– Dievvārdi un ticība palīdzēs atkopties tautai un valstij?
Jānis Pujats: Gan jau tie, kas taisa krīzes, izdomās, kā radīt jaunas. Mēs netiksim ārā no krīzēm, ja nesakārtosim paši savas domas: visas krīzes sākas galvā. Ja cilvēks savu principu pamatā neliks Dieva principus, nekas nelīdzēs. Ja cilvēks uzskata, ka viņa dzīve šeit ir vienīgā, tad viņam nav motīvu tiekties pēc Dieva principiem: tad cilvēks nelaidīs pilnu karoti garām savai mutei. Joprojām nesaprotu, kāpēc daudzi cilvēki nespēj palūkoties uz notiekošo no cita skatu punkta. Nu, labi, viņi netic Dievam, bet, ja tauta būs ticīga, lai jau tie neticīgie sēž par valdniekiem, galvenais – uz ticību lūkoties kā uz līdzekli, kas palīdz iegūt labklājību. Vai tad kādam ceļas ļaunums, ja tauta ir apzinīga un strādā pēc labākās sirdsapziņas? Ja tauta būs ticīga, tā cels savu labklājību un arī mūžība tai būs nodrošināta. Un valdošajiem no tautas ticības arī treknāks kumoss atlēks. Tad kāpēc cilvēki nevadās pēc sirdsapziņas? Tā taču parāda, kas taisnība un kas – ne. Pat mazs bērns labi saprot, kad viņš saka taisnību un kad samelojas. Un ir taču desmit baušļi, pret kuriem pat neviens neticīgais nevar iebilst. Baušļi ir visu laicīgo kodeksu pamatā. Ja visi dzīvotu pēc baušļiem, ja skolās mācītu ticību, tas sanāktu daudz lētāk nekā uzturēt dzērājus, būvēt cietumus un karot ar narkomāniem.
– Jūs domājat, ka skolās tomēr vajadzētu ieviest ticības mācību?
Jānis Pujats: Ja tā būtu viena lekcija mēnesī, tad parēķinām – jaunie cilvēki, absolvējot solu, ir saņēmuši ap 90 lekciju. Tā pietiek, lai ieliktu cilvēkā svarīgākos dzīves principus. Labi, ka daudzās ģimenēs bērnos ieaudzina šos kristīgos principus, vecāki savus bērnus ved uz baznīcu. Bet kas tagad daudzviet notiek? Ir spēki, kas ģimeni grib izjaukt. Esmu dzirdējis, ka vecākajās klasēs stāstot par «ģimeņu variantiem» – ir tēvs un māte, bet ir arī divi tēvi vai divas mātes. Bērnus no mazām dienām inficē ar šādām lietām… Paši sev uz kakla sataisīs nelaimi. Kamēr likumi nebūs sakārtoti, kamēr reliģijai un tikumības mācībai nebūs sava vieta skolās, visi var mocīties, kā vien grib, jo veco Eiropu uz kājām tādā veidā neviens neuzcels. Dabas likumu nevar grozīt. Kas jau ielikts no Dieva, to nevar izmainīt ar parlamenta likumiem. Ja kāds ies pret Dievu, tas izraisīs vēl šausmīgāku krīzi, un etniskajiem konfliktiem pievienosies morālie konflikti.
– Lētie triki ar mušām mušpapīros, iespējams, labi iedarbojas tāpēc, ka cilvēki neizglītojas. Esmu pamanījusi, ka bērni un jaunieši maz lasa grāmatas. Bet tās taču ir garīguma avots. Savukārt viņi labi pārzina internetu, datorus, telefonus un tamlīdzīgi.
Jānis Pujats: Ar tehniku nevar atrisināt garīgās problēmas. Bet tie, kas tirgo tehniku, labi nopelna ar šiem bērniem un jauniešiem. Līdz ar to garīguma audzināšana iet klibodama. Ja Latvijā būtu gudri plānotāji, viņi tūdaļ saplānotu, kas nāk par labu garīgajai dzīvei, kas – par sliktu. Nu, labi, ja tie mušpapīru produkcijas ražotāji taisa savus žurnālus, lai taisa, bet viņiem vajag uzlikt lielākus nodokļus, kurus pēc tam novirzīt vajadzīgajā gultnē. Tas ir tāpat kā pirmās republikas laikā: peļņu no alkohola pārdošanas novirzīja izglītībai.
– Bet problēma jau nebeidzas: bērni tik un tā lasa ļoti maz.
Jānis Pujats: Un, ja lasa, tad – ko? Ko dod, piemēram, Harijs Poters? Man nelabi paliek, kad bērni sāk fantazēt par kaut kādām raganām un burvestībām. Tādas muļķības neinteresē nevienu normālu cilvēku. Ja kāds, Dievam neticēdams, sāk kaut kādus brīnumus taisīt, tad jāsaka: nevajag muļķot cilvēkus!
