Autors: Dieva kalps L.
Turpinājums iepriekšējā numura rakstam: Mani interesēja pārdabiskais, un es tajā ielīdu
Cīņa ar slimību
Drīzumā man saslima meitiņa. Es sapratu, ka bez Dieva gribas cilvēks saslimt nevar. Bet ja ir saslimis bez grēka bērns, tas nozīme, ka es kaut ko daru nepareizi. Es aizskrēju uz baznīcu, lai nožēlotu grēkus. Meitiņa atlaba. Pēc trīs nedēļām atkal slimība. Tad mēs jau ar vīru aizskrējām uz baznīcu, nožēlojām grēkus un pieņēmām vakarēdienu. Meitiņai kļuva vieglāk. Mēs arī meitiņu aizvedām, lai arī viņa pieņemtu vakarēdienu. Meita sāka prasīt pieņemt vakarēdienu pastāvīgi. Tādēļ es sāku ar viņu iet uz baznīcu regulāri. Bet drīzumā atkal, bet jau cita slimība, augsta temperatūra, sāpes vēderā un viss beidzas ar „ātro palīdzību”.
Es mirku asarās ikonas priekšā un lūdzu: „Dievs parādi, lūdzu, ko es daru nepareizi?” Bet galvā skanēja atbilde: „Astroloģija”. „Tas nevar būt!… Tātad man vajag no tās atvadīties” –domāju es. Sāpes bērnam pārgāja un drīzumā temperatūra kritās. Bet es biju nopietnās pārdomās, tā, ka šķita drīz galva kūpēs. Lūgšanu lasīšana no rīta un vakarā noveda līdz tam, ka dienas laikā manās domās atausa dažas frāzes un viena no tām: „Svētīju tos…kas nekaunas Mana Vārda”. Šī frāze burtiski urbās manā apziņā. Nepagāja laiks, kad meita atkal saslima. Es atkal, lūdzu, Dievu, lai dod saprašanu. Man bija nopietnas ginekoloģiskas un onkoloģiska rakstura problēmas. Es aizgāju uz baznīcu. Svētais tēvs, teica, ka vajagot biežāk pieņemt vakarēdienu. Pirms es pieņēmu vakarēdienu man parādījās sāpes krūtīs un vēderā. Pieņemot vakarēdienu, sāpēs pārgāja. Es nodomāju: „Tas ir brīnums!” Pirmo reizi es sapratu, ka vakarēdienam ir varens spēks. Es sapratu, ka nevaru vairs tā tālāk dzīvot, kamēr nenoskaidrošu, kāpēc kristietība nepieņem astroloģiju. Es sāku lasīt Evaņģēliju, lai atrastu kaut ko, kas būtu rakstīts par šo tēmu. Es sāku meklēt materiālus par astroloģiju. Astroloģiju lamāja par to, ka tā pielūdz zvaigznes un planētas, godīgi sakot, es nespēju to nopietni uztvert, jo neviens normāls astrologs nepielūdz zvaigznes. Tas būtu līdzīgi kā ķirurgs pielūgtu savus medicīniskos instrumentus, vai sinoptiķis pielūgtu vēju un ciklonus. Taču nevar vainot zvaigznes.
Atbrīvošanās
Pētot garīdznieka Radiona grāmatu „Cilvēki un dēmoni” es pārlasīju visas rakstu vietas Bībelē, kuras viņš uzrāda, kā arī izlasīju astrologa Zatausta grāmatu „Evaņģēlija gudrie un astroloģija”. Man mati sakustējās. Kad lasīju to agrāk es biju domājusi, ka tajā tiek rakstīts par sliktiem astrologiem… Neizlasījusi līdz galam veco derību saku lasīt jauno un sajutu, ka esmu starp tiem, kas spļauj VIŅAM sejā un met akmeņus. Man kļuva smagi ap sirdi un metās bailes. Es sapratu, ka tad, kad mēs grēkojam nokļūstam tajā bezprāta pūlī. Es raudāju no kauna. Es apzinājos, ka grēku ir ļoti daudz un neesmu spējīga iziet no šī pūļa. Lai izietu no tā man vajadzēja saprast kas ir labs un kas ļauns. Es lasīju, domāju, lūdzu Dievu un raudāju.
0 komentāri
Uzraksti, ko domā