Godājamā redakcija, rakstu, jo ceru, ka ar Jūsu palīdzību varēšu palīdzēt glābt kādu dzīvību. Es ļoti vēlos, lai šo vēstuli izlasītu vecāka gājuma cilvēki, īpaši tie, kuri spēj kaut ko mainīt lietas labā. Un lai manu vēstuli izlasa arī jaunieši un padomā.  

Jūs vēlējāties „brīvību”, „atslābināšanos” un „atkailināšanos”. Jūs vairojat homoseksuālismu, jūs pieļaujat pornogrāfiju. Jūs sludināt brīvās attiecības, afišējat – aktierus homoseksuālistus. Jūs esat ieviesuši skolas programmā „dzimuma mācību”, kurās bērni tiek mācīti vienkārši izvirtībai.

Liekat bērniem no 10-14 gadu vecumam piedzīvot viltus kaunu, piespiežot skatīties ilustrācijas mācību grāmatās ar vīriešu un sieviešu dzimumorgāniem un klausīties lekcijas par seksuālām izvirtībām un pretapaugļošanās līdzekļu lietošanu. Jūs mūs pierunājat un apliecināt, ka tā dzīvo visi! Jūs to darāt, lai apmierinātu sevi, bet mēs mirstam! Mēs nepiedzīvosim mīlestību, mums nebūs savas ģimenes un nedzemdēsim bērnus. Mēs vēl esam dzīvi, bet mūs jau nav. Kad es uz ielas redzu vecus cilvēkus manī virmo nesaprotamas jūtas. Tas apvainojums, naids, skaudība, bezizejas sajūta, jo neko vairs nevar mainīt. Jūs nodzīvojat līdz 60, 70, 80 gadiem, bet mēs nē! Mēs nomirsim jauni! Kāpēc? Par ko? Kāpēc Jūs neesat mūs mācījuši tādām lietām kā „kauns”, „nevainība”, „mīlestība”, „tikumība!” Četri mani klasesbiedri ir miruši. Morgos guļ jaunieši. Mēs apglabājam viens otru… Drīz mūsu valsts kļūs par vecīšu valsti. Agrāk es baidījos no vīriešiem, bet tagad neko nebaidos, man viss vienalga. Tie nav vīrieši, bet marta kaķi „bioloģiskie seksa dzinēji” kuru prāti piepildīti tikai ar „…” Tagad es no Jums nebaidos! Nāciet un saņemiet „dāvanu!” Es būtu bijusi pateicīga tiem, kuri būtu savlaicīgi izrāvuši no manām rokām cigareti, noslānījuši dibenu ar nātrēm, tad kad vēl bija iespējams mani izvilkt no tanka apakšas. Palīdziet tiem, kuriem nav vienalga. Apstādiniet to, kas notiek visur.
Kas tur sēž tankā? Piedzērušies, „zilie”, brīvie no kauna un sirdsapziņas? Bet mēs zem tiem… Mūs nobrauca. Viss!