Iespējams, ka par mīlestību varētu saukt – simpātiju, kaisli, jūtu uzplūdumu un t.t. Bet šīs jūtas spēj ātri mainīties. Šādai mīlestībai piemīt egoisms, mīl „par kaut – ko” un ja šis „par kaut – ko” mainās, tad mainās arī pati mīlestības būtība.
Piemēram, puisim ir iepatikusies meitenes skaistums – figūra, mati, nedomājot, ka pēc kāda laika tas var mainīties, vai viņš mīlēs meiteni tāpat kā iepriekš? Vai arī meitene savā dzīvē sastapusi bagātu puisi nospriež, ka tādā gadījumā var savienot savu dzīvi ar viņu. Bet, lūk, materiālā puse mainījusies, kas notiek ar meitenes jutām?
Šī mīlestība meklē labumu un ērtības sev.
Ja to neatrod, tad mīlestība izgaist. Protams, kurš domā par sāpēm un bēg no grūtībām kad precas? Bet mīlošu sirdi tādas domas neatvēsinās un neatvairīs, bet drīzāk jūtas nostiprinās. Vai atceries ko sola jaunais pāris viens otram kāzu dienā? „…vienmēr kopā priekos un bēdās, bagātībā un nabadzībā, lai mīlētu un apsargātu viens otru, kamēr nāve šķirs”.
Dievs salīdzina savu mīlestību pret cilvēku ar līgavas un līgavaiņa dziļu intimitātes un nedalāmības mīlestību. Dziesmas Grāmatā sacīts: “mīlestība stipra kā nāve.” Kāpēc mīlestība ir salīdzināma ar nāvi? Jo, ja sirdī ir dzimusi mīlestība pret vienu, tad tā mirst jebkuram citam. Tu nevari pieļaut flirtēt un koķetēt ar citiem.
Tu bez atlikuma pieder tikai savam vienīgajam uz mūžu.
0 komentāri
Uzraksti, ko domā