Raivis Dzintars: „Esmu gandarīts, ka šā gada praidā nepiedalījās gandrīz neviens politiķis. Pasākums bija mazskaitlīgs un blāvs. Diez ko kupli neizpaudās arī olu un mēslu metēji, kas, neatkarīgi no motivācijas, panāk tikai lielāku sabiedrības līdzjūtību šādiem gājieniem. Un gandarījums ir ne jau naida vai neiecietības dēļ (kā kāds noteikti gribēs to tulkot). Pret homoseksuālistiem kā cilvēkiem man nav ne mazāko negāciju. Kaspara Gobas filma lieliski parādīja, ka tālu ne visi no viņiem atbalsta praidus un sabiedrības tradicionālās vērtību sistēmas pārskatīšanu. Tā, ka runa ir par atsevišķu propagandu, nevis cilvēkiem.

Un šīs lietas tiek jauktas vienā mikslī. Praida organizatori publiski paziņo, ka tādā veidā veicina iecietību. Taču patiesībā tās ir konkrētas organizācijas publicitātes un biznesa intereses, nekas vairāk. Nekad sabiedrībā nevirmo tik daudz negāciju par šo tēmu kā tieši praida laikā. Tātad varbūt tieši visnotaļ iecietīgās un atvērtās sabiedrības tracināšana ir viens no patiesajiem nolūkiem, tā mākslīgi radot problēmas, ar ko pašiem pēc tam cīnīties… un pelnīt!

Es esmu par iecietību. Kopš man pašam ir bērni, es divkārši apzinos, cik ļoti gribu dzīvot iecietīgā un draudzīgā pasaulē. Taču reizēm deklaratīva cīņa (!!) par iecietību tiek īstenota ar neiecietīgām metodēm.

Tā tiešām manā izpratnē ir neiecietība – popularizēt, ka cilvēks ir tikai instinktos sakņota bioloģiska vienība. Bet tieši tas izriet no pieņēmuma, ka homoseksuālā vidē audzis bērns tiek sagatavots savai ģimenes dzīvei vienlīdzīgi kā tad, ja viņš aug tradicionālā vidē.

Bērns redz, kā mamma un tētis sadala lomas ģimenē un sabiedrībā. Tēvs ir cīnītājs, bruņinieks un džentlmenis, māte – mūžīgais sapratnes un gādīguma avots… Nav iespējams pat aprakstīt visas dzīves situācijas, kad šī pretstatu harmonija veido nākamo jauno pilsoni, kuram pašam būs sava ģimene un viņš ar ļoti lielu iespējamību atkārtos daudz ko no tā, ko ir redzējis.

Pasaule un sabiedrība nav pilnīga. Ir tik daudz vientuļo māmiņu (un arī tēvu), kas izaudzina lieliskus ģimenes cilvēkus. Bet ir bīstami, ja mēs sākam apšaubīt to, kas ir norma un ģimene tās klasiskā izpratnē. Ar to tiek pazaudēts ideāls, pēc kā tiekties. Pazaudējot klasisko ģimeni kā ideālu, izņēmumi būs arvien biežāk un par to jau sabiedrība šodien pārliecinās. Rezultāts – vientuļāki un egoistiskāki cilvēki, vājāka sabiedrība un vājāka valsts.

Veicināsim iecietību, bet īstu un abpusēju!”