Aigars Dāboliņš
Sadarbībā ar Žurnālu „Republika. Lv”
Cik daudz vajag, lai pasaulē viss ietu vaļā tā pa īstam? Sešdesmito gadu beigās Kubas krīzes laikā pasaule stāvēja par matu tiesu no globālas kodolkatastrofas, jo divas naidīgas sistēmas uz šauras taciņas bija satikušās aci pret aci. Vienam ir jāatkāpjas. Dzīvnieku pasaulē piekāpjas vājākais, bet cilvēku pasaulē - gudrākais.
Toreiz, otrreiz, vēlreiz – bet vai arī šoreiz?
Pirmo pasaules karu izraisīja viens serbu nacionālists. It kā. Hasburgu troņmantinieka nonāvēšana mums, eiropiešiem, vēl šķiet kā pietiekami vērā ņemams iemesls, lai sāktu karu. Taču zināms, ka kroņprinča slepkavība bija tikai šķaudiens, kas lika sakustēties un gāzties lejup lavīnai; pasaules pārdalīšana bija nobriedusi. Apokalipse toreiz gāja secen, bet tā nebūs katrreiz. Jo vispār jau - apokalipse vienreiz būs neizbēgama, bet vai tiešām šoreiz tā sāksies karikatūras dēļ? Gatavais absurds. Bet ar ko absurda iemesls būtu mazvērtīgāks vai sliktāks par jebkuru citu? Teiksim, par kādu prāvāku asteroīdu, kas nedaudz pamaina trajektoriju, vai par operatora sīku nolaidību atomreaktora režīmu pārslēgšanā? Drebuļi pārskrien: tik vien vajag, un apokalipse jau glūn aiz stūra.
Ja islāms apvainojies
Visa islāma pasaule šajās dienās ir sacēlusies pakaļkājās – Dakartā islāma fanātiķi auro: mēs esam gatavi karam, ejam nolinčot Dānijas vēstnieku! Pēkšņi ir atbrīvotas tumšas, nekontrolējamas enerģijas – TV ekrānā redzams, kā satracinātu vīriešu pūlis ar automātiem rokās ielaužas EŪ pārstāvniecībā. Izrādās, mēs dzīvojam uz snaudoša vulkāna; islāma pasaules dusmu izvirdums sācies ne pa jokam. Tik nopietni, it kā Dievs pats būtu satracināts. Vismaz tādu iespaidu šie radikāļi grib atstāt,: ka islāms un Dievs runā vienā valodā. Ja islāms ir apvainots, tad pats Dievs ir apvainojies. Apmēram tā. Nē, tieši – tā. Un diplomāti dabū pasvīst virsstundas, lai tikai kaut kā remdinātu islāma pasaules dusmu kvēli. Kam tur no mums ir vislabākie sakari ar Dievu? Ir pat drusku pārbijušies: bet ja nu tiešām viņiem ir taisnība? žurnālistu apvienības samulsušas kaunina savus amatbrāļus: humors jau bija ar tām Muhameda karikatūrām, bet kurš lai to visu tagad satīra?
Ko jūs gribat, muļļas?
Jāvaicā: kas ir apvainojies tad, kad viss mūsdienu laikmets kariķē Jēzu Kristu, kuru mūsu reliģijā pielūdzam kā vienīgā Dieva dēlu – kā paрu Dievu? Viņu apvaino, apspļauda, viņš ir attēlots uz slepkavas bicepsiem un prostitūtas ciskām, tuneļos Kristus vārds tiek rakstīts kopā ar neķītriem lamu vārdiem. Sorry…ko jūs gaidāt, un ko jūs gribat…jūs, muļļas. Vai tad jūsu Dievs ir īsts, ja jūs to visu atļaujat. Vai jūs varat sataisīt tādu jezgu ka mēs un mūsu muļļas Muhameda aizstāvībai? Nē? Nu tad viss skaidrs. Stāviet pie ratiem. Jūsu Kristus jau pats sevi sasēja kopā ar grēciniekiem, prostitūtām, slepkavniekiem, pats brīvprātīgi ļāvās sevi apspļaudīt un apņirgt, pat nonāvēt tādu grēka pagaļu dēļ – lūk, tādu Dievu jūs arī esat pelnījuši! Bet mēs, tīrie reliģijas ļaudis, šķīstie un bezvainīgie, greizsirdīgi esam gatavi pārgriezt rīkli ikvienam, kas kaut vismazākajā veidā uzbruks mūsu Muhamedam. Un par jūsu Kristu, ko jūs pielūdzat kā Dievu, mēs jau sen smejamies un nolādam katru reizi, kad sanākam kopā; tas piederas mūsu dievkalpojumos - apņirgt un nolādēt Kristus krustu. Lūk, mēs jums, izkurtējušie kristieši, rādām, ko nozīmē īsti dievbijīgie.
