Šai viņa stila iezīmei ir interesanta vēsture. Jaunībā viņš esot strādājis par apsargu, nodrošinot kārtību, tāpēc gadījies iesaistīties kautiņos, pēc kurām dārglietas, kuras klienti cīņas laikā zaudējuši, palika pie viņa. Kad nākamajā dienā vīri nākuši tās atgūt, un pie bāra durvīm ieraudzījuši mr.T. ar viņa zelta ķēdi ap kaklu, tā bijusi zīme, ka rotas bijušais īpašnieks šajā klubā vairs nav vēlams.
Desmit gadus Lorencs esot strādājis par miesassargu – Maiklam Džeksonam, Diānai Rosai, Stīvam Makvīnam, Muhamedam Alī, Džo Freizeram, saņemot atalgojumu 3’000 – 10’000 dolāriem dienā, atkarībā no riska pakāpes. Reiz viņam esot piedāvāts miljons dolāru, lai viņš nogalinātu kādu cilvēku, ko, protams, atteicies darīt un centies šo cilvēku brīdināt, taču neesot paspējis.
Laurencs nekautrējas uzsvērt, ka tagad pirms katras iespējas liecināt par Jēzu, viņš arī gatavojas kā kārtējai cīņai, jo saprot, ka pasludinot Jēzus Vārdu, arī notiek cīņa, tikai garīgajā pasaulē.
Mr T. par savu dzīvi
Es uzaugu kristīgā ģimenē. Mans tēvs bija mācītājs. Ģmenē bijām divpadsmit bērni. Vecāki mūs audzināja pēc Dieva likumiem, liekot Viņa vēsti mūsu sirdīs. Finansiāli mēs bijām ļoti nabadzīgi, bet garā bagāti. Mājās uzaugām slavas dziesmu atmosfērā, kur nekad netika lietoti lamu vārdi. Mūsu namā valdīja Jēzus, svētums.
Es tiku kristīts četru gadu vecumā. Mana sirds vienmēr dega par cilvēkiem. Agrāk, kad savā mazajā draudzītē gājām ielu evaņģelizācijā, protams, Dievs arī tad darbojās, tomēr mēs bijām tikai kādi trīs „melnie puiši”, kas lauzītā valodā centās cilvēkiem skaidrot Dievu mīlestību. Tagad, kad Dievs man pakārtojis šo statusu, kādā esmu, redzu, ka Jēzus var lietot manas rokas un kājas daudz lielākā mērā, lai gan vēsts, kuru sludinu, nav mainījusies.
Cilvēki man teikuši: ”Tu izskaties baisi, pēc tāda, kurš var nodarīt pāri.” Es viņiem atbildu, protams, ja man fiziski uzbruktu, es mācētu sevi aizstāvēt, un ikvienam jaunietim iesaku apgūt pašaizsardzības pamatus, taču es nekad neizprovocēšu kautiņu. Rajonā, kurā uzaugu, apgūt cīņas mākslu un pašaizsardzību bija ikdienā dzīvībai nepieciešami, lai aizstāvētu gan sevi, gan māsu un mammu. Bet kautiņus nekad neveicināju, jo ne jau pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret garīgiem spēkiem, varām un kundzībām.
Jā, mani paziņas mani redz kā lielu, fiziski spēcīgu vīrieti, bet tai pašā laikā, viņi arī mani zina, kā savas mammas dēliņu, un es lepojos ar to, ka esmu mammas lielais puika. Es ļoti cienu savus vecākus un tā ir vēsts, kuru gribu sludināt mūsdienu jauniešiem. Kad biju pusaudžu gados, es sev apsolīju un lūdzu Dievam, lai varu mammai nodrošināt labus dzīves apstākļus. Es ļoti gribēju, lai sievietei, kas uzaudzinājusi mani, manus brāļus un māsas, būtu skaistas kleitas, dimanta auskari un liela, gaiša, plaša māja. Tas nav kauns – mīlēt savu mammu. Atceros, kā mamma berza grīdas un šuva jaunus aizkarus mūsu istabiņai, lai tā izskatītos gaišāka un skaistāka. Mēs bijām ļoti nabadzīgi, dzīvojām geto rajonā, kur nepārtraukti notika noziegumi – izvarošanas, apzagšanas, slepkavības un narkotikas bija visapkārt, bet šīs lietas nekad neienāca mūsu mājā, jo tajā valdīja Dieva svētums. Es netiku audzināts pēc tādiem standartiem, lai kļūtu par lielu, resnu sliņķi vai somiņu zagli. Mana māte vienmēr teica: „Ja tu ko vēlies, strādā smagi, lai to iegūtu.”
