Vairāki antropoloģiju un dabas zinātņu jomas pārstāvoši Latvijas zinātnieki veiks pētījumus biodrošībā, lai novērstu vai mazinātu riskus saistībā ar moderno biotehnoloģiju un tās produktiem, žurnālistiem stāstīja pētījuma dalībniece un sociālantropoloģe Aivita Putniņa.
Pētījums tiks veikts Eiropas Sociālā fonda atbalstītā projekta «Kapacitātes stiprināšana starpnozaru pētījumos biodrošībā» laikā, piesaistot jaunos zinātniekus, doktorantus, maģistrantus un biodrošības ekspertu, stāstīja projekta zinātniskais vadītājs Nils Rostoks.
Projekta laikā antropologi un dabas zinātņu pārstāvji strādā trijos biodrošības virzienos – Tatjanas Tračevskas vadībā tika pētīti līdz šim nekaitīgu ādas stafilokoku bīstamība un to atpazīšanas kritēriji, dokumentējot pārmaiņas, kas radušās antibiotiku lietojuma rezultātā, savukārt ģenētiski modificēto organismu (ĢMO) stabilitāte un ģenētisko modifikāciju izplatīšanās apdraudējums tiks pārbaudīts laboratorijas apstākļos Nila Rostoka vadībā, bet Jānis Ancāns un Una Riekstiņa vadīs izpēti par Latvijā ienākošo cilmes šūnu terapiju drošību.
Projekta laikā Putniņas vadībā tiks analizēti sabiedrības uztvertie tehnoloģiju riski un vajadzības, kā arī izstrādātas tehnoloģiju pārvaldības vadlīnijas, normatīvā regulējuma priekšlikumi un informēta sabiedrība.
ĢMO drošība ir viens no akūtākajiem mūsdienu biotehnoloģijas jautājumiem. No vienas puses ĢMO pielietojums paver nebijušas iespējas lauksaimniecībā, medicīnā un zinātnē, bet no otras – sabiedrībā pastāv bažas par ĢMO ietekmi uz vidi, pārtikas drošību un cilvēku veselību. Šī projekta laikā paredzēts veikt pētījumu par ĢMO drošību un izstrādāt biodrošības kritērijus, ko paredzēts panākt, vērtējot ĢMO genoma struktūras un transgēna gēnu ekspresijas stabilitāti vairāku paaudžu garumā, kā arī pētot to ietekmi uz augsnes mikroorganismiem, informēja Rostoks.
Viņš arī atzina, ka zinātniskais pētījums nav vienīgais projekta mērķis, jo tieši plaisa starp zinātnisku ĢMO vērtējumu un sabiedrības sapratni ir cēlonis sabiedrības neuzticībai un bažām. Lai gan visur pasaulē ĢMO riski tiek rūpīgi vērtēti un pastāv liels skaits zinātnisku pētījumu, kas norāda, ka ietekme uz vidi nav būtiska, tomēr ne vienmēr šie rezultāti sabiedrībā tiek pieņemti. Projekta svarīgākais mērķis ir veicināt dialogu starp zinātniekiem un plašāku sabiedrību, kliedēt savstarpējo neuzticību un sniegt objektīvu informāciju ĢMO drošības jautājumos.
«Iespējams, ka Latvijā tiešām nav nepieciešams audzēt ģenētiski modificētus kultūraugus, taču tas neizslēdz iespēju, ka mēs saskarsimies ar citur audzētiem ĢMO. Ģenētiski modificēti kultūraugi nav vienīgais šīs tehnoloģijas pielietojums. Ģenētiski modificēti mikroorganismi jau sen tiek lietoti rekombinantā insulīna ražošanā medicīnas vajadzībām. Daudzas jaunākās paaudzes vakcīnas un zāles tiek izstrādātas, izmantojot gēnu inženierijas tehnoloģijas, un to ražošanā tiek izmantoti ĢMO. ĢMO ir neaizvietojami zinātniskos pētījumos, lai pētītu dažādu gēnu funkciju,» sacīja Rostoks.