Tā ir tā vēsts, ko mēs saņemam šajās dienās.
Brilijanta kaklarotas nemainīgā vērtība
Vai Dievam vajadzētu aizstāvjus? Viņa vārds pats sevi aizstāvēs, un vai mums būtu Viņš jāatriebj un jānoceļ viņa dusmas no debesīm, izsludinot internacionālo dusmu dienu, kā to nupat paziņoja Jussefs el Kardavi, sunnītu šeihs no Katāras? Tāds Dievs mums, kristiešiem, ir nepareizs Dievs. Zaimošana un reliģisku cilvēku jūtu apņirgāšana ir nosodāma, bet tikpat daudz arī – nosodāma ir sevis celšana Dieva vietā. Un ja kādi bezdievīgi ļaudis attēlo vai kariķē Dievu vai viņa praviešus? Ko tad? Nav nekāds brīnums, jo tieši zaimi, neķītras domas, laulības pārkāpšana un bezdievība mājo cilvēka sirdī, un Dievs to ļoti labi redz. Un tāpēc Viņš nevis linčo, demolē, iznīcina cilvēku par to, bet nāk mīlestībā, lai viņu glābtu, lai paņemtu visu šo kaunu no viņa nost, liktu uz sava dēla pleciem un uznestu Golgātā. Mārtiņš Luters, ko pamatoti saucam arī par mūsu tautas mācītāju, teica: vai briljanta kaklarota zaudē savu vērtību, ja to nēsā staigule? Vai Dievs kļūst mazāks, ja kāds par Viņu ņirgājas? Un nevis niknums un dusmu izvirdumu tad nāk no Dieva sirds, bet žēlastība un palīdzība. Tā mūsu Kristus.
Svešais Dievs
Tāds Dievs, šķiet, ir svešs islāmam. Un ne velti kristiešiem jau kopš pašas islāma parādīšanās, kad to vēl uzskatīja par kristietības novirzienu arābu vidū, ne gluži bez pamata šķita, ka muhamedāņi kaut ko pamatīgi ir pārpratuši jautājumā par Dievu: ko nozīmē būt ar Dievu un par Dievu? Tieši to laikam arī gribēja apsmaidīt šā dāņu laikraksta „Jyllands – Posten” karikatūras, kas pēc tam tika pārpublicētas Zviedrijā, Norvēģijā, Francijā, Spānijā… Arī viens revolucionārs redaktors Jordānijā to izdarīja un tūlīt pat bija spiests mukt prom no šīs zemes. Arābu zemēs dzīvojošie EŪ pilsoņi izjūt tiešas vajāšanas un izrēķināšanās draudus. Eiropas politiķi ir satraukušies, arābu zemēs ir sācies EŪ preču boikots. Konflikts starp EŪ un islāma zemēm rit pilnā sparā. Politiķu un diplomātu uzdevums ir atņemt svelmi šim strīdam, lai nokaitētā gaisotne nekļūtu eksplozīva: piekāpties satracinātu cilvēku priekšā, paust sapratni par reliģisku jūtu aizskārumu un nosodīt neapdomīgus izdevējus – tas ir diplomātu tiešais darba pienākums. Arī kristīgajā kultūrā tas ir normāli: lai klusinātu agresiju, ir jāatkāpjas. Gudrākais atkāpjas. Stiprākais nomierina un žēlo, nevis uzbrūk un kož.
0 komentāri
Uzraksti, ko domā