„Ar nelabvēļiem mēs galā tiksim, pasargi mūs no viltus sabiedrotajiem!”

Kad kāds mūs ir sāpinājis, mūsu sirds alkst atriebības. Atriebība un grēka sodīšana tik bieži stāv tuvu klāt viens otram. Atšķirt tās ne vienmēr ir vienkārši.

Otrā pasaules kara pēctecība Latvijā dažkārt šķiet neizprotama. Taču briesmu darbi prasa izskaidrojumu un vainīgā sodīšanu.

Arī Izraēlā Vecās Derības laikā Soģu grāmatā 20 nodaļā aprakstītais piedzīvotais notikums ir līdzīgs. Notikuma gaitā izrādījās, ka izraēlieši spējuši vienoties pēc tik šausmīga sūtījuma saņemšanas. Visi, izņemot tos, kas bija darījuši tik smagu grēku. Nomocītās sievas vīrs var atstāstīt notikušo, bet netiek sodīts par gļēvulību. Vai tiešām viņš bija tik nevainīgs? Laikam jau šobrīd par to neviens tā īsti nedomā, jo Benjamīna cilts vīru varas darbs prasa tūlītēju iejaukšanos un sodu. Bet kā lai šo konfliktu atrisina?

Konflikta nerisināšanas sekas

Kā lai risina arī Latvijas valsts vīru gļēvulību? Vai referendums to atrisinās?

Liekas, te ir tik daudz emociju: dusmas, sarūgtinājums un arī vēlme atriebties. Būtu jāsāk ar vainīgajiem. Bet tik bieži ir problemātiski panākt vainīgā izdošanu, it īpaši ja tautas nodevējam ir dīvainā imunitāte, kas pasargā un tādējādi attaisno noziedziskās rīcības valsts mērogā. Vai arī grūtības sagādā, kad vaininieks atrod patvērumu kādā austrumu vai rietumu valstī. Vēl dīvaināk, kad Latvijas nodevējs izciešot sodu, tagad pārstāv Latvijas tautu Eiropā.

Kāpēc Benjamīna bērni negrib sodīt ļaunumu? Vai tas būtu pazemojoši? Visa cilts taču šo grēku nedarīja. Bet varbūt Benjamīna cilts ir kļuvusi tik vienaldzīga pret grēku, ka nespēj klausīties tajā, ko saka viņu brāļi? Varbūt, ka viņi ir stūrgalvīgi gluži kā latvieši šobrīd?

Viņu gadījumā tā bija viena netikla sieviete un gļēvs vīrietis. Latvijas gadījumā – daži gļēvi valsts vīri.

Viņu gadījumā Sodomas un Gomoras piemērs atkal atkārtojās, taču Latvijas gadījumā varas darbu sekas atkārtošanās cikls. Smaga situācija. Viens otram pretī stājās vienas tautas pārstāvji. Vēl nesen latvieši bija spiesti cīnīties pretējās frontēs. Bet tagadējos laikos gļēvu un negodīgu latviešu politiķu dēļ, iet bojā visa latviešu tauta.

Vai risinājums?

Divdesmit seši tūkstoši pret četriem simtiem tūkstošu karotāju. Iespaidīgs Izraēlas cilšu pārspēks. Arī mazā Latvija patvērumu sameklēja sabiedrotajos un no Eiropas saņem pārspēku. Šķiet, ka nav šaubu kuri varētu būt tie uzvarētāji. Vai tiešām briest pilsoņu karš, neraugoties uz nevienādajiem spēkiem? Un te jau arī ir šī dilemma- kā rīkoties, ko darīt?

Ja necīnīsies, tad tas tiks uztverts kā piekāpšanās grēkam. Ja cīnīsies, tad būs jācieš zaudējumi gan vienā, gan otrā pusē. Kā lai atrisina šo problēmu? Varbūt, ka jāmeklē Dieva padoms?

Savādā kauja

Pilsoņu karš sākās pavisam dīvaini. Izraēla bērni nevis prasa Dievam, vai vispār jākaro, bet gan jautā par to, kurš gan pirmais dosies kaujā. Gluži kā šodienas Latvija. Nebija jautājums par to, vai referendums jārīko, bet gan kurš būs tas pirmais „varonis”, kas nostāsies pret pamatnāciju.

Dieva atbilde šķiet, ka bija pārliecinoša, bet kāpēc gan viņi, zaudēja pirmajā kaujā.

