Pāvests atgādināja, ka Dieva meklēšana kļūst par gaismu prātam, ieraugu kultūrai un veicina patiesu humānismu. Svarīgi, lai mūsdienu kultūra atvērtos Dievam un no jauna atklātu transcendences dinamismu.
Dzīvojam laikā, kad eksperimentālo zinātņu rezultātā ir izmainījusies cilvēka izpratne ne tikai par pasauli, bet arī par sevi pašu – sacīja pāvests. Viņš atzina, ka, no vienas puses, varam lepoties ar jaunajām tehnoloģijām un nemitīgajiem jaunatklājumiem zinātnes laukā. No otras puses, bieži vien tie saistās ar zināmām raizēm. Ar zinātnes straujo attīstību saistīto optimismu aizēno domāšanas krīze. Cilvēka rīcībā ir bagāts dažādu līdzekļu klāsts, taču nereti viņam pietrūkst mērķa. Līdz ar to, bieži vien viņš dzīvo redukcionisma un relatīvisma vadīts, nesaskata lietu dziļāko jēgu, un ir pazaudējis saikni ar transcendento. Benedikts XVI norādīja, ka dzīvojam vērtību krīzes laikā. Mūsdienu cilvēkam pietrūkst drošu atskaites punktu, jo viņš ir aizmirsis savas saknes. Tas īpaši attiecas uz Rietumu pasauli un Eiropu.
Savā laikā absolūtā meklējumi – quaerere Deum – ietvēra sevī prasību padziļināt laicīgās zinātnes. Jēgas jautājumam un zinātnes pētījumiem ir viens un tas pats avots, proti, Logoss, kas veica radīšanas darbu un darbojas vēsturē. Šajā kontekstā Benedikts XVI atgādināja, ka tīri tehniski praktiskā mentalitāte rada riskantu līdzsvara trūkumu starp tehniski iespējamo un morāliski labo, un tam var būt tālejošas neprognozējamas sekas. Tādēļ ir svarīgi, lai mūsdienu kultūra no jauna apzinātos nepieciešamību meklēt visam dziļāko jēgu un atklātu transcendences dinamismu, citiem vārdiem, lai tā pārliecinoši atvērtu šosquaerere Deum apvāršņus.
Atsaucoties uz svētā Augustīna mācību, Benedikts XVI atgādināja, ka cilvēks ir radīts Dievam. Līdz ar to, viņa sirds būs nemierīga tik ilgi, kamēr tā „neatdusēsies” Kungā (sal. Atzīšanās, I, 1). Pāvests konstatēja, ka zinātniskās pētniecības impulsa avots ir nostaļģija pēc Dieva, kurš mājo cilvēka sirdī. Īstenībā zinātnieks tiecas, pat ja to bieži vien dara neapzināti, atklāt to patiesību, kas var piešķirt jēgu dzīvei – uzsvēra Svētais tēvs. Viņš piebilda, ka šajā ceļā ar saviem spēkiem vien cilvēkam nepietiek. Viņam vajadzīga ticība.
Zinātne un ticība
Zinātne un ticība ir savstarpējā saistībā. Paradoksāli, taču tieši pozitīvisma kultūra, kas no zinātniskajām debatēm izslēdz jautājumu par Dievu, veicina domas norietu un novājina prāta spēju izprast realitāti.
Turpretī ticība apgaismo prātu. Dieva meklējumos cilvēkam nāk palīgā pats Dievs.
Benedikts XVI atgādināja, ka ejot pa ticības ceļu, cilvēks pat ciešanās un nāvē saskatīs labo un dzīvību. Viņš pamanīs, ka Kristus krusts patiesībā ir nekas cits kā Dzīvības koks, caur kuru Dievs atklāj savu bezgalīgo mīlestību. Līdz ar to cietēju aprūpe ir ikdienas tikšanās ar pašu Kristu. „Dārgie draugi, ļaujiet sevi vienmēr vadīt gudrībai no augšas, sekojiet ticības apgaismotām zināšanām un atcerieties, ka gudrība prasa dedzību un pūliņus meklēšanas ceļā”, atgādināja pāvests.
0 komentāri
Uzraksti, ko domā