Jaunībā bija posms, kad nedaudz atkāpos no Dieva, tomēr es nekad neatļāvos grēkot, jo man bija pārāk liela cieņa pret mammu – sievieti, kas uzaudzināja 12 bērnus. Viņa tīrīja citu cilvēku mājas un dzīvokļus, lai varētu mūs pienācīgi apģērbt un izskolot. Un es neatceros ne reizi, kad viņa būtu atļāvusies sev nopirkt ko jaunu. Deviņu gadu vecumā es uzzīmēju māju, kuru ļoti vēlējos uzdāvināt savai mātei, un divdesmit gados, pateicoties varenajam Dievam, es to izdarīju.
Es zinu, ka esmu spēcīgs un protu dažādas cīņas tehnikas, māku pastāvēt par sevi un aizstāvēt vājākos, taču, lai to sasniegtu, esmu smagi strādājis, jo nekas tāpat vien nenotiek. Mūsdienu jaunieši visu laiku kaut ko grib, bet viņi nespēj pat pacelt savu sēžamvietu no dīvāna, lai kaut ko izdarītu. Nepietiek ar runāšanu un sapņošanu. Slinkums ir nāves grēks.
Protams, man pašam bija jāizdzīvo savs piedzīvojums ar Kristu un jātiek pārbaudītam savā ticībā. Es izgāju cauri kārtīgām uguns kristībām. Kad četru gadu vecumā tiku pagremdēts, mans tētis, kristīdams mani, teica: ”Es tevi kristīju Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.” Vēlāk es izgāju cauri Svētā Gara treniņa nometnei līdzīgi kā basketbolisti izbrauc uz vasaras treniņnometnēm. Jēzus man sagādāja šādu nometni man pašam to nezinot.
Jaunībā es strādāju par miesas sargu un prestižos klubos par durvju sargu „izmetēju”. Reiz tika rīkotas sacensības „Spēcīgākais izsviedējs Amerikā”, kurā bija dažādi uzdevumi – jāmet tāluma70 kgmanekens, jāizlaužas cauri četru collu biezām durvīm, kā arī jāizspēlē lomu spēle, kurā apsargam jānomierina iedzēris klients. Es uzvarēju šajās sacensībās. Ne tāpēc, ka biju lielākais un stiprākais, bet tādēļ, ka man bija svarīgs iemesls, kādēļ es piedalījos. Sacensībās nebiju iedomīgs, un nelamājos trīsstāvīgiem lamuvārdiem… Jā, manam izskatam ir priekšrocība, bieži vien man pat nav daudz jāskaidro, cilvēkam pietiek paskatīties uz mani, lai saprastu, ka kārtība ir jāievēro. Dievs man deva autoritāti, jo redzēja manu sirds attieksmi, un kas gan var būt pret mums, ja pats Visuvarenais Dievs ir ar mums.