Arī Latvija sameklējusi sabiedrotos, taču zaudē gan savos karos, gan arī svešos. Apkopjot rētas atkal dodas sīvajā konkurences cīņā.

Dievs nebija pietiekami spēcīgs viņus pasargāt? Divdesmit divi tūkstoši ir milzīgs skaitlis. Un tie taču nebija cilvēki, kas pirmo reizi gāja kaujā. Šis kāpēc? Savādi, ka apraudot savējos, izraēlieši neuzdod šo jautājumu, bet gan vēlas zināt, ko darīt tālāk.

Arī Latvija ārpolitikā necenšas uzdot jautājumu saviem sabiedrotajiem, bet metas izpildīt norādījumus bez iebildumiem. Un iekšpolitikā nenosoda visiem zināmos vaininiekus, bet gluži pretēji piešķir balvas un prēmijas.

Varbūt, ka šim jautājumam kāpēc? Toreiz nebija nozīmes, jo visi taču zināja, kurš bija vainīgs, taču izdarītais grēks un tā izpildītāji joprojām nebija sodīti.

Arī šodienas Latvijā ir tāpat. Iespējams, ka tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Dievs svētīja došanos kaujā, taču likuma dēļ, kas paredz vaininieka sodīšanu, Dievs nevarēja svētīt pilnā mērā, jo grēks taču joprojām bija apslēpts.

Tāpēc, domājams, ka arī Latvijas gadījumā ir izprotams, kāpēc tā ir rūgtuma pilna. Un gaidīt pēkšņu atveseļošanos, izaugsmi un veiksmi būtu muļķīgi, ja tauta redz nemainīgo netaisnību savu acu priekšā, kas attīstās un vairojās. Kas joprojām netiek apstādināts un nocirsts saknē.

Saņēmuši Dieva atļauju, Israēla bērni zaudē vēlreiz. Droši vien rodas šaubas vai ir vērts uzticēties Dievam, kas pieļauj tādus zaudējumus? Taču izraēliešu reakcija bija pretēja. Jā, viņi sēroja, pārdzīvoja, bet saprata, ka jāgavē, jāpienes upurus un pat pateicības dāvanas. Viņi saprata, ka Dievs ir kaut kas augstāks par viņu saprašanu. Ja arī cilvēki cenšas būt solidāri grēkam, aizstāvot grēcinieku un apklājot viņa arī topošos grēkus, samierinoties cerībā, ka neviens jau neredzēs un nesapratīs, taču Dievs to redz. Dievs nesamierinās. Dievs to neapklāj. Domādami, ka neviens jau neredzēs un nesapratīs paši kļūst par līdzatkarīgiem un līdzvaininiekiem. Vai Dievs var svētīt šādu stūrgalvīgu Latvijas tautu pilnā mērā? Vai Dievs var pārkāpt savus nostādītos likumus un baušļus? Viņš taču nav mazais bērns, bet gan taisnīgs un uzticīgs Dievs.

Izraēlieši saprata pieļauto kļūdu, nožēlojot. Un tad skan vēl viena atbilde no Dieva. Šoreiz daudz konkrētāka, garantijas dodoša. Tas ir Dievs, kas dod uzvaru, kas liek karam izdoties.

Bet kā ir ar Latviju?

Kāpēc paļāvība uz Dievu nāk tik smagos apstākļos? Vai tiešām tikai zaudējumi un bēdas atver mūsu acis, lai redzētu Dievu?

Dievs pret

Pienāk brīdis, kad pats Dievs karo ar Benjamīna bērniem. Cik briesmīgi, ja Dievs kļūst par Tavu pretinieku.

Latvija piedzīvoja savā vēsturē precidentu10. Saeimas atlaišanu. Tā vietā, lai palīdzētu, saprastu, atbalstītu, Viņš sāk sodīt. Tas ir laiks atjēgties, apstāties un pārdomāt. Viņa žēlastība ir neizmērojama un ir dota jauna iespēja. 11. Saeima. Jauns domāšanas līmenis, jauns prāts, jauna degsme, varbūt jauna atmoda, taču vai sapratīs? Vai noturēsies? Vai mainīsies? Vai pastāvēs? Jā, saprotamas ir bažas.

Savādais pilsoņu karš, kurš sākās cilvēka grēka dēļ. Bez tam šī grēka dēļ karā cieta arī daudzi citi, kuri nebija vainīgi. Liekas, neviens nav uzvarētājs, jo grēks nevienu nedara laimīgu.

Pēc kara

Tikai tad, kad kauja ir beigusies, var redzēt, cik lieli ir zaudējumi un cik liela uzvara.