Pretēji ĢMO, cilmes šūnu tehnoloģijas sabiedrībā gūst ļoti lielu atbalstu. Daļa jauno vecāku apmaksā no jaundzimušā nabas saites ņemto cilmes šūnu uzglabāšanu privāti uzturētās bankās. Cilmes šūnu vārdu izmanto kosmētikas un skaistumkopšanas reklāmās un individuālās terapijās. Tehnoloģija saskan ar kultūrā esošu sapni par pilnīgu cilvēka ķermeņa reģenerāciju, radot ĢMO pilnīgu pretēju situāciju, proti, cilmes šūnu jomā tehnoloģijas ar sajūsmu tiek uzņemtas, pirms ir zināmi to ierobežojumi un drošība, uzsvēra Putniņa.
Cilmes šūnu terapiju bioloģiskās drošības pētnieks Jānis Ancāns atklāja, ka cilmes šūnas ir organisma iekšējās rezerves, kas nodrošina cilvēka audu un orgānu atjaunošanos dzīves laikā. Šīs atjaunojošās īpašības iespējams izmantot, ja, piemēram, nopietni bojāts locītavas skrimslis, vai arī sirds infarkta dēļ vairs nespēj pilnvērtīgi veikt savu funkciju.
«Kaulu smadzenes kā bagātīgs cilmes šūnu avots bija zināms jau kopš 1950.gadiem, kad sāka kaulu smadzeņu pārstādīšanas operācijas asins vēža slimniekiem. Šodien ir zināms, ka cilmes šūnas iespējams iegūt arī no taukaudiem, ādas, muskuļiem, skrimšļa un citiem cilvēka audiem. Mūsu uzdevums būs noskaidrot, uz ko šīs šūnas ir spējīgas, kādas rezerves tās sevī slēpj un kā labāk tās izmantot, lai tās darbotos cilvēka veselības labā. Pētījuma laikā mēs vēlamies noskaidrot, kas notiek ar pārstādītajām cilmes šūnām organismā, kādos audos un orgānos tās nonāk un vai pieņem šo orgānu šūnu īpašības. Tāpat vēlamies uzzināt, kā cilmes šūnu audzēšana un apstrāde laboratorijā var ietekmēt to īpašības un kā labāk raksturot cilmes šūnu drošumu pacientam,» uzsvēra Riekstiņa.
Savukārt Tračevska projekta laikā plāno izstrādāt drošības kritērijus, kas ļaus pacientam justies drošāk, saīsinot izveseļošanās procesu un uzturēšanos slimnīcā, kā arī samazinot papildu izdevumus pacientam un valstij un nevajadzīgas ciešanas. Pētījuma modelis paredz salīdzināt divas mikroorganismu grupas – stafilokokus, kas sastopami veselu cilvēku vidū, un tos stafilokokus, kas izraisa infekcijas.
Pētniece atzīmēja, ka cilvēks mainās pats un maina arī vidi sev apkārt. Līdz ar antibiotiku lietošanu pēdējos gados pieaug arī pret zālēm nejutīgo mikroorganismu skaits. Ar medicīnas sasniegumiem izskausto infekciju vietā parādās jauni patogēni mikroorganismi, kas līdz šīm bija gluži nekaitīgi. Pēdējo divu gadu laikā epidermālie stafilokoki izraisījuši zinātnieku interesi un kļuvuši par intensīvu izpētes objektu. No vienas puses tie pieder pie cilvēka normālas mikrofloras, bet zināmos apstākļos, piemēram, cilvēkam ilgstoši uzturoties slimnīcā, var radīt nopietnas brūču infekcijas un asins saindēšanās. Cilvēks, ienākot slimnīcā, tiek pakļauts papildu riskam, sastopoties ar tā saucamo slimnīcas mikrofloru. Tas nozīmē, ka stafilokoki var nopietni apdraudēt cilvēka veselību, kļūstot par bioloģiska riska faktoru, stāstīja Tračevska.
Projekta «Kapacitātes stiprināšana starpnozaru pētījumos biodrošībā» kopējais finansējums ir 1 134 098 latu, un to paredzēts īstenot līdz 2012.gada rudenim.
Projekta mērķis ir arī izveidot jaunu, starpdisciplināru pētnieku grupu, piesaistīt un sagatavot cilvēkresursus starpnozaru pētījumiem biodrošībā, biotehnoloģiju pārvaldībā un stiprināt biodrošības jomas kapacitāti Latvija Universitātē un Latvijā. Projekta norises laikā plānots rīkot seminārus, konferences, nodrošināt publikācijas un izstrādāt biodrošības politikas rekomendācijas.