Pirms sacensībām es runāju ar savu mācītāju un jautāju, vai man piedalīties? Teicu: ”Ja uzvarēšu, čeku, kuru iegūšu, es atdošu tev, lai tu par to naudu nopērc drēbes un ēdienu, tiem, kam tā trūkst.” Interesanti, ka pēc uzvaras, parakstot čeku, kuru biju nolēmis atdot draudzei, mani intervēja, un šī intervija tika pārraidīta pa satelīta televīziju. Tieši tajā laikā šo pārraidi skatījās kāds galvenais producents, kurš ieraudzījis mani, nodomāja, ka manī ir kas vairāk par uzpumpētiem muskuļiem un biedējošu ārieni. Nākamajā mēnesī es dabūju savu pirmo lomu. Tā sākās mana jaunā karjera. Es sāku saņemt iespaidīgus honorārus un drīz vien jau nopirku mammai māju. Pēc tam varēju svētīt arī savus brāļus un māsas ar dzīvesvietām. Es kalpoju ar saviem līdzekļiem arī ielu kalpošanā – apģērbu tos, kuriem nav drēbju, ēdinu izsalkušos. Ticu, ka Dievs var svētīt finansiāli, ja Viņa svētības plūsma neapstājas pie manis. Mums jādod tālāk, tikai tad Dievs var turpināt svētīt mūs.
Laikā, kad jau biju atzīts aktieris Holivudā, mans aģents reiz teica, ka ar viņu sakontaktējusi „Make a wish ” („Piepildi sapni”) organizācija. Informēja par kādu puisīti, kurš esot slims uz nāvi, un viņa pēdējā vēlēšanās esot satikt mani. Mans aģents man teica: ”Nesatraucies, es pateikšu, ka esi aizņemts.” Tajā brīdī no manis izlauzās kliedziens: „Nē! Man jāpazvana savam mācītājam, jo es nezinu, ko teikt šim mirstošajam bērnam.”
Es negribēju viņam rādīt savus muskuļus, atļaut pabraukt ar savu lielo auto un atstāt savu parakstu uz lielā plakāta – nē, nē, nē! Puisītis mira, un viņš vēlējās redzēt tieši mani! Viņš varēja izvēlēties jebkuru, bet viņš izvēlējās mani. Jautāju sev, kāpēc viņš izvēlējās mani, un mans mācītājs atbildēja, ka, laikam, viņš saredz manī Dieva raksturu un standartus. Tajā mirklī es sapratu, cik liels spēks ir tajā, ka varam garīgi „spīdēt” sabiedrībā. No tā laika visās savās pirmizrādēs un jebkurā vietā, kur man jāsniedz autogrāfi, es regulāri liecinu par Dievu un dalu cilvēkiem Jaunās derības un Bībeles.
Dziedināts no vēža
1995. gadā man tika konstatēts vēzis. Tolaik neko daudz par to nezināju. Domāju, kā tas var būt? Nevienam nekad manā ģimenē nav bijis vēzis! Zinu, ka Dievs man nesūtīja vēzi, bet tā situācija man nāca par labu. Līdz tam, Jēzus vēl nebija man atklājies kā Ārsts. Kad saslimu, zināju, ka Dievs mani var dziedināt, citādāk viss līdz tam piedzīvotais būtu bijis meli. Viss, ko teicu mazajam puisītim, un par ko tik aizrautīgi ticēju, arī manai iešanai baznīcā – viss būtu bijis meli. Es tik daudz biju runājis, sludinājis, lasījis grāmatas un saņēmis Vārdu, bet tagad tas notika manā dzīvē – reāls uzbrukums, caur slimību – vēzis. Jautāju Dievam, kas man jādara, kā lai tieku galā ar šo problēmu? Es esmu tik spēcīgs, bet neko nevaru darīt savā labā. Es vienmēr prasu Dievam neskaidros jautājumus, jo esmu atkarīgs no Viņa, un uzturu arī ļoti tuvas attiecības ar savu mācītāju. Ja saņemu Vārdu, es vienmēr pārzvanu un pārjautāju, ko par to saka mācītājs. Mums jābūt kā bērniem, lai ieietu debesu valstībā – atkarīgiem no Viņa, pat man.
Mēnešiem gāju cauri lielām mokām, sāpēm… Būt vājam, priekš manis bija neierasti. Man izkrita mati, es nepārtraukti vēmu. Es, lielais spēka vīrs, zaudēju svaru un jutos pilnīgi bezspēcīgs. Bija brīdis, kad gribējās izteikt, ka vairs nespēju, ka man vairs nav spēka. Gribēju, lai kāds mani kaut nedaudz pažēlo… No zēna gadiem biju pieradis rūpēties par visiem, bet nu…
Tad manā garā ierunāja Dievs: ”Vai tu gribi savā dzīvē ielaist velnu un viņa varu?”
