cilvēkiem šķiet, ka būt svētam īstenībā tas nozīmē kļūt par kaut ko citu nekā es esmu. Cik svarīgi ir dzirdēt Mērtona pārliecību “būt svētam nozīmē būt tam, kas tu esi, būt pašam”!
Tēlaini izsakoties, katra mūsu sirdī Dievs ir ierakstījis mūsu dzīves uzdevumu – tev nav jāskatās pa labi un pa kreisi, tev ir jāuzdrošinās uzmanīgi ieskatīties sevī, izlasīt šo Dieva rokas ierakstu un tad uzdrīkstēties izdzīvot to vienreizējo dzīves uzdevumu, kas ir tikai Tavs uzdevums. Ja tu nepieņem sevi, ja tu netici šai sirds patiesībai, kas tevī mājo, tu nonāksi strupceļā! Garīgums nozīmē kļūt par to, kas tu esi, par to, kam tev lemts būt. Necenties būt kāds cits. Tu būsi laimīgs un citiem cilvēkiem būs labums no tevis tikai tad, kad tu kļūsi par to, kam tev jākļūst, nevis mēģināsi pielāgoties neskaitāmu cilvēku viedokļiem sev blakus, kas patiesībā ir pilnīgi neiespējami. Būt tam, kļūt tam, kas tu esi nozīmē būt autentiskam cilvēkam. Tas nozīmē atsaukties paradoksālajam aicinājumam“Kļūsti par to, kas tu esi!”
2. Mērtona princips skan: “Pārlieka piepūle un pārspīlēti centieni traucē garīgajai izaugsmei!”
Droši vien daudzi cilvēki sāk savu garīgās izaugsmes ceļu ar milzīgu piepūli un, jāsaka pavisam skaidri, ar pārspīlētiem centieniem. Un dažkārt kādā brīdī mēs sākam just, ka tas nevis palīdz, bet traucē garīgajai izaugsmei. Pēc Mērtona pārliecības, sakāpinātas lūgšanas un sadomātas garīgās attīstības sistēmas nepalīdz. Askētisms nereti mēdz būt teatrāls, egocentrisks. Tā ir vēlēšanās pievērst sev uzmanību, kad mēs neapzināti Dieva vietā sen jau sākam apjūsmot sevi un to, ko mēs esam paveikuši.
3. Mērtona princips skan: “Mums jāatsakās no tieksmes pakļaut savu dzīvi dzelžainai dienas kārtībai un cietiem noteikumiem!”
Tā raksta trapistu mūks, kura ikdiena īstenībā ir samērā dzelžaina un samērā cietos noteikumos ietērpta. Bet viņš saka ko pretēju:“Jāatsakās no tieksmes pakļaut savu dzīvi dzelžainai dienas kārtībai un cietiem noteikumiem!” Dzelžainība, cietas formas nebūt nav dzīves vai dzīvības pazīme! Kā jūs zināt, dabā nav deviņdesmit grādu leņķi. Dabā mēs redzam elastību, plūsmu. Ja apavi der, mēs tos aizmirstam. Ja mēs nopietni vēlamies iekļaut garīgo praksi mūsu dzīvē, mums tā ir jāsalāgo, mums jāatrod tai organiska vieta mūsu dzīves plūsmā. Lai dzīvotu garīgu dzīvi, nepieciešams iemācīties būt brīviem. Uzticēt sevi esības ritmiem, Dievišķajam Noslēpumam. Jā, ir nepieciešams uzticēties Dzīvei! Ja tu neuzticies Dzīvei, tad īstenībā tu neatrodi šīs dzīves Radītāju. Šajā ceļā žēlastība pieaug, cilvēkam sastopoties ar šķēršļiem. Garīgā dzīve ir kā mozaīka, melodija. Tā ir sasniegums, kas palīdz iegūt vienotību ar sevi un pārējiem cilvēkiem. Tā ir tikpat dabiska kā skaista dziesma. Tikpat brīva no sasprindzinājuma kā mūsu sirdspuksti.
4. Mērtona princips. Mērtons raksta: “Mums ir jāapzinās sava ievainojamība – būt cilvēkam, būt izdotam dzīvei, būt ķermenī, būt starp citiem cilvēkiem vienmēr nozīmē būt ievainojamam!”
Dzīve nozīmē būt bez paslēpšanās iespējamām. Un mēs zinām, ka katra mūsu dzīvē ir kāda vieta, kur mūs var “nodurt ar kniepadatu”. Mēs zinām, ka katra cilvēka dzīvē ir kāds trausls punkts. Lūk, lūgšana mums grib mācīt nevis aizbēgt no mūsu ievainojamības, bet pieņemt šo ievainojamību. Lūgšana nav noslēpšanās, bet uzdrīkstēšanās uzticēties un neslēpties, necelt sevī mūrus. Jo likums ir tāds:
”Kas par daudz grib sevi aizsargāt, kas sabūvē sevī pārāk daudz mūrus, tas beigu beigās vairs nesatiekas ar dzīvi un beigās savos mūros nosmok!”
