„Zinātnei nav ne reliģijas, ne Tēvijas” – Francijas zooloģiskā institūta sienas plāksne.
„Bet zinātniekiem ir reliģija un Tēvija” – Pastērs

Secinājumi: Zinātnei nav nekāda sakara ar (reliģiju) ticību. Nevajag tās jaukt kopā, ticība ir novecojusi. Ticība runā pret zinātnes sasniegumiem.

Pie tāda veida secinājumiem nonākuši daži SPEKTRS lasītāji. Sarakstoties, radās doma, ka par to derētu uzrakstīt kādu rindiņu šim un citiem zinātnes aizstāvjiem un censoņiem.

Zinātnei nav nekāda sakara ar (reliģiju) ticību

Lai labāk izprastu kādā veidā prāts nonāk pie šāda veida slēdziena ieskatīsimies sākumā, tā teikt, cēlonī, lai izprastu sekas.

Jāsāk ar to, ka zinātne bez ticības nemaz nepastāv. Jo jebkura veida informācija, kas nonāk mūsu prāta faila analīzes redzeslokā, tā vispirms tiek apstrādāta. Bet kā, lai pārliecinās par informācijas patiesumu? Mēģinot to reducēt paļaujoties uz savu pieredzi, zināšanām un piedodiet par atklātību paļaujoties uz ticību, ka tā tas ir, jo visi tā saka. Kas ir tie visi? Cilvēki, respektīvi, zinātnieki. Zinātne pati par sevi ir abstrakts jēdziens, bet formu un attīstību tai piešķir kurš? Zinātnieki. Bet kādā veidā vadās zinātnieks sava atklājuma virzīšanā? Tieši tāpat kā jebkurš cits cilvēks sākot ar failu apstrādi tikai zinātnes jomā. Vai Jūs gribat teikt, ka zinātnieki ir visvareni un viņiem var pilnībā uzticēties? Bet kā tad ir ar to, ka zinātnieki joprojām cenšas radīt teoriju par Visu (Viena teorija par Visuma rašanos) . Bet, ja arī apvienotos visģeniālākie zinātnieki pasaulē, vai tad spētu atklāt šo gadsimtiem apslēpto noslēpumu? Tādā gadījumā uz kādu informāciju un zināšanas bagāžu viņi paļautos? Protams, ka uz mantoto no priekštečiem, kuri ir veikuši šādus tādus eksperimentus, hipotēzes un teorijas. Bet vai ar to pietiek, lai veiktu kaut ko tādu, kas vēl nav darīts? Nē! 

Tātad uz ko paļauties, ja nepietiek informācijas? Piedodiet, bet atkal atgriežamies pie tā paša sākumpunkta – ticība. Kaut arī simtiem zinātnisku referētu un aizstāvētu doktordisertācijas par to, ka reliģija, ticība un Dieva nav, vai tā būtu patiesība? Un atkal nonākam pie tā paša jautājuma, mums nāktos atkal noticēt, ka doktors -zinātnieks savā disertācijā vai grāmatā raksta patiesību. Viņa izstrādātā hipotēze, teorija, vienādojums un formula ir balstāma eksperimentāli, jā, protams, taču cik jānotiek eksperimentu, lai dotā formula būtu apstiprināma? Kā jau zināms arī iepriekšējie ģeniālie prāti savās grāmatās rakstīja savu patiesību, par ko laika gaitā pārliecinājās, kā tā tas nemaz nav. Nekāda sakara ar patiesību. Taču cik daudz cilvēku pasaulē ticēja šīm patiesībām un pat gadsimtiem ilgi?

Secinājums ir viens, vai nu Tu tici, vai arī nē.

Vai zinātne spēj novirzīt cilvēku no ticības? Ja arī cilvēks izlasa neskaitāmu klāstu zinātnisku grāmatu, kas noliedz ticību, vai viņa ticība sāk šaubīties? Viņa ticība sāk šaubīties nevis tāpēc, ka viņš ir ieguvis vairāk zināšanu, bet tāpēc, ka viņa zināšana nav pietiekami nobriedusi. „Ne tāpēc šaubies Tu, ka esi gudrāks kļuvis. Bet –pilno gudrību Tu neesi vēl guvis.”(Ruckers)

Ticība gan māca daudz, ko mūsu prāts nevar saprast, bet viņa nemāca neko, kas būtu pretī prātam. Attiecība starp ticību un prātu ir līdzīga attiecībai starp mikroskopu un aci. Patīk mums tas vai nē, bet tieši ticība un paļaušanās paplašina mūsu redzesloku. Bez mikroskopa cilvēks neredz milzīgu mikropasauli, bet vai tāpēc tās nav? Bez teleskopā ielūkošanās cilvēks pat neapjauš, kas notiek zvaigžņotās debess pasaulē, vien atliek ticēt, ka tāda vispār pastāv.

Ticība ir novecojusi!

Kādā ziņā novecojusi? Mēs katru dienu paļaujamies uz ticību. Ticībā skrienam zem sarkanās gaismas, ticot, ka automašīna brauks lēnāk un nenobrauks. Izejam no mājas ticībā, ka nesnigs slapjš sniegs un paspēsim nonākt darba vietā sausi. Dzeram karstu tēju, bet ticam, ka mēli neapplaucēsim. Un t.t. Atvainojiet, bet cik banāli tas arī neskanētu, bez ticības mēs pat dienu nodzīvot nevaram. Tāpēc nemelosim paši sev un nenostāsimies pret savu sirdsapziņu.

Ticība runā pret zinātnes sasniegumiem

Kādiem? Tiem, kuri nāk un aiziet, vakar sensācija, bet šodien jau novecojusi informācija. Jo izrādās, ka arī zinātnieki ir tikai cilvēki un arī vēlas iesēsties slavas tronītī un pievērst sev preses uzmanību.

Un jāatkārtojas -zinātnes sasniegumi nav iedomājami bez ticības.

„Lai zinātne attīstītos diezin cik tālu, tā tomēr nevarēs aizfilozofēt projām mūsu cilvēciskās vājības sajūtu. Dievs ir tā radījis mūsu dzimumu, ka mums vajag atbalsta, vajag kaut kā augstāka, kā priekšā noliekties. Cilvēce vienmēr meklēs augstāku būtni, kā priekšā var nomesties ceļos un kad Dievības altāri sabrūk, tad uz drupām paceļas despotijas troņi.” (Cotvos)