– Latviešu tautas pasakās arī visādas burvestības notiek.
Jānis Pujats: Latviešu tautas pasakās ir kāda mācība, kāda morāle. Tur darbojas labais un ļaunais. Un velns nav nekāds pasaku tēls, viņš ir īsts, viņš eksistē. Arī reliģijā viņš ir īsts. Bet tādi poteru taisītāji pa īstam netic ne Dievam, ne velnam, tikai fantazē. Es ticu velna esamībai tāpat kā Dieva esamībai, un ar to nedrīkst jokot, jo velns ir kritušais eņģelis – Lucifers, gaismas nesējs. Vienā mirklī viņš sajutās tik varens, ka sāka sevi uzskatīt varenāku par Dievu. Kristus teica, ka viņš redzējis sātanu kā zibeni krītam no debesīm.
– Lūk, pie kā noved lepnība.
Jānis Pujats: Un nevar arī teikt, ka visas reliģijas ir vienādas. Kad runā Kristus, lai paiet malā Muhameds, Buda un visi pārējie. Jo viņi visi ir cilvēki. Neviens no šiem praviešiem nesaka: es esmu Dievs. Bet Kristus ir Dievs. Tā ir fundamentāla atšķirība. Radītājs nostājās virs mazas planētas, kas riņķoja Piena Ceļa sistēmā, bet tur ir vēl miljardiem sistēmu, un vai tad tas nav brīnišķīgs un ārkārtējs notikums? Viņš izvēlējās tieši šo planētu. Cilvēkiem pateicībā vajadzētu to tik vien darīt kā mēģināt saprast Viņa mācību. Un otra lieta. Sakām: Dievs ir neredzams. Jā, tā ir. Ja priekšā ir aizkars, kas mūs šķir no nezināmas pasaules, kā tu vari teikt, ka aiz šī aizkara nekā nav? Ar tādiem tukšiem apgalvojumiem nevajag mānīt cilvēkus, vajag vienkārši pateikt: es nezinu, kas tur ir. Tas vismaz būs godīgi. Un, ja tiek pateikts – es nezinu, tad gan ticīgais, gan neticīgais nostājas līdzvērtīgās pozīcijās. Tas būs objektīvi, un sāksies diskusija: kas tad tur ir aiz tā aizkara? Un ko tad, ja ir Dievs un ja ir elle? Mēdz taču teikt, ka nāves priekšā nav neviena neticīgā. Tāpēc nevajag tik pašpārliecināti dzīvot, sak, mums viss ir skaidrs, un mēs esam visu atrisinājuši! Jauniešus vajag ar šādu diskusiju «inficēt», un visi sāks domāt, un patiesība izlobīsies, atbrīvojoties no sārņiem.
– Es vēl par tām latviešu tautas pasakām. Tajās kristietības elementu ir visai maz, tur vairāk ir no pagānisma. Vai tas nav pretrunā ar jūsu teoriju par pasaku morāli, par labā un ļaunā cīņu, kas saskan ar kristietību?
Jānis Pujats: Nē. Labais un ļaunais ir ielikts cilvēkā no dabas. Bet jāteic, ka tautas dziesmas un tautas pasakas lielā mērā radušās kristietības periodā. Līdz ar to visā tautas tradīciju mantojumā arī pasaku velns nav pretrunā ar kristietības izpratni. Tautas izpratnē labais un ļaunais ir līdzīgs labajam un ļaunajam arī kristietībā. Tikuma un netikuma ceļš – tā ir laba šķirtne, bet šie jēdzieni nav jājauc ar kaut kādu bluķa vilkšanu. Nu, kā tu attīrīsi dvēseli, vilkdams bluķi? Dievam netic, bet bluķi velk…
– Ko novēlēsiet ticīgajiem un neticīgajiem jaunajā gadā?
Jānis Pujats: Gadumijā dažu tautu ieradumos ir izmest no mājām visas vecās drazas, mēbeles un apģērbus, jo vienmēr ir jāatjaunojas. Tāpat kā regulāri jātīra dzīvoklis, ir jāattīra sava dvēsele, jānostājas nulles pozīcijā un jāsāk viss no jauna. Tāpēc gadumijā tautai jāatjaunojas garīgi: jāspodrina principi, jāveic garīgā revīzija, jālūdz Dievs. Jāsāk nākamais dzīves posms, jo mēs neviens nezinām, cik gadus mums Dievs vēl dos. Ja cilvēkā ir harmonija, tad var uzskatīt, ka cilvēks ir laimīgs.
0 komentāri
Uzraksti, ko domā