Karš ir beidzies. It kā vajadzētu priecāties, bet patiesa prieka nav. Tikai tad var apjaust, cik tas viss ir bijis smagi.

Valodas referendums. Smags pazemojums latviešu tautai. Taču viss uz to gāja. Par to zināja. Jā, cerēja, naivi cerēja, ka tā tas nevar būt un tā tas nenotiks. Taču notika, notiek un notiks. Kāpēc? Atkal šis jautājums, kāpēc?

Bet atbilde taču ir zināma un izlikties, ka nesaprot.. veltīgi.. Šo jautājumu tā arī turpmāk varēs uzdot no jauna un ciest tās pašas sakāves. Jo atbilde ir zināma. Bet pieņemt to nevēlas.

Pāri palikusī Izraēla tauta skaudri pārdzīvo šo traģēdiju. Bet tad nāk vēl viena…

Latvija vēl ilgi atcerēsies valodas referenduma kauju, taču briest nākamā. Nāk nākamais „varonis”, tautai zināms un atbalstīts pārstāvēt Latviju Eiropā. Visiem zināms vilks avju drēbēs. Zināms, bet joprojām atbalsta. Neviens neiebilst! Neiebilst pret tādiem vilkiem, kas uzplēš avju saimē brūces, iztecina asinis, sakauj latvisko garu, saplēš gabalos un novelk ādu. Taču ar veselu ādu palikušās avis, novāc saplosītās un nokautās, noslauka asinis un arī tad neuzdodot jautājumu kāpēc? Jo atbilde taču zināma. Nerisinot situāciju, pieļauj nākamās kaujas. Bet, ja nākamajā plosīs Tevi? Ko tu iesāksi, kad sev apkārt ieraudzīsi savu latvju brāļu un māsu vienaldzību, kuras gaidīs, kad tu noasiņosi, lai tevi novāktu no kaujas lauka?

Pilsoņu karš! Skan tik prātā, pilsoņu karš!

Pārkāptais likums

Senajā cilšu savienībā bija likums, ka visiem obligāti jānāk uz tautas sapulcēm, bet kādi uzdrošinājās šo likumu ignorēt. Izskatās pēc parastas aizmāršības.

Gluži kā Latvijas Seimā, pirms likuma grozījumu pieņemšanas sēžu neapmeklēšanas laikā. Arī jaunie Latvijas pilsoņi aizmirst par lojalitāti valstij. Vai tad tā ir nodevība pret latviešu tautu?

Taču tajos apstākļos tā bija uztverta kā nodevība. Atkal kauja, un atkal mirst cilvēki. Savējie. Smagi noraudzīties, bet vai ir iebildumi? Vai tiešām nepietika ar tūkstošiem, kuri tika iznīcināti iepriekšējā karā? Soģu laiki. Vieni no brutālākajiem laikiem Izraēla vēsturē, kad daudzi cieta tikai tāpēc, ka kāds nebija paklausīgs vai kārtīgi pildījis Dieva likumus.

Šodienas skatījumā mēs atzītu, ka tas ir nehumāni un briesmīgi, bet kāpēc tauta bija tik nepaklausīga Dievam? Kāpēc ciltis uzvedās kā niķīgi bērni?

Nehumāni? Ar ko tie laiki atšķiras no tagadējiem? Toreiz redzami ieroči, tagad neredzami un humāni ieroči. Taču kauja nemainīga. Joprojām ciešanas.

Karš vēl nebija beidzies, jo tas turpinājās cilvēku sirdīs.

Benjamīna sievu problēma bija atrisināta, bet sirdī joprojām bija grēks un nepakļāvība. Šilo meitas kļuva par tādiem pašiem upuriem kā citi. Lai tikai Benjamīna dēliem būtu sievas un lai justos labi.

Vai arī šodien Latvijā latvieši nemitīgi nepiekāpjas un neatkāpjas, lai Latvijas nelojālajiem būtu latviešu sievas un justos labi?

Secinājums:

Stāsta morāle ir tāda, ka ikviens darīja to, kas viņam pašam likās labi esam? Bet šis labais bieži vien ir ļaunums citiem. Varbūt, ka tā bija pārspīlēta demokrātija, kas pamazām iznīcina Dieva tautu. Lielā brīvība darīja nepakļāvīgus, bet bez paklausības Dievam arī šodien mēs tiekam pakļauti līdzīgām traģēdijām.

Varbūt sāksim mācīties no pagātnes pielaistām kļūdām?