Tajā brīdī es pieņēmu lēmumu nedot velnam ne kripatiņas vietu savā dzīvē. Izlēmu, ka nekam nebūs šķirt mani no tā Kunga mīlestības – pat ne vēzim, ne neveiksmēm, ne vilšanās sajūtai, ne rasismam, nekam!
Es saņēmu Rakstu vietu: ”Visi, kam dvaša, lai slavē To Kungu!” un sapratu, ka neatkarīgi no tā, kā jūtos, man joprojām ir dvaša un es varu slavēt Jēzu! Turpmāk, katru rītu ceļoties, es lūdzu Dievam spēku, nevis, lai paceltu 500 kilogramus, bet, lai tad, kad runāju par Jēzu, mani vārdi varētu tikt Viņa lietoti, lai es pamudinātu kādu sirdi nākt tuvāk Dievam. Es sapratu, ka mans Dievs ir tas pats Ābrahama, Īzaka un Jēkaba Dievs! Tad kāds iemesls manai drebēšanai? Ar mani ir pats Dievs, kas var būt pret mani, ja Viņš ir ar mani? Un es saņēmu savu brīnumu.
Kristiešu problēma
Ziniet, es esmu noguris no visiem tiem jocīgajiem, nožēlojamajiem kristiešiem, kuri klusē un kautrējas. Šeit, Holivudā, cilvēki atklāj, ka ir geji, pedofili, krāpnieki, bet kristieši? Kad reiz kristieši nāks laukā no tās viduvējības, slēpjoties savā mietpilsoniskajā dzīvītē un baidoties būt nesaprastiem. Es skatos, kā draudzes piepilda stadionus svētdienas rītos. Tur ir tik daudz cilvēku… Bet Jēzus nav viņos. Redzu, kā mašīnu stāvlaukumos notiek burzma un lamāšanās, kad viņi nespēj pietiekami ātri tikt laukā no draudzes teritorijas.
Redzu šo uzspēlēto draudzību, smaidus: ”Hei, kā tev iet? Lai Dievs svētī, brāl!” Dziedam dziesmas: „Mēs Tavas rokas, Kungs, mēs Tavas kājas…”. Tajā pašā laikā, uzdodot jautājumu, kā klājas, negribam dzirdēt, ka kādam, piemēram, nav ko ēst. Man ir dusmas, kad redzu kristiešus, kas stundām domā un lūdz tikai par savām vajadzībām: ”Es nejūtos gatavs iet pie cilvēkiem. Kad būšu stiprāks Viņā, tad gan…” Bet paši tā arī netuvojas Dievam, nesper praktiskus soļus Viņam pretim. Dieva sirds deg par cilvēkiem, Viņš atstāja pavēli, un mums tā ir jāpilda. Mums jāmīl cilvēki un jādeg par viņiem!
Ir laiks kļūt spēcīgiem Kristū!
Šodien, tu vari dzert alkoholu 24 h diennaktī, vari iet uz „meitu māju”, pie zīlniekiem – 24h diennaktī, taču, kad cilvēks atnāk uz draudzi, dežurants aicina atgriezties nākamajā svētdienā – tam tā nevajadzētu būt! Kas ir draudze? Kristus miesa. Tie esam mēs. Mums jābūt atvērtiem cilvēkiem 24 h diennaktī. Mums jārūpējas, kas notiek ar citiem. Kristus miesai ir jādara Kristus reāls cilvēkiem, lietojot savas rokas un kājas.
Ir laiks kļūt spēcīgiem Kristū! Ir laiks sniegties pretim cilvēkiem, nedzīvojot tikai sev. Mēs esam tie gani, kurus Jēzus izsūta pēc zudušajām avīm. Mums jāklaudzina pie durvīm un, ja tās tiek atvērtas, jārūpējas, lai Kristus caur mums var kļūt reāls tiem, kas Viņu nepazīst.
0 komentāri
Uzraksti, ko domā