Lielu pretestības vilni uz sevi izsaukusi atvērtās  ekspozīcijas „Aizliegtā māksla” izstādīšana Maskavas Andreja Saharova centra muzejā, to nodēvējot par  ”acīmredzamu anti-kristīgu provokāciju”. 

Kaut arī vēl nesen par aizliegto mākslu tika uzskatīts erotiska satura attēli, taču par dotās izstādes dalībnieku amoralitāti, apziņas degradāciju un demoralizāciju atliek vien šokēties. Un uzdot jautājumu, kas projekta autoru- organizatora Saharova centra direktora Jurija Samodurova un kuratora Andreja Erafejeva privātajās dzīvēs ir noticis tik šausminoši dramatisks, ka sakāpinātās negatīvās emocijas iespaidā izpauduši dusmu lavīnu plašā sabiedrībā, piedevām ietērpjot tās mākslas pasniegšanas formā. Ja arī autori uzskata, ka tā ir māksla, tad visai dīvaina sapratne ir par tās būtību. Ja vien to arī varētu ietilpt kādas mākslas kategorijā… Par ko ir runa?

„Aizliegtās mākslas” atklātā vēsts –autori aicinājuši sabiedrību atzīt, ka pasaule varētu būt arī savādāka nekā lielākā daļa cilvēku to saskata. Sabiedrības tiekšanās uz līdzsvaru, skaistumu, daili, cēlumu, patiesības iepazīšanu ir pārāk liela, tāpēc tai jāatgādina kaut ko ar „ne” vārda sākumā.

„Aizliegtās mākslas” centrālā slēptā vēsts –Jēzus Kristus vietā Miki pele, Ļeņins pie krusta Pestītāja vietā, necenzētu vārdu virknējumi virs krustā sistā Pestītāja galvas, kā arī necenzētu vārdu salikums dažās kristīgās tēmas attēlos. Autori uzskata par mūslaiku aizliegtās mākslas tendenci arī nepatiku izraisošas pornogrāfiska satura izkropļotas fantāzijas attēlošanu bildēs, autori ir ķērušies arī pie dažādu politikā arēnā zināmu figūru attēlošanu nepiedienīgās formās.

Ieskatīšanās katrā „mākslas darbā” tiek piedāvāts caur sienā izgrieztiem caurumiem.

„Pareizticīgo savienības pilsoņi” par izstādes būtību komentējuši, ka būtu lietderīgi veikt izstādes organizatoru un tās dalībnieku psihiatrisko ekspertīzi, par cik viņu maniakālā zaimošanas tieksme varētu rasties no smagas seksuālās vardarbības, kā viena no novirzēm izpaužoties ekshibicionisma formā.

Turklāt „Pareizticīgo savienības pilsoņi” uzskata, ka šādā veidā ir pārkāpts Krievijas likuma 282. pants par nacionālā, rasisma un reliģijas naida kurināšanu.

Kaut arī „Pareizticīgo savienības pilsoņi” brīdinājuši nepadoties provokatīvām darbībām un aicinājuši sabiedrību saglabāt mieru, taču sabiedrību tas nav atturējis.

Sabiedrība veica ne tikai protesta akciju pret izstādi „Aizliegtā māksla”, bet arī visādiem veidiem centusies uzrunāt un iesaistīt dažādas organizācijas, politiskos spēkus, presi, TV un pat vēršanos Krievijas Federācijas Tiesā, jo sabiedrība uzskatījusi, ka tādas amorālas darbības veicināšana „jānocērt saknē”, tādējādi nepieļaujot sabiedrības demoralizēšanu.

Sabiedrības aktīvās konfrontēšanas rezultātā tika izvirzīts tiesas process.
Tika panākts, ka projektu „Āizliegtā māksla” netika pieņemta nevienā izstādē un mākslas galerijas visā Krievijā.

Projekta organizators Saharova Centra direktors Jurijs Samodurovs un kurators Andrejs Erafejevs paziņoja, ka šāda sabiedrības reakcija bija gaidāma, taču projekta mērķis arī bija sabiedrības diskusijā aicināšana. Acīm redzot sabiedrība to uztvērusi, kā provocēšanu.

Kaut arī sākotnēji autori lepni paziņoja, ka projektu izstādīs nākošgad, ja reiz šajā gadā nav izdevies to realizēt, taču tiesas ceļā tika panākts, ka šis projekts aizliegts izrādīt vispār.

Diskusijā aicināšana beidzās ar to, ka autori tika atlaisti no darba un tiesas ceļā tika piemērots naudas sods.