Ievainojamība ir cena par to, lai tu sastaptos ar pasauli, lai tu dzīvotu īstu dzīvi. Un nav iespējams dzīvi nodzīvot, paliekot neievainotam! Galu galā, mums vienreiz ir jāapstājas un jāatzīst, ka cilvēciskās iespējas ir ierobežotas. Ir milzīga kļūda uzskatīt, piemēram, ka viss pasaulē ir sasniedzams un ka iespējams bez zaudējumiem nodzīvot savu dzīvi. “Pozitīvā domāšana” zaudē savu nozīmi tajā gadījumā, ja tā atraujas no domāšanas kā tādas. Dzīves trauslumā, ievainojamībā, kas no vienas puses mūs tik ļoti biedē, ir pats dziļākais dzīves nervs – mēs tā saskaramies, satiekamies ar visu, mēs tā dzīvojam, mēs tā pieņemam visu to, ko nozīmē būt dzīvam cilvēkam.
5. Mērtona princips skan: “Pieņem kā labu savu vietu pasaulē!” Mums ir jāsaprot pareizi, ko Mērtons šeit grib teikt. Tas nenozīmē samierināties ar mazumiņu vai atsacīties no lieliem mērķiem. Taču Mērtons mūs aicina augt un attīstities tur, kur mēs esam šobrīd. Jūs zināt, ka cilvēkiem ļoti izplatīti ir turēties pie ilūzijas, ka manā dzīvē kaut kas pietiekami labi nenotiek tāpēc, ka es neatrodos īstajā vietā. Lūk, ja es būtu tur vai tur, vai vēl kaut kur citur, tad ar mani jau būtu noticis nez kāds kosmisks progress! Un, ziniet ko, var notikt tā, ka jebkura cita vieta var izrādīties mums mazāk labvēlīgāka vai sliktāka nekā pašreizējā; ka dzīvojot šajā fantazēšanā, ka kaut kur citur es nodzīvotu labāku dzīvi un kaut kur citur man būtu daudz, daudz labāk varbūt var nozīmēt, ka kaut kur citur es nodzīvotu vēl sliktāku dzīvi un kaut kur citur es vēl tālāk būtu no saviem uzdevumiem. Ir ļoti svarīgi, vai ne, saprast, kas šeit ir teikts: ”Pieņem kā labu savu vietu pasaulē!” - tu vari sākt tikai no tās vietas, kur tu esi un, zini, šī vieta, kurā tu esi šinī mirklī, arī šajā sekundē, ir pietiekami laba, lai tu varētu īstenot savas dzīves uzdevumus tieši šeit!
6. Mērtona princips: “Cilvēka jūtām un emocijām ir jākalpo par garīgās prakses pamatu!”
Mērtons uzskata, ja cilvēks kaut ko dara ar varmācību, apspiežot emocijas, tas liecina par garīgā brieduma trūkumu. “Cīnīties,” viņš saka, “ar nevēlamām emocijām vajadzētu savādāk – nevis sevi sašaurinot, bet – paplašinot!” Piemēram, lai savaldītu kādas iegribas, skaudību vai dusmas, ne vienmēr ir nepieciešams izmantot varmācību pret sevi. Lai tās uzvarētu, nepieciešams dzīvi darīt emocionālā nozīmē plašāku. Tā vietā, lai es sevi presētu uz iekšu, lai es sevi apspiestu, varbūt man ir jādara kaut kas pretējs? Mērtons saka: ”Varbūt operas vai muzeja apmeklējums, pastaiga mežā vai mūzikas klausīšanās labāk nekā skarbs askētisms var palīdzēt mūsos mītošās graujošās tendences un amoralitāti pārspēt?” Proti, un es būtu priecīgs, ja jūs tajā ieklausītos, Mērtons ir pārliecināts, ka grēcīgas tieksmes ir aprobežotas dzīves redzējuma rezultāts. Tāpēc, ka mēs esam aprobežoti, tāpēc mēs darām tik daudz dīvainas lietas! Ja mēs paplašinātu sevi, ja mēs kļūtu plašāki, ja mēs kaut ko dziļāk un plašāk pieredzētu, iespējams, mēs iegūtu spēku un motivāciju rīkoties savādāk. Viņš dod priekšroku dzīves emocionālai bagātināšanai nevis sevis mocīšanai. “Jo,” viņš saka, “vēlme sodīt sevi ļoti ātri pārvēršas vēlmē sodīt citus.” Jeb, vienkārši, vēlreiz saņemot visu kopā, tavas problēmas ir tavas šaurības rezultāts. Tavas problēmas bieži vien signalizē, ka tev nav pietiekams plašums un dziļums. Mācoties lielāku plašumu un dziļumu, tu varētu atrisināt daudz ko no tā, ko tu šodien atrisināt nevari!
Tādi ir šie neparastie, ļoti stingras regulas trapistu mūka Tomasa Mērtona seši lūgšanas principi vai ieteikumi, kuri tomēr apkopojas tai pirmajā galvenajā principā, ar kuru mēs sākām – būt svētam nozīmē kļūt par to, kas tu esi! Un īstenībā garīgā dzīve, ja mēs gribētu saņemt īsi kopā un to noformulēt, ir palīdzība, lai mēs varētu kļūt par autentiskiem cilvēkiem, par to unikālo, vienreizējo cilvēku, kādu Dievs ir radījis mani, katru no mums. Tev nav jāskatās pa labi un pa kreisi, ieskaties sevī, dziļi, dziļi un uzdrīksties izdzīvot to, ko tu tur satiec! Amen.
0 komentāri
Uzraksti, ko domā